Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Atoss apklusa.

Kamēr viņš runāja, Monks neizrādīja ne mazāko pamudinājumu vai nosodījumu. Šīs kaislīgās runas laikā pat viņa skatiens saglabāja pilnīgu vienaldzību. Grāfs de Lafērs skumji paskatījās uz viņu; vērodams šo stin­gro seju, viņš jutās dziļi vīlies. Beidzot Monks nedaudz atdzīvojās un lēni un svinīgi sāka runāt:

— Es jums atbildēšu, kungs, ar jūsu paša vārdiem. Jebkuram citam es atbildētu ar izsūtījumu, cietumu vai vēl ko ļaunāku. Jūs mēģināt mani iekārdināt, vēl vairāk, jūs mēģināt man uzspiest savu gribu. Tomēr jūs piederat cilvēkiem, pret kuriem neviļus jūt cieņu. Jūs esat cildens cilvēks, es to redzu, bet es pazīstu cilvēkus. Jūs teicāt, ka saņēmāt no Kārļa I bagātību, ko viņš uzdeva jums atdot savam dēlam. Vai jūs neesat viens no tiem francūžiem, kuri, kā man stāstīja, gribēja nolaupīt karali no Vaitholas?

— Jā, milord, es stāvēju zem ešafota nāves soda laikā. Es nespēju izglābt Kārli I, bet mani apšļāca mocekļa karaļa asinis, un es dzirdēju viņa pēdējo vārdu. Man viņš teica: „Atceries!", domādams par dārgu­miem, kas tagad guļ pie jūsu kājām, milord.

— Kungs, es esmu daudz par jums dzirdējis, — Monks sacīja, — un priecājos, ka tagad varu jūs novērtēt personīgi, nevis pēc citu sprie­dumiem. Tāpēc es jums pateikšu to, ko neesmu nevienam teicis, un jūs redzēsiet, ka es jūs izceļu no visiem pārējiem, kuri līdz šim sūtīti pie manis.

Atoss palocījās un sagatavojās klausīties, alkatīgi tverot Monka sacīto; viņš bija skops vārdos, bet tāpēc teiktais bija tik vērtīgs kā rasa tuksnesī.

Monks turpināja:

—Jūs runājat par karali Kārli II, bet sakiet man, lūdzu, kāda man daļa par šo šķietamo karali? Es esmu novecojis, darbodamies politikā un kara laukā, bet tagad karš un politika tik cieši savijušies, ka katram ka­ravīram jābūt personīgi ieinteresētam un jācīnās par savām tiesībām vai savām tieksmēm, nevis akli jāpaļaujas komandierim, kā parasti karā. Var­būt es vēlētos, bet baidos no daudz kā. Ar karu saistīta Anglijas un katra angļa neatkarība. Patlaban es esmu neatkarīgs, bet jūs vēlaties, lai es pats ļauju ārzemniekam uzlikt sev iemauktus. Kārlis II man nav nekas vairāk kā ārzemnieks. Viņš, šķiet, izcīnīja dažas kaujas, un tās zaudēja; tātad viņš ir slikts karavadonis. Viņam neizdevās sarunas; tātad viņš ir slikts diplomāts. Viņš lūdza palīdzību visiem Eiropas galmiem; tātad viņš ir mazdūšīgs un vāja rakstura cilvēks. No šī prāta, kurš grib pārvaldīt pasaulē lielāko impēriju, mēs vēl neesam pieredzējuši neko dižu un spē­cīgu. Es šo cilvēku pazīstu tikai no vissliktākās puses, un jūs gribat, lai es, saprātīgs cilvēks, brīvprātīgi atdodu sevi verdzībā kādam, kas ir daudz zemāks par mani kara lietās, politikā un pat pēc sava sabiedriskā stā­vokļa. Nē, kungs, tikai tad, kad kāds dižens un cēls varoņdarbs liks man pārvērtēt uzskatus par Kārli Stjuartu, varbūt es atzīšu viņa tiesības uz troni, no kura mēs gāzām viņa tēvu, kam arī pietrūka to pašu īpašību, kas dēlam. Pašlaik es atzīstu tikai savas tiesības. Revolūcija iecēla mani par ģenerāli, bet mans zobens iecels mani par protektoru, ja es gribēšu. Lai Kārlis ierodas, iesaistās atklātā cīņā un it īpaši lai neaizmirst, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, no kuriem tiek prasīts vairāk^kā no citiem. Beigsim par to runāt, es nepieņemu jūsu priekšlikumu un arī neatceros: es no­gaidu.

Atoss redzēja, ka Monks zina pārāk daudz par visu, kas saistās ar Kārli Iljun tāpēc saprata, ka tālāka pierunāšana ir veltīga. Ne laiks, ne vieta nebija tam piemērota.

— Milord, — viņš sacīja, — man atliek vienīgi jums pateikties.

— Par ko? Vai par to, ka jūs uzminējāt, kā es rīkošos, un es tā ari izdarīju? Par to nav ko pateikties. Šis zelts, ko jūs aizvedīsiet Kārlim, būs viņam pārbaudījums. Paskatīsimies, ko viņš ar to izdarīs, un varbūt es mainīšu savas domas par viņu.

— Bet jūsu augstība var sev kaitēt, izlaižot no rokām naudu, kas dos iespēju jūsu pretiniekam darboties pret jums.

— Jūs sakāt, manam pretiniekam? Man, kungs, nav pretinieku. Es kalpoju parlamentam, kas man pavēl cīnīties ar ģenerāli Lambertu un karali Kārli! Viņi ir parlamenta, nevis mani ienaidnieki. Pēc tā pavēles es ar viņiem cīnos. Ja parlaments man pavēlētu izrotāt ar karogiem Lon­donas ostu un nostādīt kareivjus krastā, lai sagaidītu karali Kārli II…

— Tad jūs tam paklausītu? — Atoss priecīgi iesaucās.

— Atvainojiet mani, — Monks smaidīdams atteica, — es, sirmgalvis, gandrīz pateicu bērnišķīgu muļķību.

— Tātad jūs neklausītu parlamenta pavēli? — Atoss jautāja.

— Es nesaku arī to. Vissvarīgākais ir glābt dzimteni. Dievam lab­paticies dot man spēku, un mans pienākums ir izlietot to visu labā, bet tāpat viņš devis man arī spriešanas spējas. Tāpēc, ja parlaments dotu man tādu pavēli, es vēl padomātu.

Atoss noskuma.

— Es redzu, jūsu augstība, ka jūs esat pret karali Kārli II.

— Jūs visu laiku uzdevāt man jautājumus; atļaujiet, grāf, man pajau­tāt kaut ko arī jums.

— Lūdzu, kungs, es jums atbildēšu uz visiem jautājumiem tikpat at­klāti kā jūs man.

— Kad jūs aizvedīsiet šo miljonu jūsu princim, ko jūs ieteiksiet ar to darīt?

Atoss lepni un apņēmīgi paskatījās uz Monku.

— Milord, — viņš teica, — citi izmantotu šo naudu uzpirkšanai. Es ieteikšu karalim savervēt divus pulkus, ierasties Skotijā, kuru jūs nomie­rinājāt, un dot tautai brīvību, ko tai solīja revolūcija, bet vēl nav devusi. Es viņam ieteikšu pašam komandēt šo nelielo armiju, kas, ticiet man, ātri pieaugs, un meklēt nāvi ar karogu rokās, neizvelkot zobenu no maksts un saucot: „Angļi! No jūsu rokas kritīs trešais karalis! Sargieties! Ir augstākā taisnība!"

Monks nodūra galvu un kļuva domīgs.

— Bet ja nu viņš gūs panākumus, - viņš jautāja tālāk, — kas gan nav sevišķi ticams, bet nav arī neiespējams, jo šai pasaulē nav nekā pil­nīgi neiespējama, — ko tad jūs viņam ieteiksiet?

— Ieteikšu atcerēties, ka liktenis atņēma viņam troni, bet ar kārtīgu cilvēku palīdzību izdevās to atgūt.

Monks izsmējīgi pasmīnēja.

— Diemžēl, — viņš bilda, — karaļi ne vienmēr seko labiem pado­miem.

— Ak, milord, Kārlis II nav karalis, — Atoss arī pasmaidīja, tikai citādi.

— Grāf, beigsim šīs pārrunas… Jūs arī vēlaties to pašu, vai ne?

Atoss paklanījās.

— Es pavēlēšu aiznest šīs divas muciņas, kurp vēlaties. Kur jūs dzī­vojat?

— Priekšpilsētā pie upes ietekas.

— O, es zinu šo vietu: visā priekšpilsētā ir piecas vai sešas mājas.

— Pilnīgi pareizi. Es esmu apmeties pirmajā. Ar mani kopā dzīvo divi zvejnieki; viņi mani atveda Šurp savā zvejas laivā.

— Un kur jūsu kuģis ir patlaban?

— Stāv noenkurots jūrā un gaida mani.

— Bet jūs taču tūlīt neaizbrauksiet?

— Milord, es vēlreiz pamēģināšu pārliecināt jūsu gaišību.

— Tas jums neizdosies, — Monks atteica. — Jums jāatstāj Ņūkāsla tā, lai neizraisītu nekādas aizdomas, kas varētu kaitēt jums vai man. Mani virsnieki domā, ka Lamberts rīt uzbruks. Es varu galvot, ka viņš ne­kustēsies no vietas. Lamberts vada armiju, kas ir ļoti neviendabīga, bet tāda nevar pastāvēt. Maniem kareivjiem ir mērķis. Ja es iešu bojā, kas ir ļoti iespējams, mana armija tūlīt nesabruks; ja es atstāšu nometni, kā reizēm tas notiek, tajā nebūs ne mazāko nemieru vai nekārtību. Es esmu kā magnēts, kas pievelk visus angļus. Es pievelku visus šķēpus, kas vērsti pret mani. Lamberts pašlaik komandē astoņpadsmit tūkstošus dezertieru. Kā jūs saprotat, saviem virsniekiem es par to neminēju ne vārda. Armijai ir derīgi justies kā kaujas priekšvakarā: visi ir piesardzīgi un uzmanīgi. Es jums to stāstu, lai jūs dzīvotu mierīgi un nesteigtos atgriezties dzim­tenē. Pēc nedēļas būs jaunumi — vai nu kauja, vai ari miers. Tā kā jūs uzskatijāt mani par kārtīgu cilvēku un uzticējāt savu noslēpumu, tad man jāattaisno jūsu uzticība. Es aizsūtīšu pēc jums. Vēlreiz lūdzu jūs: neaiz- brauciet, neparunājies ar mani.