Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Vai jūs nomērķējat uz manu izcelšanos? Es taču esmu zvejnieka

dēls.

— Hm! — mūks nomurmināja.

Vārdu spele: pc'chcur — grēcinieks, pcchcur — zvejnieks.

— Tas ir mans pirmais grēks, svēto tēv. Es liku sastādīt ģenealoģiju, kas manu dzimtu saista ar senajiem Romas konsuliem: Hegānu Mar- cerīnu I, Marcerīnu II un Prokulu Marcerīnu III, kas minēts Haolandera hronikā… Vārds Marcerīns* ir tik līdzīgs Mazarīni, ka šī abrīnojamā līdzī­ba bija vilinoša. Vārda ,.Marcerīns" pamazināmā forma nozīmē „vājiņais". Turpretim tagad, man šķiet „Mazarīni" pilnīgi pamatoti var nozīmēt „vis- vājākais".

Viņš parādīja mūkam savas izdilušās rokas un kājas, kuras tādas bija padarījis drudzis.

—Tas nav nekas slikts, ka jūs esat dzimis zvejnieku ģimenē… Svētais Pēteris arī bija zvejnieks; jūs esat kardināls, bet viņš ir baznīcas galva. Stāstiet tālāk!

— Es piedraudēju ieslodzīt Bastīlijā kādu Aviņonas abatu Bunē, kurš gribēja publicēt Mazarīni dzimtas ģenealoģiju, bet tik patiesi apbrīno­jamu…

— Ka tai neviens neticētu?…

— Ak, svēto tēv, ja tas būtu iemesls, tad mans grēks būtu ļoti smags… lepnības grēks…

— Tas nāca no prāta pārpilnības, un par to nevienu nevar vainot. Tālāk!

— Kur mēs palikām? Ak jā, pie lepnības… Es gribu visu stāstīt secīgi par nāves grēkiem.

— Man patīk precīzs dalījums.

— Priecājos. Varu teikt, ka tūkstoš sešsimt trīsdesmitajā gadā… diemžēl, pirms trīsdesmit viena gada…

— Tad jums bija divdesmit deviņi gadi.

— Straujš un neapdomīgs vecums. Es gribēju būt kareivis un Spānijā piedalījos apšaudēs, lai parādītu, ka protu jāt ne sliktāk par jebkuru virs-

Visa Mazarīni ģenealoģija ir izdomāta. Daži avoti liecina, ka viņa vectēvs bijis sicīliešu amatnieks; pēc kardināla ienaidnieku vārdiem, viņa tēvs bija bankrotējis sicīliešu tirgotājs, kurš Romā kalpoja par pirmo sulaini pie augstmaņa Kolona.

nieku. Tiesa, jāpiebilst, ka, pateicoties man, spāņi un franči noslēdza mie­ru. Tas mazliet izpērk manu grēku.

— Es nesaskatu grēku vēlmē parādīt, ka meistarīgi protat jāt. Tas ir ļoti labi, un jūs tikai darījāt godu mūku kārtai. Kā kristietis es slavēju, ka jūs izbeidzāt asins izliešanu; kā mūks — lepojos ar vīrišķību, ko izrā­dījis mans biedrs.

Mazarīni kautrīgi pamāja ar galvu.

— Tiesa gan, — viņš teica, — bet sekas…

— Kādas sekas?

— o, lepnības nāves grēks vienmēr izraisa dažādas sekas… No tā brīža, kopš es atrados starp divām armijām, paostīju pulveri un nojāju gar frontes līniju, es sāku nicināt ģenerāļus!

— Ā!

— Lūk, kur tas ļaunums!.. Un no tā brīža es nčvarēju atrast nevienu pieņemamu.

— Taisnību sakot, mums arī nav bijuši izcili karavadoņi, — mūks piezīmēja.

— O! — Mazarīni iesaucās. — Mums bija princis Kondē… es viņu esmu daudz mocījis!

— Par viņu nav vērts uztraukties: viņš ieguvis pietiekoši daudz slavas un bagātības.

— Nu labi, bet Bofors, kam es liku tik smagi ciest Vensenas tornī?

— Ā! Viņš taču bija dumpinieks, un valsts drošības intereses prasīja, lai jūs nestu šo upuri… Tālāk!

— Liekas, par lepnību es pateicu visu. Ir vēl kāds grēks, kuru es pat neiedrošinos minēt…

— Paskatīsimies. Runājiet!

— Droši vien, jūs esat dzirdējis, ka es esmu tuvās attiecībās ar viņas majestāti karalieni… Ļaunas mēles…

— Ļaunas mēles ir vienkārši dumjas… Valsts interesēs un jaunā ka­raļa dēļ jums bija jādzīvo labā saskaņā ar karalieni… Tālāk, tālāk!

— Jūs noņēmāt no manas sirds smagu nastu, — Mazarīni sacīja.

— Tie visi ir sīkumi… Pārejiet pie nopietnākām lietām.

— Godkāre, svēto tēv.

— Godkāre ir visu dižāko sasniegumu pamatā, monsenjor.

— Es gribēju iegūt tiāru…

— Būt par pāvestu nozīmē būt pirmajam starp kristiešiem… Kāpēc gan lai to nevēlētos?

— Bija pat nodrukāts, ka šī mērķa dēļ es esmu pārdevis Kambrē spāniešiem.

— Varbūt jūs pats pasūtījāt šis paskvilas, lai parādītu žēlsirdību auto­riem?

— Tādā gadījumā, svēto tēv, es varu uzelpot. Tagad palikuši tikai sīkāki grēki.

— Runājiet.

— Spēles kaislība.

— Nu, protams, tā ir mazliet par daudz laicīga, bet galu galā jūsu tituls uzlika jums pienākumu nedzīvot noslēgtībā.

— Man patika vinnēt…

— Kas tad spēlē, lai zaudētu?

— Reizēm es mazliet blēdījos.

— Jūs gribējāt apspēlēt partneri. Tālāk!

— Ja jau tā, svēto tēv, tad manu sirdsapziņu vairs nekas nenomāc. Dodiet man grēku atlaidi, lai mana dvēsele, kad Tas Kungs viņu aicinās, varētu uzlidot tieši debesīs…

Mūks pat nepakustējās.

— Ko jūs gaidāt, svēto tēv? — Mazarīni vaicāja.

— Jūsu grēksūdzes beigas.

— Es jau beidzu.

— C) nē! Jūs maldāties.

— Es patiešām vairāk neko nezinu!

— Padomājiet labi!

— Es atcerējos visu, ko spēju.

— Tad es palīdzēšu jūsu atmiņai.

— Lūdzu.

Mūks vairākas reizes noklepojās.

— Jūs neko neteicāt par skopumu, kas arī pieder pie nāves grēkiem, un arī par tiem miljoniem…

— Kādiem miljoniem, svēto tēv?

— Par tiem, kas jum^ pieder, monsenjor.

— Svēto tēv, tā ir mana nauda. Kādēļ lai es jums par to stāstu?

— Redziet, mūsu viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Jūs domājat, ka šī nauda pieder jums, bet man šķiet, ka tā daļēji pieder arī citiem.

Mazarīni pielika savu auksto roku pie pieres, pa kuru plūda sviedri.

— Kā tā — viņš nomurmināja.

— Lūk, kā. Kalpojot karalim, jūs ieguvāt ievērojamu īpašumu?

— Ievērojamu… hm!.. bet ne pārāk lielu…

— Vienalga. No kā jūs guvāt peļņu?

— No valsts.

— Valsts — tā ir karalis.

— Ko jūs ar to gribat teikt, svēto tēv? — Mazarīni trīcēdams vaicāja.

— Jūsu abatijas ienes jums turpat miljonu gadā. Kopā ar kardināla un ministra atalgojumu jūs saņemat katru gadu vairāk par diviem miljo­niem.

— o!

— Desmit gados tas dod divdesmit miljonus. Bet divdesmit miljoni, kas ieguldīti uz piecdesmit procentiem, desmit gados ienes vēl divdesmit miljonus.

— Kā mūks jūs protat lieliski rēķināt.

— No tā laika, kopš tūkstoš sešsimt četrdesmit ceturtajā gadā jūs pārcēlāt mūsu ordeni uz klosteri Senžermendeprē, es nodarbojos ar mūsu brālības rēķiniem.

— Es redzu, ka ar maniem arī.

— Kaut kas jāzina par visu, monsenjor.

— Nu tad runājiet!

— Es domāju, ka ar tādu milzīgu nastu jums būs grūti ieiet pa pa­radīzes šaurajiem vārtiem…

— Tātad es tikšu notiesāts?

— Jā, ja neatdosiet naudu.

Mazarīni žēlabaini nopūtās.

— Atdot? Kam tad?

— Šīs naudas īpašniekam, karalim.

Mazarīni nopūtas pārgāja vaidos.

— Dodiet grēku atlaidi! — viņš vaidēja.

— Tas nav iespējams, monsenjor. Atdodiet naudu!

— Ja jau jūs atlaidāt man visus citus grēkus, tad kāpēc negribat at­laist šo?

— Tāpēc ka, to atlaižot, es pats izdarīšu grēku, ko karalis man nekad nepiedos.

Mūks piecēlās un izgāja ar satriektu izskatu, bet tikpat svinīgi kā ienāca.

— Ak, Dievs! — Mazarīni stenēja. — Kolbēr, nāciet šurp! Mans draugs, es esmu ļoti slims.

Kolbērs iznāca no savas slēptuves.