Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jūs aizmirstat, — Atoss iebilda, — ka ģenerālis vakar uzticēja manā glabāšanā mantas, un es par tām esmu atbildīgs. Lieciet mani ap­sargāt, kam vien jūs vēlaties, kaut vai piekaliet mani pie sienas, bet tikai rīkojiet man cietumu namā, kur es dzīvoju. Kad ģenerālis atgriezīsies, viņš jums pārmetīs, ka jūs pārkāpāt viņa pavēli; es jums dodu savu muiž­nieka goda vārdu.

Virsnieki apspriedās, un leitnants teica:

— Labi, kungs; varat atgriezties mājās.

Atosam līdz viņi nosūtīja piecdesmit cilvēku sardzi. Kareivjiem pa­vēlēja ieslēgt viņu mājā un nenolaist no viņa acis.

Noslēpumu neviens neuzzināja. Gāja stundas, pagāja dienas, bet ģe­nerālis neatgriezās. Par viņu nebija nekādu ziņu.

Divas dienas pēc notikumiem, par kuriem mēs tikko stāstījām, tai laikā, kad nometnē gaidīja ģenerāli Monku, bet viņš joprojām neatgriezās, pie Ševeningenes lielgabala šāviena attālumā no krasta noenkurojās ne­liels holandiešu burinieks ar desmit cilvēku ekipāžu. Bija pāri pusnaktij un dziļa tumsa: izdevīgs brīdis, lai izsēdinātu pasažierus un izkrautu pre­ces. Tiklīdz burinieks izmeta enkuru, no tā nolaida laivu. Laivā bija asto­ņi matroži un kaut kāds garens priekšmets, kas atgādināja lielu kasti vai saini.

Krasts bija tukšs: vietējie zvejnieki jau bija devušies pie miera. Vienī­gais krasta sargs (piekrasti neapsargāja stingri, jo lielie kuģi te nevarēja piestāt) zvejnieku piemēram nevarēja sekot visā pilnībā; viņš gulēja sēdus savā būdiņā, bet tikpat cieši kā viņi mājās. Krastā svilpoja tikai vējš, šūpodams kāpu viršus. Tomēr cilvēki laivā izturējās ļoti piesardzīgi: šīs vietas tukšums un klusums viņus nenomierināja. Laiva, kas šķita kā melns punktiņš okeānā, slīdēja bez trokšņa; jūrnieki centās netrokšņot ar airiem, lai nepievērstu uzmanību un varētu pēc iespējas tuvāk pieiet krastam nepamanīti.

No laivas izlēca cilvēks un kaut ko aprauti pavēlēja balsī, kas bija pieradusi komandēt. Ūdenī vāji atspīdēja dažu musketu stobri, un ga­renais sainis, domājams, kontrabanda, ļoti piesardzīgi tika pārnests uz krastu.

Cilvēks, kas bija izteicis pavēles, tūlīt pat strauji devās uz Scvenin- genu gar tuvāko mežmalu. Aiz kokiem viņš atrada pieticīgo māju, kurā patlaban mitinājās karalis, tā sauktais Anglijas Kārlis.

Tāpat kā visur, arī šeit visi gulēja; tikai milzīgais suns, ar kādiem zvejnieki ved savas zivis ratiņos uz Hāgu, sāka skaļi riet, kad pie loga atskanēja soļi. Šāda modrības izpausme nepazīstamo drīzāk iepriecināja, nevis izbiedēja. Viņa saucieni vien varbūt mājas iemītniekus nebūtu pa­modinājuši, bet tagad viņam nemaz nevajadzēja atvērt muti. Nepa­zīstamais pagaidīja, lai suņa rejas kādu pamodina, bet pēc tam uzsauca pats. Izdzirdējis nepazīstamu balsi, suns sāka riet vēl skaļāk, kamēr bei­dzot mājā sāka viņu apsaukt. Kad viņš apklusa, kāda vārga, aizlūzusi balss pieklājīgi apvaicājās:

— Ko jūs vēlaties?

— Man jāsatiek viņa majestāte karalis Kārlis II, — nepazīstamais atbildēja.

— Kas jūs esat?

— Velns parāvis! Jūs man uzdodat pārāk daudz jautājumu. Man ne­patīk sarunāties caur durvīm.

— Pasakiet tikai savu vārdu.

— Man nepatīk izkliegt savu vārdu visos vējos.

— Jūs laikam esat atvedis kādas ziņas? — vaicāja tā pati vecīgā balss.

— Jā, es atvedu ziņas, un pie tam vēl kādas! Tādas jūs negaidījāt! Atslēdziet taču durvis!

— Kungs, — vecais turpināja, — es lūdzu, atbildiet man godīgi — vai jūsu ziņu dēļ ir vērts modināt karali?

— Dieva dēļ, atveriet ātrāk; zvēru, ka jūs to nenožēlosiet. Manas ziņas ir tik daudz zelta vērtas, cik sveru es pats.

— Es tomēr nevaru atslēgt durvis, iekams jūs man nepateiksiet savu vārdu.

— Labi… Bet es jūs brīdinu, ka mans vārds jums neko neizteiks. Es esmu d'Artanjans.

— Ak dievs! — aiz durvīm atskanēja sauciens — D'Artanjana kungs! Kāda laime! Tāpēc man jau likās, ka dzirdu pazīstamu balsi!

— Oho! — d'Artanjans nobrīnījās. — Te pazīst manu balsi! Tas man glaimo.

— Jā, protams, pazīst, — vecais atbildēja, slēgdams vaļā durvis. — Te jums būs pierādījums.

Viņš ielaida d'Artanjanu.

Luktura gaismā d'Artanjans savukārt pazina savu ietiepīgo sarunu biedru.

— Parī! — viņš iesaucās. — To man vajadzēja uzminēt uzreiz.

— Jā, jā, es esmu Parī, d'Artanjana kungs! Cik es esmu priecīgs, ka redzu jūs!

— Jā, šoreiz varat priecāties! — d'Artanjans teica, spiezdams ve­cajam roku. — Piesakiet mani karalim.

— Bet karalis atpūšas…

— Velns parāvis! Pamodiniet viņu, un es galvoju, ka viņš nedusmo­sies.

— Vai jūs nesūtīja grāfs?

— Kāds grāfs?

— De Lafērs.

— Atoss? Nē, nē! Es nāku pats. Nu, Parī, ātrāk, man jāsatiek karalis.

Parī ilgāk nestrīdējās. Viņš zināja, ka uz d'Artanjanu vienmēr var

paļauties, kaut gan viņš ir gaskonis. Viņš izgāja pagalmā, nomierināja suni un pieklauvēja pie slēģiem mazā paviljona apakšējā stāvā.

— Kas tur ir? — karalis no guļamistabas atbildēja.

— D'Artanjana kungs, viņš jums atvedis ziņas.

Istabā bija dzirdams troksnis, tad atvērās durvis un dārzā ieplūda spilgtas gaismas šalts.

Karalis strādāja lampas gaismā. Uz galda mētājās papīri; viņš rakstīja vēstuli, un daudzie labojumi liecināja, ka tā viņam prasa lielas pūles.

— Nāciet iekšā, ševaljē, — viņš teica un pagriezās. Ieraudzījis zvej­nieku, viņš piebilda:

— Ko tu teici, Parī? Kur tad ševaljē d'Artanjans?

— Viņš stāv jūsu majestātes priekšā, — d'Artanjans atbildēja.

— Šādā tērpā?

— Ieskatieties mani, valdniek. Jūs mani redzējāt Bluā, karaļa Ludvi­ķa XIV priekštelpā. Vai jūs mani patiešām nepazīstat?

— Pazistu un ari atceros, ka esmu jums pateicību parādā.

D'Artanjans paklanījās.

— Es rīkojos, kā prasīja mans pienākums, tiklīdz uzzināju, ka tas esat jūs, jūsu majestāte.

— Jūs man atvedāt kādas ziņas?

— Jā, valdniek.

— Droši vien no Francijas karaļa?

— Nē, jūsu majestāte. Jūs jau pamanījāt, ka karalis Ludviķis ir aiz­ņemts pats ar savām darīšanām.

Kārlis pacēla acis pret debesīm.

— Nē, nē, jūsu majestāte, — d'Artanjans turpināja. — Es atvedu ziņas, kas atliecas tieši uz jums. Uzdrošinos cerēt, ka jūsu majestāte uz­klausīs tās labvēlīgi.

— Runājiet.

— Valdniek, ja nemaldos, jūs Bluā daudz stāstījāt par savu slikto stāvokli Anglijā.

Kārlis nosarka.

— Kungs, — viņš pārtrauca, — es par to stāstīju tikai Francijas ka­ralim…

— O, jūsu majestāte kļūdās, — musketieris vēsi atteica. — Es protu runāt ar karaļiem nelaimē. Vēl vairāk: karaļi ar mani runā tikai tad, kad viņi ir nelaimē; tiklīdz viņiem uzsmaida laime, viņi tūlīt pat par mani aizmirst. Pret jūsu majestāti es izjūtu ne tikai patiesu cieņu, bet arī dziļu padevību, un ticiet, ka man tas nozīmē daudz. Klausīdamies, kā jūs sūdzaties par likteni, es nolēmu, ka esat cēls, augstsirdīgs un ar cieņU protat pārciest savas nelaimes.

— Man jāatzīst, — Kārlis pārsteigts teica, — es pats nezinu, kas man patīk vairāk: jūsu drosmīgā atklātība vai jūsu cieņa.

— Tūlīt jūs varēsiet izvēlēties, — d'Artanjans atbildēja. — Jūs savam brālēnam Ludviķim XIV sūdzējāties, ka bez karaspēka un bez komandas jums būs grūti atgriezties Anglijā un atgūt troni.