Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Atoss nicīgi pasmīnēja.

— Smaids nav nekāda atbilde! — viens no pulkvežiem iekliedzās, aizsvilies dusmās. — Lūdzu jūs atbildēt!

— Bet es jūs brīdinu, ka atbildēšu tikai ģenerāļa klātbūtnē.

— Jūs pats taču zināt, ka prasāt neiespējamo, — tas pats pulkvedis sacīja.

— Jau otro reizi jūs atsakaties izpildīt manu lūgumu. Vai tad ģe­nerāļa šeit nav?

Atosa jautājums izskanēja tik patiesi un ar tādu izbrīnu, ka virsnieki saskatījās. Tad ierunājās leitnants, it kā būtu saņēmis abu pārējo virs­nieku mēmu piekrišanu.

— Kungs, — viņš iesāka, — vai jūs ar ģenerāli šķīrāties vakar pie abatijas?

— Jā.

— Kurp jūs devāties?

— Ne jau man jāatbild uz šo jautājumu, bet maniem pavadoņiem. Pavaicājiet saviem kareivjiem.

— Bet ja nu mēs to gribam uzzināt no jums?

— Es atkārtoju, ka šeit es nevienam nepakļaujos. Es pazīstu vienīgi ģenerāli un atbildēšu tikai viņam.

— Kārtību šeit nosakām mēs. Mēs. sasauksim kara padomi, un, kad jūs stāvēsiet tiesas priekšā, jums būs lai jāatbild.

Virsnieki domāja, ka Atosu šie draudi izbiedēs; viņa seja pauda tikai izbrīnu un nicinājumu.

— Angļi vai skoti tiesās mani, Francijas karaļa pavalstnieku, kas at­rodas Britānijas goda prāta aizstāvībā! Jūs esat neprātīgi, mani kungi! — Atoss paraustīja plecus.

Virsnieki vēlreiz saskatījās.

— Tātad jūs apgalvojat, — viņi teica, — ka nezināt, kur patlaban atrodas ģenerālis?

— Es jau jums atbildēju uz šo jautājumu.

— Bet jūsu atbilde nav ticama.

— Un tomēr es teicu patiesību. Manas kārtas cilvēki nemēdz melot. Es jau jums teicu, ka esmu muižnieks, un, ja man ir pie rokas zobens — to es vakar aiz taktiskuma atstāju šeit uz galda — tad neviens lai ne­uzdrošinās teikt man kaut ko tādu, ko es nevēlos dzirdēt. Pašlaik es esmu neapbruņots. Jūs apgalvojot, ka esat mani tiesneši? Tad tiesājiet mani. Bet, ja jūs esat bendes, tad nogaliniet.

— Atļaujiet… — Atosa lepnuma un aukstasinības pārsteigtais leit­nants sāka runāt pieklājīgāk.

— Kungs, es pilnībā uzticējos jūsu ģenerālim un ierados, lai pār­runātu ar viņu ārkārtīgi svarīgas lietas. Viņš mani uzņēma tā, kā nemēdz uzņemt daudzus; varat pajautāt saviem kareivjiem. Ja viņš mani tā uz­ņēma, tātad atzina, ka man ir tiesības uz šādu cieņu. Es ceru, jūs ne­domājat, ka es atklāšu savus vai viņa noslēpumus?

— Kas bija tajās muciņās?

— Vai jūs par to nevaicājāt kareivjiem? Ko viņi jums atbildēja?

— Ka tur ir pulveris un lodes.

— No kā kareivji to uzzināja? Droši vien viņi to pateica?

— Viņi teica, ka uzzinājuši to no ģenerāļa; tikai mēs neesam tik lētticīgi.

— Piesargieties, jūs apšaubāt nevis manus vārdus, bet sava priekš­nieka teikto.

Virsnieki atkal saskatījās.

Atoss turpināja:

— Jūsu kareivju klātbūtnē ģenerālis lūdza mani nedēļu pagaidīt: pēc nedēļas viņš man dos atbildi. Vai tad es bēgu? Nē, es gaidu.

— Viņš jūs lūdza pagaidīt nedēļu! — leitnants iekliedzās.

— Jā, lūdza, un te būs pierādījums: upes grīvā noenkurots mans ku­ģis; es varēju vakar uz tā uzkāpt un aizceļot. Es tomēr paliku, lai izpildītu ģenerāļa vēlēšanos: viņš lūdza, lai es neaizbraucu, pirms neesmu saticies ar viņu, un nozīmēja tikšanos pēc nedēļas. Es atkārtoju jums, ka gaidu to.

Leitnants pagriezās pret pulkvežiem un pusbalsī noteica:

— Ja šis muižnieks runā patiesību, tad cerības vēl nav zaudētas. Var­būt ģenerālim ir kādas tik slepenas sarunas, par kurām viņš aiz pie­sardzības nepateica pat mums. Iespējams, ka viņš atgriezīsies pēc ne­dēļas.

Vērsdamies pie Atosa, viņš vēl piebilda:

— Kungs, jūsu liecība ir ārkārtīgi svarīga un nozīmīga; vai jūs to varat apzvērēt?

— Kungs, — Atoss atbildēja, — es vienmēr esmu dzīvojis starp cil­vēkiem, kur mans vārds jau nozīmē vissvētāko zvērestu.

— Patlaban ir ārkārtīgi apstākli. Runa ir par veselas armijas glāb­šanu. Apsveriet labi: ģenerālis ir pazudis, un mēs viņu meklējam. Vai viņš aizbraucis pēc savas gribas? Vai arī te slēpjas noziegums? Vai mums jāturpina meklējumi? Vai arī pacietīgi jāgaida? Šai mirklī viss ir atkarīgs no jūsu vārdiem, kungs.

— Ja jūs tā man jautājat, tad es esmu gatavs atklāt jums visu, — Atoss atbildēja. — Es atbraucu, lai slepeni pārrunātu ar ģenerāli Monku dažus jautājumus; ģenerālis man nevarēja dot atbildi pirms kaujas, kuru šeit gaida; viņš lūdza mani vēl kādu laiku uzturēties mājā, kur es esmu apmeties, un apsolīja satikties ar mani pēc nedēļas. Es zvēru pie Dieva, ka viss manis teiktais ir patiesība.

Šos vārdus Atoss izteica tik cildeni un svinīgi, ka visi trīs virsnieki jutās gandrīz pārliecināti. Viens no pulkvežiem tomēr mēģināja vēl pē­dējo reizi.

— Kungs, — viņš sacīja, — kaut arī mēs esam pārliecināti, ka jūs runājat patiesību, te tomēr ir kāds nesaprotams noslēpums. Ģenerālis ir pārāk saprātīgs un piesardzīgs cilvēks, lai tā pamestu armiju kaujas priekšvakarā, pat nebrīdinot par to kādu no mums. Kas attiecas uz mani, es uzskatu, ka ģenerāļa pazušana ir mīklaina. Vakar šeit ieradās ārzem­nieki, zvejnieki, lai pārdotu zivis; viņus pa nakti nometināja skotu no­metnē, tātad pa ceļam, kur ģenerālis kopā ar jums devās uz abatiju un nāca atpakaļ. Ģenerāli pavadīja viens no zvejniekiem ar lukturi. Bet šorīt zvejnieki ir pazuduši kopā ar savu kuģi.

— Man šķiet, — leitnants iebilda, — te nav nekā pārsteidzoša: zvej­nieki nebija gūstekņi.

— Tas tiesa, bet viens no viņiem rādīja gaismu pazemē, bet Digbijs apgalvoja, ka ģenerālis izturējies pret šiem cilvēkiem ar aizdomām. Kas var galvot, ka zvejnieki nav mūsu viesa sabiedrotie? Varbūt viņš, būdams neapšaubāmi drosmīgs cilvēks, palicis šeit, lai ar savu klātbūtni mūs no­mierinātu un mēs nesāktu meklējumus?

Šī runa iespaidoja abus pārējos virsniekus.

— Kungs, — Atoss teica, — atļaujiet iebilst, ka jūsu viedoklis, kas gan no pirmā acu uzmetiena ir pamatots, tomēr attiecībā uz mani ne­atbilst patiesībai. Jūs sakāt, ka es esmu palicis šeit, lai novērstu aizdomas; gluži pretēji, es arī sāku uztraukties tāpat kā jūs, un tāpēc saku jums: „Kungi, nevar būt, ka ģenerālis devies prom kaujas priekšvakarā un nav teicis nevienam ne vārda. Jā, tajā visā slēpjas kaut kas dīvains. Neesiet bezrūpīgi, negaidiet, izmantojiet visu savu enerģiju un saprātu. Es esmu jūsu gūsteknis, ko saista vai nu goda vārds vai arī, kā jūs vēlaties. Mans gods prasa, lai jūs uzzinātu, kur ir ģenerālis Monks." Pat, ja jūs atlaistu mani, es atbildētu: „Nē, es palieku". Ja jūs jautātu manu viedokli, tad es jums teiktu: „Ģenerālis ir kļuvis par sazvērestības upuri, jo, ja viņš būtu atstājis nometni, tad droši vien būtu mani brīdinājis. Pārmeklējiet visu zemi un jūru. Ģenerālis nav aizbraucis, bet, ja tas noticis, tad pret viņa gribu."

Leitnants deva kādu zīmi pulkvežiem.

— Nē, kungs, jūs ejat pārāk tālu. Ģenerālis nekad nepakļaujas ap­stākļiem; gluži otrādi, parasti viņš tos nosaka. Monks jau reizēm ir rī­kojies tāpat kā tagad. Tātad mēs veltīgi uztraucamies; varbūt viņš nebūs prom ilgi. Ģenerālis to uzskatīs par noziegumu, ja mēs aiz gļēvuma iz­paudīsim par viņa prombūtni, jo šī ziņa var satraukt visu armiju. Ģe­nerālis devis mums savas uzticēšanās lielāko pierādījumu; būsim tā cie­nīgi. Kungi, šim notikumam jāpaliek visdziļākajā noslēpumā; mēs turēsiiņ mūsu viesi arestā ne jau tāpēc, ka mēs šaubītos par viņa nevainīgumu noziegumā, bet gan tādēļ, lai ģenerāļa pazušana paliktu mūsu noslēpums. Līdz turpmākajam rīkojumam, kungs, jūs paliksiet štāba mītnē.