Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

Parakstījuši: Ģederts Johans Brunncngrēbers, priekšsē­dei ajs un amtmanis, Tīss Gotards Kleists, tiesnesis un nmtmanis.

Anno Domini 1600. mertse junio die XIII., bet mūsu žēlīgā hercoga Fridriķa valdīšanas četrpadsmitā gadā.

Beidzis lasīt spriedumu, Klokoviuss svinīgi nokāsējās 1111 paskatījās uz tiesas priekšsēdētāju. Paskatījās arī Kleists, un viņa gaļainajā sejā bija redzams zobgalīgs smaids. Brunnengrēbers pietvīka vēl sarkanāks un uzklie­dza bendēm:

— Dariet savu darbu! Ko jūs tur tūļājaties, nejēgas?

Bendes kalpi aši izcēla notiesāto no ratiem un uznesa to uz sārta. Pati tā nevarēja iet, jo bija līdz ar kliedzienu zaudējusi samaņu. Bende veikli apmeta viņai ap vidu ķēdi, kādām mēdza pieslēgt pie staba uguns nāvei nolem­tos. Viens no kalpiem steidzīgi aizdedzināja lāpu un pa­sniedza to meistaram. Bende nolēca no sārta lejā un pie­grūda lāpu pakulu un tāšu vīšķiem, kuri bija sabāzti starp sveķainajām priežu šķilām. Uguns sāka jautri sprēgāt, un pēc pāris acumirkļiem no sārta apakšas jau šaudījās liesmu mēles. Sacēlās vējš, dzīdams pūlim virsū melnus dūmu mutuļus. Liesmas iegaudojās vēl niknāk un rūkda­mas šāvās pret debesīm. Tad spēji sasitās ap stabu — sievietes iebrēcās. Pūlim pāri pletās kodīgi dūmi, nesdami līdz smagu gruzduma smaku.

Pēc pusstundas viss bija galā. Ļaudis klusēdami iz­klīda. Sargu dzīti, aizbrauca mājās arī Silenieka dēli Mār­cis, Kristaps un Ingus, aizvezdami līdzi tēvu, kas visu laiku drebēja kā drudzī, un Kasparu. Zēns nāca pie sa­maņas tikai mājās. Līdz pat rīta ausmai viņš ar tēvu sēdēja pie mājas durvīm. Vecais raudāja. Dēls spītīgi cieta klusu, vērdamies bālajā mēnesī, Un zēna seja bija kā nakts spīdekļa atmirdzums.

* * *

Piecas dienas pēc Zanes sadedzināšanas viņas brāļi, radi un kaimiņi izvadīja pēdējā gaitā Silenieku saimnieku. Lielais daiņotājs un darba gāzējs pēc viņas bēdu nakts bija licies jau atspirdzis un izrīkojis kalpus muižas klau­šās, bet pats ar dēliem steidzies uz lukstiein sienu pļaut. Visu dienu, no brokasta laika līdz launaga laikam, viņš bija staigājis pa trekno pļavu savu dēlu bara priekšgalā un viņa izkapts, tāpat kā agrāk, šņākusi asāk par visām pārējām. Par Zani neieminējies ne vārda. Turpat jau pie­vakarē, kad saule sākusi laisties uz vakara pusi, iebriz- dama egļu galotnēs, apstājies vāla vidū, sācis strīķēt iz­kapti un piepeši saļimis zālē tikpat klusi kā sulotie zāļu stiebri, kas bija ļimuši zem viņa varenajiem vēzieniem.

Dēli velti izmocījās tēvu dabūt pie samaņas. Domā­dami, ka tēvam no saules tveices sasāpusi galva, Mārcis ar Kristapu to purināja un sauca, lūkodami piecelt kājās. Bet tēva kājas bija palikušas savādi slābanas un galva ar zilgani pietvīkušo seju un glāžainām acīm bezspēcīgi ka­rājās lejup. Kaspars, atsteidzies no upes ar tīru ūdeni, lika ķipīti tēvam pie lūpām un raudādams skubināja to dzert. Ķipīša mala atsitās pret sakostajiem zobiem kā dzelzi, un ūdens izlija turpat zālē. Beidzot Ingus metās uz kaimiņu Birznieku pļavu pēc Dzeldes Jurīša, kas dzī­voja pie sava saimnieka kā vaļinieks, rieba un vārdoja, un lielījās, ka viņos lielā kara laikos šis esot uzcēlis no slimības gultas pašu veco lielkungu Gotardu, kad tā sli­mībai jau atmetuši ar roku visi augstu mācītie vācu dak­teri. Ingum bija iešāvies prātā, ka Jurīša zintes, kas bija uzcēlušas tik varenu vīru no nāves cisām, varēs glābt arī tēvu. — Vecais vārdotājs atnāca, paskatījās Sileniekam sejā un atmeta ar roku: cilvēku māksla te vairs nespējot līdzēt un āderes ciršana arī ne.

Vēlu vakarā, kad pļavās kūpēja migla un žēli grieza griezes, Silenieka dēli, dziļi nokāruši galvas, gāja pa meža ceļu pakaļ ratiem, kurus gausi vilka vecais bērītis. Riteņi gurdi rībēja, dauzīdamies pa sakaltušo dubļu grumbām un egļu saknēm, un ratos uz smaršīgā, paša pļautā siena klēpja gulēja Silenieku saimnieks, sastindzis un kluss. Zāļu stiebri, vītušas pīpenīšu galviņas un bārkstotas smil­gas bija saķērušās viņam bārdā un matos. Acis stīvi un kā brīnīdamies vērās mēnesī, kurš brida ārā no meža liels un tumšsarkans.

Dēli apkopa tēvu pa godarn. Tiesa, nebija vairs vecie laiki, kad cilvēki varēja aprakt savus miroņus kur gribē­dami. Un kur gan labāk atdusēties vecam saimniekam kā turpat savu māju tuvumā? Pavasari tad klausīties, kā aug zāle paša pļavās, ka miežu asni spraucas cauri 2emei, tiek­damies pretī saulei un vējiem; vasarā vērot, kā vārpas skan un rudzi taisās ziedēt, un rudenī, zemlikd laikā, iet savus mīļos viņu sētā apmeklēt. Velties kā baltam miglas kamolam no kapa kopas pāri norām un laukiem uz mājas pusi, apstaigāt vecās mīļās vietas un rijā mieloties pie dēlu klātā veļu galda ar tēviem un sentēviem. Bet ziemu gulēt un gaidīt atkal atgriežamies sauli un pavasari.

Nē, par tēva apbedīšanu tepat māju tuvumā nebija ko domāt. Par tādām lietām draudēja bargs sods, un no Jel­gavas bija pat atklīdušas vēstis, ka pils mācītājs Oder- borns savos sprediķos esot mudinājis lielkungu sodīt tā­das veclaiku būšanas piekopējus ar karātavām. Visās draudzēs bija tagad ierādītas un iesvētītas baznīcu tu­vumā kapu vietas, un tikai tur tagad drīkstēja apbedīt mirušos.

Bet tie Jelgavas ziņu atnesēji nekā nezināja stāstīt, vai mācītājs Oderborns, par veclaiku jeb pagānu būšanām runādams, domājis vienīgi miroņu glabāšanu nesvētītā /.emē vai ari vēl ko citu. Varbūt tās pārējās būšanas viņam bija piemirsušās. Un tāpēc katrs no dēliem centās kaut ko dot tēvam līdzi, aizvadot viņu citā saulē. Galu galā tā tak bija viņa paša krāta manta, vēl dēlu nedalīta. Mārcis ielika zārka siles (to zārku viņi abi ar Kristapu bija izdo­buši no sveķaina un skanīga priedes bluķa, un tādā vaja­dzēja būt labai gulēšanai) dibenā labāko mājas cirvi un vel mātes dotu svētdienas cimdu pāri. Kristaps deva tē­vam līdzi dunci un pātagu, ko gaiņāt veļu mātes suņus; Ingus atnesa uz klēti un palika tēvam zem pagalvja savu a/.a ragu, ko uzpūst viņā saulē, ja kādreiz paliek bēdīgs prāts.

Vienīgi Kaspars nāca uz klēti pie tēva ar tukšām ro- I .nu Nāca un sēdēja pie zārka, ne vārda nerunādams. Brāļi pūta, pūta, līdz beidzot Mārcis, kā jau vecākais, Ieminējās:

Tu, Kaspar, laikam nekā nedosi tēvam līdz?

Zēns pacēla galvu un tā savādi paskatījās uz vecāko brālī. Un tad pagausi teica, kā runādams par lietu, kas sen jau nolemta un pati par sevi saprotama:

— Nesīšu gan. Bet tikai uz kapiem. Zārkā ielikt nebūs vaļas. Jaunais kungs vēl neesot pārnācis mājās.

— Ko tad tev no jaunā kunga vajaga? — Mārcis ievaicājās,

Kaspars zvērošām acīm pavērās brālim sejā.

— Kā man vajaga? Un tu vēl prasi?

— Kuš, kuš! Ko tu runā? — Mārcis iesaucās, bailīgi skatīdamies apkārt. Tad, brītiņu klusējis, griezās uz durvju pusi. Un, tikai pie sliekšņa apstājies, teica stingrā balsī: — Nu, nu, puisīt, nedari muļķības! Kungam tu galvu ne­norausi, pazaudēsi tikai savējo, un arī mūsējās neviens neglaudīs.

Kaspars neatbildēja.

* * *

Kad bērinieki atgriezās no kapsētas, saule jau bija no­rietējusi. Svinīgi drūmām sejām visi sēdās pie bēru mie­lasta. Liela un plaša bija Silenieku radu cilts, un visiem tikko pietika lielajā istabā telpas. Sienās iespraustos vara skalturos gaiši dega priežu skali. Kalpones un vājinieces nesa no nama iekšā istabā tikko vārītas gaļas podus; In­gus ar Kasparu, kā jau jaunākie, tekāja uz klēti ar tuk­šām alus kannām un ar pilnām nāca atpakaļ. Netrūka ari degvīna krūku.