Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

1917. gada vasarā Grīnu ievaino, pēc tam demobilizē. 1918. gadā viņš dodas uz Tērbatu piepildīt savu seno sapni — studēt medicīnu, bet laiki ir pārāk nemierīgi. Re­volūcija norisinās arī Vācijā, sabrūk tās okupācijas re­žīms Latvijā, ceļš uz Biržiem, kur jau atgriezušies vecāki, kļūst brīvs, un jaunākais dēls dodas mājup. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanajā Armijā, tad seko Latvijas armija, kur viņš vēlāk strādā sava «krusttēva» pulkveža Plcsnera štāba informācijas nodaļā un laikraksta «Latvi­jas Kareivis» redakcijā. No armijas Aleksandrs Grīns de­mobilizējies 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.

Vecāko brāli karš tā neskar, viņš turpina strādāt par skolotāju Cēsīs, līdz 1919. gadā pārceļas uz Rīgu. īsu laiku ir ierēdnis Izglītības ministrijā un skolotājs. Kad 1920./1921. gadā abi brāļi sastopas «Latvijas Kareivja» redakcijā, Jānis ir jau pazīstams dzejnieks, mācību grā­matu autors, sastādījis lasāmās grāmatas un ābeci. Arī viņš 1920. gadā publicē prozas grāmatu — «Rūsa rietu­mos». Vēlāk brāļu dzīves ceļi šķiras — Jānis Grīns vairs tikai dažus gadus (1921 —1923) strādā žurnālistikā. Para­lēli studēdams Latvijas Universitātē tieslietas, pēc fakul­tātes beigšanas Jānis Grīns sāk strādāt par direktoru lie­lākajā grāmatu firmā — akciju sabiedrībā «Valters un Rapa». Sākas viņa mūža nozīmīgākais posms. Kad Jānis Rapa nolemj izdot literatūras un mākslas mēnešrakstu «Daugava», par tā redaktoru viņš piedāvā k|ūt Jānim Grīnam. «Daugavu» Grīns vada no 1928. līdz 1937. ga« dam, kad viņu ieceļ par Nacionālā teātra direktoru,

Grāmatu firma «Valters un Rapa» un tās žurnāls «Daugava» būtiski veicināja un ietekmēja latviešu lite­ratūras. attīstību. Žurnālā publicējās visi ievērojamākie 20.—30. gadu rakstnieki, izņemot kreiso spārnu — L. Lai- cenu, A. Upīti u. c. Plašs un demokrātisks bija apgāda publicēto oriģinālliteratūras darbu klāsts. Akciju sabied­rības «Valters un Rapa» darbība, tāpat kā žurnāls «Dau­gava», vēl gaida savus vērtētājus, ne viss vienkārši rak­sturojams, ne viss vienlīdz pieņemams. Tomēr šeit pada­rītais lielais darbs vienmēr saistīsies ar Jāni Grīnu, viņa garīgi rosmīgo, vērienīgo personību.

Kopš 1944. gada Jānis Grīns dzīvo Stokholmā, turpi­nādams strādāt žurnālistikā un literatūrā. Te arī tapuši memuāri «Redaktora atmiņas», kas iznāk pēc viņa nāves 1968. gadā dēla Ervīna Grīna sakārtojumā.

Bet pievērsīsimies atkal 20. gadiem. Aleksandrs Grīns ilgāk nekā brālis — līdz 1928. gadam — turpina darbo­ties dažādu laikrakstu redakcijās — «Rīgas Ziņās», «Brī­vajā Tēvijā», «Latvī» u. c. Pēc tam īsā laikā viņš sarak­sta dažus plašus populārzinātniskus izdevumus — «Pasau­les vēsturi», «Kultūras un tikumu vēsturi» un tikpat vē­rienīgo pasaules ģeogrāfisko apskatu — «Zemes un tau­tas». Tieši te noder spēja un māka rakstīt ar abām rokām. Arī vēlāk lielie romāni top tikpat strauji, autors tos «sa­tecina» īsā laikā — darbaspējas viņam ir ārkārtīgas.

Interesanti arī atzīmēt, ka brālis Jānis ir tāds pats — tempi, kādos viņš lasa un profesionāli izvērtē izdevniecī­bai «Valters un Rapa» iesniegtos manuskriptus, ir cieņas uņ apbrīnas vērti. «Viņš strādā caurām dienām, naktis pieņemot klāt. Iedomājieties — vienā naktī J. Grīns izlasa divus romānus un otrā dienā ir atkal svaigs un redzīgs kā Dieva rasa,» stāsta Aleksandrs Caks. [3]

Joprojām strādādams laikrakstos, Aleksandrs Grīns arvien nopietnāk, neatlaidīgāk pievēršas daiļradei. Starp citu, viņš ir viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kas nesāk ar dzeju, bet tūdaļ raksta prozu.

Patiesībā tikai no šī laika var runāt par latviešu vēs­turiskās prozas attīstību. Ir bijuši jau atsevišķi darbi, vai­rāk vai mazāk veiksmīgi, tomēr kopainā tie ir izņēmumi un parasti izņēmumi arī paša rakstnieka daiļradē. Ak­tuālā, paša laikmeta noteiktā un rosinātā tematika lat­viešu prozā vienmēr bijusi galvenā, sava laika dzīve saistījusi rakstniekus vairāk par visu citu.

Tikai viens rakstnieks — Augusts Deglavā, kas pub­licējis jau 19. gadsimta beigās «Veco pilskungu», stāstu par klaušu laikiem, no sāktā ceļa nenovēršas. 1912. gadā nāk klajā viņa monumentālās epopejas «Rīga» pirmā daļa «Patrioti», līdz šim nepārspēts Rīgas un tās latviskošanās procesa tēlojums 19. gadsimta 60. un 70. gados.

Augusts Deglavs tēlo ne pārāk tālu vēsturi. Savas tautas pagātnei vairāk pievēršas tā rakstnieku paaudze, kas ienāk literatūrā 20.—30. gados, kad Latvijas senatne kļūst par pašu galveno latviešu tautības vēsturnieku izpē­tes objektu. Latvijas Universitātes izveidošana ir radījusi plaša vēriena zinātniskās pētniecības centru, kurā iekļau­jas daudzi zinātnieki, kas agrāk strādājuši citās Krievijas universitātēs. Veidojas nacionālie kadri, nacionālās zināt­niskās skolas, kas ar lielu aizrautību pievēršas arī savas tautas vēstures un kultūras pētīšanai. Nāk klajā vēstures avotu publikācijas, parādās daudzi raksti par dažādiem Latvijas vēstures posmiem, jautājumiem, problēmām. Tas viss kopumā veicina interesi par tautas vēsturi arī literā­tos un veido labvēlīgu augsni vēsturiskā stāsta un ro­māna attīstībai.

Latviešu vēsturiskās prozas viļņa galotnē ir abi brāļi Grīni. Aleksandrs debitē ar stāstu par viduslaikiem — «Krustneša gaitas». Tā centrā kāds franču grāfs Bertrams, kura raibā, dēkainā dzīve krusta karotāju rindās apraujas kaujās ar zemgaļiem. Vienlīdz brīvi jau šai savā agrīnajā darbā rakstnieks jūtas senajā Latvijas teritorijā, kā arī tālaika bruņinieku un krusta karotāju Eiropā. Tā ir viena no viņa talanta būtiskākajām īpašībām — šī spēja iejus­ties citās tautās, to tikumos, sadzīvē, tradīcijās, kultūrvidē un vēsturiskā laikmeta nacionālajā savdabībā. Viņa īs- proza vēlāk iznākusi krājumos «Pieviltā vīra atriebšanās un citi stāsti», «Septiņi un viens», «Likteņa varā», «Klusie ciemiņi» u. c. Stāstos plaši izmantota Latvijas vēstures un pirrnā pasaules kara tematika, daudz arī stāstu un noveļu ar cittautu — visvairāk itāļu un franču dzīves tematiem.

Latvijas vēstures izpētē un mākslinieciskā izveidojumā kopā ar Aleksandru Grīnu ir vecākais brālis. Jānis Grīns pirmais pa īstam pievērsies senajai Kurzemei un Zemga­lei, vēlāk tieši hercogistes laikmets (15.—18. gs.) visvai­rāk ir rosinājis latviešu rakstnieku iztēli. Viņš tiešām ta­lantīgi, krāsaini parāda vēsturisko vidi, tikumus, ļaudis. Viscaur jūtam rakstnieka precīzās, bagātās zināšanas par vēsturisko laikmetu, viņq erudīciju, kas ļāvusi uzburt krā­sainas dzīves ainas. Jānis Grīns nav aizmirstams, runājot par latviešu vēsturiskās prozas attīstību, te abi brāļi 20. gados strādā plecu pie pleca.

Aleksandrs Grīns 1931. gadā publicē «Nameja gre­dzenu», kas stāsta par 17. gadsimta Kurzemi, arī citi viņa vēsturiskie romāni ir saistīti ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, tās ļaužu un arī valdnieku likteņiem 17.— 18. gadsimtā. Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks (1642— 1682) ir rosinājis romānus «Tobago» (1934) un «Trīs vanagi» (1935, nepabeigts), hercogu Jēkabu redzam ari diloģijā «Zemes atjaunotāji» (1. d. «Meža bērni», 2. d. «Atdzimusi cilts», 1939).

Romāns «Meža bērni» sākas pašā 16./17. gadsimta mijā un stāsta par Klaucānu sētu, tās ļaužu likteņiem — sadursmēm ar lietuviešu-poļu sirotājiem, mēri, kurā aiziet bojā visa sazarotā dzimta, izņemot jaunāko dēlu Gatiņu. Zemgale ir baisi tukša, ari Gatiņš aiziet no mājām, iztiek no medībām, tikai pēc četriem gadiem Klaucānos atkal tiek arta zeme, tajā kaisīta sēkla.