Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

«Nameja gredzens» īsti par vēsturisku saucams nav, jo sižets ir izdomāts, nebalstās konkrētos Latvijas vēstures faktos, arī pats Kurzemes troņa pretendents, par kura lik­teni stāstīts, ir autora fantāzijas radīts. Vēsturiskumu dar­bam piešķir laikmeta tēlojums ar Polijas un Zviedrijas interešu sadursmi, kur sava loma ir Kurzemes un Zemga­les hercogistei, gan latviešu zemnieku un muižnieku, gan arī hercoga ierēdņu attieksmju tēlojumam, ari latviskā ga­rīgā pasaule, ko neizdodas ne paverdzināt, ne iznīcināt muižniekiem un viņu pakalpiņiem.

Romāna centrā ir Nameja dzimtas pēdējā atvase — jau­nais kņazs Gundars, kas no Skumanta kļuvis par Bogi- slavu poliskajā vidē. Vectēvs, kas visu mūžu karojis pret Polijas ienaidniekiem, jūtot tuvojamies pēdējo stundiņu, Bogislavu atsauc no Itālijas, lai nodotu Nameja testa­mentu. Tanī ir arī šādi vārdi: «Visi lai ir brīvi un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…» Senā vāze, kurā glabājies Nameja testaments, mirstot vectēvam izslīd no rokām un saplīst, starp tās drumslām mirdz Nameja gredzens — sudrabā kalts zalkšu pāris ar sarkanām rubīna acīm, ap viņiem z< Ita vārpu vainags, tā vidū — vanags lidojumā. Kņazs Bogislavs uzmauc gredzenu pirkstā un jūt sevī augam apņēmību piepildīt novēlējumu — darīt brīvu Zemgali. Tā s kas viņa ceļš, kas ved pie diplomātiem, grāfiem un ka­raļiem, arī skaistām kņazēm, cauri karaļa cietumam un nāves briesmām uz sacēlušos Zemgali, kur viņam Tērvetes pilskalnā lemts iet moku nāvē ar kvēlošu dzelzs kroni galvā.

Otra sižetiskā līnija ir saistīta ar Silenieku dzimtu no Kalnamuižas. Raganas sārtā mirst Zane, otrā dienā neiz­tur tēva sirds. Māsu un tēvu atriebj jaunākais dēls Kas­pars, nogalinot māsas pavedēju amtmaņa dēlu Joahimu. Viņa galvu Kaspars aiznes uz tēva kapu — tā prasa sens ticējums. Kaspars aizbēg uz leišiem un nonāk pie kņaza Gundara. Viņš ir tas, ko Nameja gredzena valkātājs sūta par savu sūtni uz Zemgali celt to cīņā pret hercogu un muižniekiem. Kaspars aiziet bojā zemnieku neveiksmīgajā mēģinājumā ar viltu iekļūt Jelgavas pilī.

Kompozicionāli romāns nav īsti līdzsvarots, ne visas epizodes labi saistītas ar kādu no abām sižetiskajām līni­jām, jo jūtamāk — beigu daļā. Tomēr visiem negludumiem, kādi ir rakstnieka pirmajā romānā, pāri ceļ tautas brīvības ilgu un varoņgara cildinājums.

Par Aleksandra Grīna daiļradi, Edvarta Virzas «Strau- mēniem» un vēl dažiem 30. gadu latviešu rakstniecības darbiem tai laikā ir dažkārt lietots jēdziens, apzīmējums — maģiskais (arī mistiskais) reālisms, kas mūsdienās litera­tūras zinātnē nostiprinājies sakarā ar G. Garsijas Mar- kesa u. c. Dienvidamerikas rakstnieku daiļradi.

Aleksandra Grīna daiļrade šādā pavērsienā vēl maz pētīta, šeit paveras plašs un interesants darbalauks. Tomēr jau tagad var teikt, ka jēdziens «maģiskais reālisms» labi noder mūsu 30. gadu romānista mākslas pasaulei piemīto­šās savdabības raksturošanai.

Latviešu tautas dzīvi gadsimtiem ilgi ignorēja oficiālā vēsture. Lai atdotu tautai tās pagātni un līdz ar to pa­vērtu nākotni, rakstnieks pievēršas oriģinalitātes glabātā­jiem — folklorai un etnogrāfijai. Sai ziņā «Nameja gre­dzenu» var tuvināt G. Garsijas Markesa darbiem. Arī A. Grīns dod savdabīgu fantāziju par vēsturisko laikmetu, realitāti bagātinot ar krāsainu folkloras, ticējumu, pagā­niskās reliģijas un maģijas iekausējumu.

Grins, tāpat kā Garsija Markess u. c. šī virziena pārstāvji, ir noārdījis robežu, kas šķir dzīvos no miruša­jiem, šķir reālo pasauli no maģiskās. Visi Silenieka dēli redz savu mirušo tēvu ienākam vakarā istabā, dzird viņa elpu un nopūtas, ļaudis naktī saklausa maltuvē dzirnas rūcam, liekas, ka darba gaitās līdzi iet kāds neredzams talcinieks, kura elpa reizēm uzplūst no aizmugures. Ro­mānā plaši izvērsts veļu mielasta tēlojums. Kaspars rijā, kur veļiem klājis galdu, redz, no miglas vāliem veidojo­ties un atkal sairstot, savu mīļo vaibstus, sirds zēnam ne- valdāmi sitas — un viņš tēva velim dod solījumu atriebt. Romānā ir arī daudz pareģojumu par kņaza Gundara lik­teni, zīmes vēstī ļaunu pirms izšķirošās kaujas ar Radzi- vila karaspēku, sava zemnieku karaspēka sakāvi, arī savu moku nāvi viņš nosapņo.

Pārdabiskais jaušams arī Sandomiras kņazienes Ma­rijas tēlā — viņa izrādās ragana un vilkate, uz labās ro­kas kurai rēta no sudraba lodes.

Tā romānos viss ir savijies — reālais vēsturiskais laik­mets un konkrētā ģeogrāfiskā vide ar maģijas pasauli, ar latviskajām paražām, ticējumiem, mitoloģiju.

Nozīmīgs ir Andreja Upīša jau pēckara laikā — 40. ga­dos dotais Aleksandra Grīna daiļrades raksturojums: «Pa­laikam jau viņa vēsturiskajiem stāstiem ir stipra dēku ro­mānā noskaņa. Viņš ir ārkārtīgi veikls fabulists un prot 110 sākuma līdz beigām lasītāju valdzināt tiklab ar savām šausmu scēnām, kā ar sentimentālām mīlas epizodēm. Vi­sas šis īpašības piemīt arī Grina «Nameja gredzenam», vēsturiskam ne ar savu safantazēto saturu un izdomāto varoni, bet ar to lomu, kāda tam nedomājot piekrīt «auto­ritārā» iekārtā.» [6]

Romāna īpašā loma, ko pieminējis Andrejs Upīts, ra­dās kā veikls politisks gājiens pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Cenzdamies balstīt un popularizēt jauno auto­ritāro režīmu ar vēsturisku analoģiju palīdzību, oficiālie ideologi izdomāja mītu par Kārli Ulmani kā Nameja man­tinieku. Sis mīts paradoksālā kārtā tika pamatots ar Alek­sandra Grīna romānu, kurā nav ne vēstures faktos bal­stīta sižeta, ne varoņa. So mītu, līdz ar to arī romānu plaši daudzināja, ietulkojot «Nameja gredzenā» to, kas tajā ne­maz nav. Bet pašā romānā nav pat — pēc A. Upīša ob­jektīvā atzinuma — «nekāda īpaši darināta patriotiska tendence». Par šo vārdu patiesīgumu varam tagad katrs pats pārliecināties.

Ingrida Kiršentāle, filoloģijas zinātņu doktore

1600. gada jūnija mēneša septiņpadsmitā dienā pie Kalnainuižas tika sodīta ar gaužām mokām un uguns nāvi tā paša novada Silenieku māju saimnieka Diekļava un viņa sievas Ilzes meita Zane, un notiesātās pelnus ben­des izkaisīja ar lāpstu pa visiem vējiem par biedinājumu citām bērnu nozūmētājām.

Lielkunga amtmanis Ģederts Brunnengrēbers pirms soda dienas bija laidis ziņu visiem novada ļaudīm ieras­ties minētā datumā muižā, lai noskatītos sprieduma izpil­dīšanā. Mājās drīkstēja palikt tikai nedēļnieces, sevi ap­kopt nespējīgi vecīši un kropļi, un bērni, kas jaunāki par astoņiem gadiem. Visiem citiem par nepaklausību bija pie­draudēts ar rīkstēm un cietuma sodu pie maizes un ūdens.

Par soda vietu bija izraudzīts kāds uzkalniņš muižas ganībās, tajā viņu stūrī, kur beidzās olnīca un sākās ozolu birze. Ap šo vietu minētā dienā jau no agra rīta bija saplūduši lieli ļaužu bari gan braukšus, gan kājām. Viņus sagaidīja vagara izrīkoti kārtībnieki un lika sievām un meitām, kā jau tām, kuras varēja krist līdzīgā grēkā un kaunā, nostāties sodīšanas vietai vistuvāk. Aiz viņām tapa nostādīti vīri un jaunekļi, bet turpat blakus sārtam, kuru naktī bija ar saviem puišiem uzcēlis no Dobeles atsūtītais bende, un pa kreisi no paaugstinājuma, kas bija ierīkots tiesnešiem, mācītājam un citiem no kungu kārtas, amtma­nis pavēlēja nostādīt noziedznieces tēvu un viņas četrus brāļus — «lai šie zemnieki, kuru cilts atvase izdarījusi tādu asinsdarbu, redzētu savām acīm viņas mokas, atzītu viņas lielo vainu un taptu turpmāk pasargāti no grēka darbiem un tiem sekojošā soda»,