Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

1648. gadā Kolbēra brālēns, kas viņu protežēja, iekārtoja viņu darbā pie Mišela Lcteljē, [2] kas tolaik bija ministrs.

Reiz ministrs aizsūtīja Kolbēru ar uzdevumu pie Mazarīni.

Tai laikā kardinālam bija lieliska veselība un smagos Frondas gadus viņam vēl nerēķināja ne trīskārtīgi, ne četrkārtīgi. Viņš dzīvoja Sedānā, un viņu ļoti satrauca kāda galma intriga, kurā Austrijas Anna gatavojās viņu nodot.

Šo intrigu aizsāka Lcteljē. Viņš saņēma no Austrijas Annas vēstuli, kas bija viņam ļoti vērtīga, bet ārkārtīgi bīstama Mazarīni. Tā kā viņš vienmēr nodarbojās ar dubultspēli (tā viņam padevās meistarīgi), cenz­damies visus savus pretiniekus sarīdīt vienu pret otru, tad arī šoreiz viņš nolēma parādīt Austrijas Annas vēstuli kardinālam un nodrošināt sev viņa pateicību.

Nosūtīt vēstuli bija viegli, bet saņemt atpakaļ daudz grūtāk. Leteljē paskatījās apkārt un pamanīja kalsno, drūmo ierēdni, kas ar sarauktu pieri rakstīja papīrus, un nolēma, ka tas labāk par jebkuru žandarmu izpildīs viņa rīkojumu.

Kolbērs devās uz Sedānu, saņēmis pavēli parādīt kardinālam Maza­rīni vēstuli un pēc tam atvest to atpakaļ Lcteljē.

Kolbērs uzklausīja pavēli sevišķi uzmanīgi, lika to atkārtot divreiz un tad uzdeva jautājumu: kas ir svarīgāk — parādīt vēstuli vai atvest to atpakaļ?

Leteljē atbildēja:

— Pats svarīgākais ir atvest vēstuli atpakaļ.

Kolbērs devās ceļā un steidzās, sevi netaupīdams. Viņš iedeva Maza­rīni vispirms Leteljē vēstuli, kas pavēstīja kardinālam par dārgo sūtījumu, bet pēc tam arī karalienes vēstuli.

Lasīdams Austrijas Annas vēstuli, Mazarīni tumši pietvīka, laipni uz­smaidīja Kolbēram un atlaida viņu.

— Bet kad būs atbilde? — Kolbērs godbijīgi jautāja.

— Rīt.

— Vai no rīta?

— Jā.

Otrā dienā Kolbērs bija klāt jau septiņos no rīta. Mazarīni lika viņam gaidīt līdz desmitiem. Kolbērs, kam vajadzēja gaidīt priekšistabā, pat ne­domāja apvainoties. Kad pienāca viņa kārta, viņš iegāja iekšā.

Mazarīni atdeva viņam aizzīmogotu aploksni, uz kuras bija uzrakstīts: „Mišelam Leteljē kungam".

Kolbērs ļoti uzmanīgi apskatīja aploksni; kardināls laipni viņam uz­smaidīja un pastūma uz durvju pusi.

— Bet viņas majestātes karalienes vēstule? - Kolbērs jautāja.

— Tā ir aploksnē.

— Ļoti labi, — Kolbērs atteica.

Iespiedis cepuri starp ceļgaliem, viņš sāka plēst vaļā aploksni.

Mazarīni iekliedzās.

— Ko jūs darāt? — viņš rupji jautāja.

— Atplēšu aploksni.

— Jūs man neticat, pedanta kungs? Vai lielāka pārdrošība maz ie­spējama?

— Monsenjor, nedusmojieties uz mani! Vai gan es drīkstētu neticēt jūsu vārdiem?

— Nu tad?

— Es neticu jūsu kancelejas darbinieku precizitātei. Kas gan ir vēs­tule? Papīra gabaliņš! Vai tad papīra strēmeli nevar vienkārši aizmirst? Ak! Paskatieties pats, kardināla kungs, es neesmu kļūdījies!.. Jūsu kal­potāji ir aizmirsuši šo papīra gabaliņu. Karalienes vēstules pakā nav.

— Jūs esat nekauņa un neko nesaprotat! — Mazarīni pārskaities uz­kliedza. — Ejiet prom un gaidiet manus rīkojumus!

Viņš to pateica īsti itāliskā straujumā, izrāva Kolbēram no rokām paku un atgriezās savā kabinetā.

Viņa dusmas tomēr nevarēja ilgt mūžīgi, un Mazarīni apdomājās. Katru rītu, vērdams sava kabineta durvis, Mazarīni redzēja pie durvīm dežūrējošā Kolbēra nepatīkamo seju, kurš pazemīgi, bet neatlaidīgi lūdza viņam karalienes vēstuli.

Mazarīni neizturēja un beidzot atdeva vēstuli. Atdodams dārgo doku­mentu, kardināls izteica niknu rājienu, kura laikā Kolbērs tikai pētīja vēs­tuli, gludināja un pat apostīja papīru, nopētīja katru burtu un parakstu, it kā viņam būtu darīšana ar pēdējo blēdi. Mazarīni sāka lamāties vēl vairāk, bet Kolbērs, pārliecinājies, ka vēstule ir īsta, nesatricināmā mierā aizgāja, nepateicis ne vārda, it kā būtu kurls.

Par šo lietu viņš pēc Žubēra nāves saņēma pie kardināla pārvald­nieka vietu: Mazarīni bija viņu novērtējis, un vēlējās, lai viņam būtu tik uzticams kalps.

Kolbērs ātri iekaroja Mazarīni labvēlību un kļuva viņam nepiecie­šams. Pārvaldnieks pārzināja visus viņa rēķinus, kaut arī kardināls nekad ne vārda par tiem neminēja. Šis noslēpums viņus cieši saistīja; tāpēc Ma­zarīni, gatavodamies pāriet citā pasaulē, gribēja apspriesties ar Kolbēru, kā rīkoties ar mantu, ko viņš atstāja šai pasaulē.

Aizvadījis Geno, kardināls pasauca Kolbēru, piedāvāja viņam apsēs­ties un teica:

— Kolbēra kungs, aprunāsimies nopietni, jo es esmu slims un varu nomirt.

— Cilvēks ir mirstīgs, — noteica Kolbērs.

— Es vienmēr to atcerējos, Kolbēra kungs, un darbojos, to pa­redzēdams… Jūs zināt, ka man šis tas ir sakrāts…

— Jā, monsenjor.

— Kā jūs domājat, apmēram kāda summa ir manā īpašumā?

— Četrdesmit miljoni piecsimt sešdesmit tūkstoši divsimt livru, deviņi sū un astoņi denjē, — Kolbērs atbildēja.

Kardināls smagi nopūtās, izbrīnā paskatījās uz Kolbēru, bet tomēr atļāvās pasmaidīt.

— Tā ir zināmā nauda, — Kolbērs turpināja par atbildi kardināla smaidam.

Kardināls salēcās gultā.

— Ko tas nozīmē? — viņš prasīja.

— Es gribu teikt, ka bez šiem četrdesmit miljoniem piecsimt seš­desmit tūkstošiem livru jums vēl ir trīspadsmit miljonu, par kuriem ne­viens neko nezina.

— Uf! — Mazarīni nopūlās. — Tas tik ir cilvēks!

Šajā brīdī durvīs parādījās Bermūna galva.

— Kas noticis? — Mazarīni satraukti noprasīja. — Kādēļ mani trau­cē?

— Atnācis jūsu garīdznieks: viņš bija šovakar uzaicināts, — kam­barsulainis atbildēja. — Nākamo reizi viņš varēs ierasties ne agrāk kā parīt.

Mazarīni paskatījās uz Kolbēru; tas paņēma cepuri un teica:

— Es atnākšu vēlāk, kardināla kungs.

Mazarīni svārstījās.

— Nē, nē, — viņš sacīja, — jūs man esat tikpat nepieciešms kā viņš. Bez tam jūs taču esat mans otrais garīgais tēvs… un to, ko es teikšu vienam, drīkst dzirdēt arī otrs. Palieciet!

— Bet kā tad ar grēksūdzes noslēpumu? Jūsu biktstēvs var nepie­krist.

— Par to neuztraucieties, aizejiet aiz gultas.

— Es varu pagaidīt blakus istabā. .

— Nē, nē, jums būs derīgi uzklausīt godīga cilvēka grēksūdzi. Kolbērs paklanījās un aizgāja aiz gultas.

— Atvediet garīdznieku, — Mazarīni teica, lēni nolaizdams gultas aiz­karu.

Mūks ienāca mierīgi, nebrīnīdamies par troksni un nemieru pilī, ko bija izraisījusi kardināla slimība.

— Lūdzu, svētais tēvs, — Mazarīni aicināja, pametis vēl pēdējo ska­tienu uz gultas aizkaru, — lūdzu! Palīdziet man, mans tēvs!

— Tas ir mans pienākums, — mūks atbildēja.

— Apsēdieties ērtāk, es gribu jums izsūdzēt visus grēkus; jūs man tos atlaidīsiet, un es jutīšos mierīgāks.

— Monsenjor, jūs neesat tik slims, lai tāda grēksūdze būtu nepie­ciešama…

— Ak, vai, — Mazarīni nopūtās, — baidos, ka es esmu izdarījis daudz ko tādu, par ko Dievs var sodīt.

— Vai tā ir? — mūks atklāti apvaicājās, attālinādams no lampas savu šauro seju, kas atgādināja trusi. — Tādi jau ir visi grēcinieki: vispirms aizmirst, bel, kad atceras, tad jau ir par vēlu.

— Grēcinieki vai zvejnieki?*