Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

Bija smacīgi karsta diena, pie debesīm neviena māko­nīša, un no saules tveices trīcēja gaiss. Gaidīdami tiesne­šus un notiesāto, sapulcētie ļaudis bija nometušies zālē. Cits ēda līdzpaņemto ceļa maizi, citi paklusām sarunājās. Kāj ās bija palikuši tikai seši: abi sarta apsargātaji, bru­ņojušies smagiem šķēpiem, un Silenieku saimnieka četri dēli. Nodurtām galvām viņi stāvēja ļaužu bara vidū, pie­spiedušies plecu pie pleca un vairīdamies no draugu un pa­ziņu skatiem. Viņu priekšā sēdēja zālē pats Silenieks, ple­cīgs pusmūža vīrs, nesen vēl pats jautrākais un bramanīgā­kais starp novada bajāriem, liels dzērājs un vēl lielāks dai- ņotājs, kura netrūka nevienās kaimiņu un daudzo radu go- dībās. Tagad viņa drukno augumu bija saliekušas bēdas, bārdā un matos sabiris sirmums, bet vaigi sāpju izvagoti. Vecākie dēli, mīņādamies uz vietas, pazagšus uzmeta tē­vam vaicājošu skatu, kā nesaprazdami, kas īsti iraid noti­cis un kāpēc viņiem te jāstāv. Jaunākais, astoņpadsmit ga­dus vecais Kaspars, klusi raudāja. — Viņam bija žēl tēva, bet vēl vairāk māsas Zanes, kas pret to bija bijusi vienmēr tik mīļa un laba un kuru muižas kalpi, vagara vadīti, jau aizviņu ceturtdienu bija aizveduši projām no mājas.

Tuvāk sēdošās sievas sabāza galvas kopā un sāka sa­čukstēties.

— Redzi nu, mīļā, — teica Vecvagaru vaļiniece Ķēr- sta, pieliekusies tuvāk savai kaimiņienei Birznieku Madei, pagasta lielākai mēlnesei, — kur noved tā mūsu lielmaņu lepnībai Ar mūsu kārtas ļaudīm nemaz negribēja saieties, mēs jau esot šiem par prastu. Te nu bij! Nu jau lepnajam Sileniekam vairs ne goda, ne meitas.

— Tiesa, tiesa, māsiņl — uzrunātā atbildēja. — Es jau sen tiku teikusi, ka tāda lepnība viņiem labu nenesīs. Tāda pati padauza bija māte, tāda meita. Labi vēl, ka pastei­dzās viņgad nomirt. Citādi būtu to meitas godu pašas acīm pieredzējusi. Kad es biju jauna … — viņa iesāka, bet piepeši aprāvās un uzlēca kājās. — Vai Dieviņ, mīļā, nupat ved to bērnu bendētāju! Re, re, tūliņ jau būs olnī­cas galāl

— Ved! Ved! — kā vēja šalkoņa izgāja ļaužu baram cauri, un gaidītāji sāka celties kājās, staipīdami kaklus, lai varētu soda gājienu labāki saredzēt.

Visiem pa priekšu gāja muižas amtmanis Brunnengrē- bers, izkaltis un vecīgs vīrs, tērpies tiesneša mētelī. Viņam blakus turējās uz sirma zirga resnais Mežamuižas pār­valdnieks Kleists. Tiem sekoja kājām novada tiesneši no zemnieku vidus, un aiz viņiem divi veci baltiņi gausi vilka mēslu ratus, kuros stāvēja bende sarkanā vamzī; viņam pie kājām, saslēgta dzelzīs, sēdēja notiesātā. Ratiem bla­kus so|oja vecais Kalnamuižas mācītājs Fišers kailu galvu un izpūrušiein matiem. Viņš centās notiesāto mierināt, lai vleglinātu viņas moku gaitas. Aiz bendes ratiem, jautri tēr­zēdami, nāca divi mežonīga izskata vīri gariem dunčiem pie sāniem. Tie bija bendes kalpi.

Gājienam pievirzoties tuvāk, ļaudis apklusa. Vīrieši noņēma cepures, un viņu sejas kļuva drūmas un cietas. Sievas un meitas cēla pie acīm mutautiņus.

— Ceļu mūsu žēlīgā lielkunga tiesnešiem! Ceļul — vagars uzbrēca ļaudīm, un bars pašķīrās pa labi un pa kreisi, atbrīvodams ceļu gājienam, kurš ievirzījās pūlī un apstājās pie soda vietas. Abi tiesneši palika zirgos. Brun- nengrēbers, pietvīcis un manāmi uztraucies, nervozi kodīja apakšlūpu. Resnais Kleists uzmeta viņam zobgalīgu skatu, paskatījās uz notiesāto, uz sārtu un tad nosēdās ērtāki seglos.

Bende aši izlēca no ratiem un piesteidzās pie sārta, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Tad viņš nostājās tā vidū, piespiedis muguru pie staba, un draudzīgi, gandrīz jautri pamāja notiesātai. Visu acis vērsās uz ratu pusi, kuriem blakus stāvēja vecais Fišers. Seja viņam bija bāla kā mironim, rokas manāmi drebēja.

Apsūdzētā, pasīka auguma jaunava gaišiem, mazliet cirtainiem matiem un bālu seju, visu gājiena laiku bija sēdējusi ratos kā bez dzīvības. Viņa nepakustējās arī tajā brīdī, kad rati apstājās soda vietā. Tikai pēc brītiņa un kā nejauši viņa pacēla galvu — seja kļuva vēl bālāka, un acis plati iepletās — un paskatījās apkārt stīvu, meklē­jošu skatu. Šis skatiens, kurā bija sastingušas šausmas, vienaldzība un sasalis izmisums, izklaidīgi pārlidoja ties­nešiem, sārtam, bendei un ļaužu pūlim, likdams nodrebēt tuvāk stāvošiem un ari tiem, kuri drūzmējās aiz viņu mu­gurām. Katram, kuru uz mirkli bija skāris šis sasalušais skats, likās, ka notiesātā meklējusi taisni viņu un nevienu citu, lai pirms nāves ieskatītos tam dvēselē.

Silenieks, pienākot gājienam, bija palicis sēdot, nepa­celdams galvu arī tajā brīdī, kad bendes ratu riteņi iečīk­stējās viņam turpat pie kājām. Bet tagad, kā izdzirdis vārdos neizteiktu aicinājumu, viņš spēji sarāvās, uztrau­cies uzlēca kājās — un tēva acis sastapās ar meitas ska- tionu, īsu brītiņu, varbūt tikai vienu acumirkli, viņi vērās viens otram sejā. Tad Silenieka pleci sāka raustīties un viņš pacēla uz augšu rokas, gribēja kliegt, bet no rīkles izlauzās tikai gārdzuļojoša skaņa. Ļaudis aizturēja elpu.- Un tad klusumu piepeši pāršķēla satricinošs kliedziens:

— Tētiņ, mīļo tētiņi

Kā nopļauts Silenieks atkrita dēlu rokās. Tie slaucīja asaras. Kaspars metās uz priekšu, bet pie ratiem bendes kalps ar dūres sitienu sejā notrieca viņu zemē. Pūlis sa­kustējās. Pakaļējās rindas sāka spiesties virsū tuvāk stā­vošiem. Daži sāka kurnēt.

— Mierā! Stāvat klusu! — Brunnengrēbers iebrēcās, pietvīcis no dusmām, un draudoši pacēla gaisā zobenu. Sargi izstiepa šķēpus. Kurnētāji apklusa. Tad amtmanis pamāja Kalnamuižas skrīverim Klokoviusam, kurš izpil­dīja arī tiesas sekretāra vietu. Uzaicinātais uzkāpa uz ties­nešiem ierīkotā paaugstinājuma, nokāsējās, atlocīja per­gamenta vīstokli, ko bija turējis rokā, un sāka gausi vien­muļīgā balsī lasīt:

— Uz viņa gaišības — Zemgales hercoga Vidzemes kunga, etc., mūsu žēlīgā valdnieka Fridriķa pavēli mēs, apakšā parakstījušies tiesneši, esam saukuši pie likuma atbildības šī Kalnamuižas novada jaunavu Zuzannu, Si- lenieku māju saimnieka Diekļava meitu, apsūdzētu sava ārlaulības bērna nozūmēšanā. Tā kā minētā jaunava par vainīgu neatzinās, apgalvodama, ka bērniņš viņai piedzi­mis nedzīvs, un arīdzan atsacījās sava bērna tēvu vārdā saukt, tad viņai tika piespriesta pirmā mocību pakāpe, pēc kuras tā tomēr neatstājās no savas bezkaunīgās stūrgal­vības un velnišķīgā naida spīta, apvainodama, un pie tam gluži nedzirdētā kārtā, mūsu cienījamā amtmaņa dēlu Joahimu par viņas bastarda tēvu un izdarītā bauslības pārkāpšanas grēka līdzvainīgo un neatstādamās no sa­viem nešķīstības dzemdinātiem meliem arī pēc tam, kad tai tapa uzlikta exarnina/o ar spāniešu zābaku un nokar­sētām dzelzs stangām. Pēc apspriešanās un visa redzētā un dzirdētā pamatīgas pārdomāšanas, un sevišķi vēl tā­pēc, ka mūsu žēlīgā lielkunga bende un sava amata labs meistars Miķelis Remlings, ar kvēlošu adatu durstīdams, ir atradis uz minētās jaunavas Zuzannas miesām tā sauk­tās sātana zīmes jeb stigma diaboli, mēs esam atzinuši, ka minētā Zuzanna, sabiedrojusies ar velnu un sava elles lielkunga samācīta, centusies godājamā tiesas priekšsē­dētāja un Kalnamuižas amtmaņa Brunnengrēbcra dēlu

JoiiIiIiiui ne&eligi apmelot, lai kaitētu tiesas un sevišķi nītu minēto un ļoti cienījamo vīru labai slavai. Ņemot to Bvlnu Vfirā, un, tā kā sātana kalpi un citi, kas ar viņu bied­roju*, sodāmi ar uguns nāvi uz sārta un bērnu nozūmētā- ļiih pCc šis zīmes tiesībām aprokamas dzīvas, bet abi mi- iiclic sodi nav apvienojami, tiesa nolēma 110 tiem piespriest mlnet,li velna brūtei un burvei Zuzannai pirmo, proti: nāvi 11/, sarta, — cerēdama, ka ar to šīs negantnieces un Be­llai,1 kalpones pārējie grēki, daudzie noziegumi un ļauni darbi tiks likuma un cilvēku priekšā nolīdzināti.