Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

Viesi ēda un dzēra, un pamazām sāka raisīties valodas un mēles. Sētā sprausloja un zviedza bērinieku zirgi, krim- šķinādami tiem nomestos siena klēpjus.

— Lai nu tam manam krustdēlam vieglas smiltis, - svinīgi ierunājās vecais Daukša, likdams atpakaļ uz galda zarakannu un ar plaukstu noslaucīdams alus putas no bārdas un lūpām.

— Bija varens strādnieks, neplēsās ar saimi, satika ar kaimiņiem. Godam nodzīvoja šajā pasaulē, godam aizgāja citā saulē. Tikai to bēdu viņam Dieviņš bija lēmis vairāk nekā citiem.

— Tiesa, tiesa, Daukšas tēv, — steidzīgi ierunājās Ate- žamuižas Krauklis, Silcnieka sievasbrālis. — Uz darbu jau viņš bija kā zvērs. Un tāds dziedātājs, kāda tagad starp jaunajiem nesameklēsi.

— Jā, Krauklīt, — Daukša atteica. — Viņš zināja vi­sas dziesmas. Arī tās, kuras mēs sen vairs nedziedam.

— Kāpēc tad ne? — Ingus ziņkārīgi ierunājās, nolik­dams uz galda atnesto alus kannu.

Daukša tūliņ neatbildēja. Viņš ieņēma krietnu malku no Ingus kannas un tad teica:

— Kungi neļauj. Viņi saka, tās mūsu vecās dziesmas esot dumpīgas un mēs, viņas dziedādami, tā kā tā vairs neatsaukšot sava ķēniņa atpakaļ. Esot sen miris un sa­puvis svešā pasaules malā.

— Kas par ķēniņu? Vai tad mums pašiem tāds ir? — iesaucās Kaspars, un balss viņam iedrebējās.

Daukša atkal nesteidzās ar atbildi. Un viņa vietā zēpam atbildēja plecīgais aucēnietis Zaļmežs, plato bārdu brau­cīdams:

— Bija gan, dēls. Bija pašiem sava valsts, pašiem savi lauki, savi tīrumi, par kuriem nebija jāiet klaušās. Un ne­bija toreiz mūsu zemē neviena kunga, neviena vācieša.

Kasparam likās, ka viņam kāds aizžņaugtu kaklu. Zēns nevarēja ne vārda parunāt. Un vecais Daukša teica svi­nīgi un lēni:

— Bija mums, dēls, arī savs ķēniņš, mūsu pašu, nevis svešas cilts. Un, kamēr viņš mita mūsu zemē, mēs bijām brīvi ļaudis, nevis vācu kungu klaušinieki.

Ingus iepleta muti.

— Vai tu, Daukšas tēv, viņu redzēji? — viņš ievai­cājās.

Daukša atkal brītiņu padomāja un tad atteica:

— Kā lai es tev pasaku, dēls? Viņš esot aizgājis karā uz svešu pasaules malu, leišiem vai prūšiem, un nav vairs atgriezies atpakaļ. No tā laika jau aiztecējuši daudzi cil­vēku mūži. Un tomēr, dēls, es ticu, ka viņš reiz nāks mā­jās un mēs tad būsim paši sev kungi, paši sev gaitnieki.

Tagad ierunājās vecais Birznieku tēvs. Galva tam bija balta kā sniega kupena un acis tikko vairs spēja saskatīt dienas gaismu. Bet zarakannu viņa roka cilāja tikpat veikli kā jaunībā. Viņš ievilka jaunu malku, nokrekšķinā­jās un teica, pagriezies uz runātāju pusi:

— Vai tu runā par mūsu ķēniņu, Daukšas tēv? Arī es ^avas jaunības gados tiku viņu redzējis.

— Bet, Birznieku tēv, — Krauklis zobgalīgi ieminē­jās, — cik mūžu tad tu īsti jau esi nodzīvojis šajā pa­saulē?

Birznieka izdzisušās acīs iezibējās uguns,

— Neķērc tik dikti, Krauklīt! Es jau nesaku, ka csinu pieredzējis tos laikus, kad mūsu ķēniņš vēl valdīja savā pilī, — tepat aiz Kalnamuižas jau viņa esot stāvējusi. Mans. tēvatēvs kā pa miglu atcerējās sava vectēva no­stāstus par tiem laikiem, kad daudzi no mūsējiem aizgā­juši uz leišiem un ķēniņš pazudis bez vēsts un ziņas, sve­šās zemēs karodams. Bet es tev saku, ka esmu redzējis mūsu ķēniņu, un ari daudziem citiem viņš esot parādījies.

— Arī es esmu viņu redzējis, — teica vecais Daukšas tēvs.

— Kur tad? — neticīgi ieminējās Krauklis.

— Tas bija pirms savi piecdesmit gadi. Biju aizjājis savu zirgu — varens bija skrējējs — uz Tērvetes pļavām pieguļā. Naktī uznāca tāds pērkona negais§, ka nezināju, kur mukt, kur ne. Beidzot patvērāmies abi ar dūkano mežmalā zem kuplas egles. Viss gaiss virs mums rūc un dun, un zibeņi tā vien krustīm šķiļ. Te uzreiz dzirdu gaisā jātnieku auļošanu. Paceļu galvu un skatos: pāri meža ga­liem auļo baltu kareivju pulks, zirgi sarkani kā uguns, un visiem pa priekšu stalts jātnieks, ķēniņa mētelī tērpies, ķēniņa kroni galvā un sēž visstaltākā rumakā. Taisni virs manas egles viņš apsvieda rumaku apkārt un aizauļoja uz ziemeļu pusi — mākoņi vien nodunēja.

— Es viņu redzēju, mežā apmaldījies, un pašā diendu­sas stundā, — teica Birznieku tēvs. — Arī ar ķēniņa kroni galvā un sarkanu mēteli ap pleciem. Viņš gāja ar vald­nieka zizli rokā, kājārn skardams egļu galotnes, un koki zemu locījās viņa priekšā. Viņa vaigs spīdēja gaišāk par sauli, un no tās gaismas es tā apžilbu, ka neredzēju vairs ne debesu, nedz zemes. Atžirgu tikai labi vēlāk un, pārnā­cis mājās, dabūju no mātes pērienu: lai neejot diendusas stundās, kad visiem veļiem ļauta pilna vaļa, pa mežu blan­dīties.

Abu veco stāstos bija sākuši vērīgi klausīties pārējie bērinieki, un tagad atraisījās ari citiem vecajiem saimnie­kiem mēles. Viens teica, šis katru pavasari nesot klusā vietā ziedu savam ķēniņam, lai labi padotos visi sējumi. Cits stāstīja, viņa tēvs esot griezies pie senā ķēniņa pēc palīdzības viņā sausajā vasarā, kad nodzeltējuši mieži un taisījusies iznīkt auzu sēja. Līdzko noskaitījis lūgšanas vārdus, uznācis tāds lietus, ka tīri bail. Par nelaimi, tēvu nositis mežā osis, uzgāzdamies tam virsū, un tā šis palicis bez tiem lūgšanas vārdiem, kurus tēvs, dzīvs būdams, so­lījies iemācīt.

Kaspars klausījās vecos stāstos kā pasakā. Krūtīs brieda kaut kas liels un varens, draudēdams viņu nosma­cēt, bet sirds bija priecīga un viegla. Un savādas šalkas kā tāli, aicinoši zvani sāka kūsāt dvēselē.

Iereibušie veči runāja, viens otra neredzēdami un cits citā neklausīdamies. Katram tagad bija sava runa, sava valoda. Un senā ķēniņa vārds bija visu mutē.

Arī vecais Daukša, kurš spēja nodzert stiprākos novada vīrus, bija noreibis. Alus putas bija salipušas viņam bārdā, acis savādi mirdzēja, un, turēdams rokā tukšo liepas koka kannu, viņš ar to dauzīja galdu un dziedāja. Sākumā bez vārdiem, bet tik savādi un šūpojoši skanēja šī meldija, ka citi veči sāka dūdot viņam līdz, un Kaspars sāka uztvert arī pa vārdam. Dungotāji iekarsa arvienu vairāk, no atse­višķiem vārdiem sāka virknēties vārdu rindas, un beidzot viss gaiss likās viļņojošās meldijās tracinoša ritma pilns.

Viņi dziedāja par senām kaujām, kas Zemgales kla­jumos reiz bija dunējušas, par varoņiem, kas spītējuši nā­vei un spējuši simtiem ienaidnieku pretim stāt. Par ķēniņu Nameju, kura zobens pļāvis vācu karotāju rindas, kā veikla pļāvēja vienrocis pļauj rudzu lauku, un par savu senču sirojumiem svešu zemju robežās.

Dziedot izliecās atkal taisni gadu nastas saliektie veču augumi, asarainās acīs iedegās kvēle, un vecās, zilganu dzīslu izvagotās rokas turēja kannu osas cieši sakrampētās saujās kā zobenu spalas un šķēpu rokturus.

Tikai pret rīta pusi, kad sāka jau gaisma svīst, pama­zām aprimās veču dziedāšana. Viens pēc otra tie sagura. Cits mēģināja gan nokļūt līdz mierīgākai atpūtas vietai, bet vairums apgūlās turpat uz grīdas vai dzīru galda.

Atkrita istabas kaktā uz siena klēpja brītiņu atpūsties arī Kaspars. Un sapņos redzēja karotāju pulkus, ķēniņu Nameju, par kuru bija stāstījuši un dziedājuši iereibušie veči, un sevi pašu žiglu jātnieku priekšgalā laužamies ienaidnieku rindās. Zobeni šķinda, āvas blāzmoja, un cī­ņas laukam pāri šalca veču dziedātās sentēvu — karotāju kaujas dziesmas. Tikai dziedātāji nebija vairs veči, bet gaiši jaunekļi mirdzošiem šķēpiem rokās. Zemgalē vairs nebija neviena kunga, neviena vācieša. Paši kungi, paši darbos gājēji. Un tikai ķēniņš augstākais par visiem, ķē­niņš ar zelta kroni galvā un sarkanu mēteli uz pleciem. Ķēniņš Namejs.