Aleksandrs Grīns - NAMEJA GREDZENS

Aleksandrs Grīns

NAMEJA GREDZENS

Latviešu literatūrā Aleksandra Grīna spēcīgais, oriģi­nālais talants daudz devis vēsturiskās prozas izveidei un attīstībai. Viņa darbu tematiski vēsturiskā aploce ir plaša, rakstnieka iztēle tikpat brīva un suverēna gan 3. gadsimta Romas, viduslaiku Itālijas un Vācijas, gan 18. gadsimta Zviedrijas, Polijas un Krievijas tēlojumā. Romānos Alek­sandrs Grīns visvairāk pievērsies latviešu zemnieku dzīvei 17. gadsimta Kurzemē.

Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns ir zemgalietis. Viņš dzimis 1895. gada 15. augustā Biržu pagasta Ziedos, kas tolaik pieder kroņa muižai, vēlāk tēvs mājas iepērk par dzimtu. Pagastā ir divējas Ziedu mājas, Grīnu apsaim­niekotās ir prāvas — ap 150 pūrvietu, no kurām 30 pūr­vietu ir 2 km attālajā streijgabalā Silārēs.

Grīni ir sena un sazarota dzimta, tā cēlusies no Klau- cāniem, kur rakstnieka bērnības gados par saimnieku bijis tēva brālēns. Pēc dzimtā saglabātiem nostāstiem Klaucā- nus kopā ar brīvzemnieka grāmatu, kas pasargāja no dzimtzemnieka beztiesiskā stāvokļa. Grīniem (vēl bez uz­vārda) piešķīris Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Plc- tenbergs 15. gadsimtā. So versiju rakstnieks pieminējis stāstā «Klaucānu brīvzemnieka testaments». Pirmais no viņiem — Gatiņš — Klaucānos minēts ap 1709. gadu, kad sākta baznīcas grāmata. Ziedos par iegātni ienāk tēva­tēvs, tēvs pārņem mājas 1889. gadā trīsdesmit gadu ve­cumā.

Rakstnieka rnāte Anna Svilumbērza nāk no Dignājas Slates gala Miglāniem. Bērniem Miglāni ir skaistākie, mī­ļākie ciemi. Te jumta pažobelēs ir īpašas kastes baložiem, ēkas grimst ceriņos, pie mājas ir liels ābeļdārzs, aug sal­dās cukurābeles, bet visskaistākais, pēc brāļa Jāņa vār­diem, «hija plašais un arhitektoniski brīnišķi izdevies pa­galms. Miglānus attēlojis brālis kādā «Dvēseļu puteņa» nodaļā.» [1] ne tikai šai darbā — baložu dūdošanas, bišu dūkšanas un ceriņu smaržas apņemtās vectēva mājas tē­lotas Aleksandra Grīna prozā vairākkārt, arī dilo&ijas «Zemes atjaunotāji» otrajā daļā «Atdzimusi cilts». Un vienmēr tās ir pilnas īpašas, smeldzīgas poēzijas — Mig- lānu savdabīgais skaistums ir palicis dzīvs rakstnieka sirdī un dvēselē uz laiku laikiem.

Pirmais pasaules karš vecākiem liek doties bēgļu gai­tās; kad viņi no tām atgriežas, Ziedi ir stipri cietuši. Ap­vaicājies dēliem, vai tie grib atgriezties laukos, bet saņē­mis noraidošu atbildi, tēvs Ziedus pārdod, vecāki pārceļas uz Miglāniem, kur dzīvo lidz mūža beigām. Si senā Biržu pagasta dzimta devusi latviešu kultūrai divus literātus — Jāni un Jēkabu, vēlāko Aleksandru, Grīnus.

Bet vispirms vēl — par uzvārdu. Dokumentos tas vien­mēr tā arī skanējis — Grīns (vāciskajā rakstībā Grihn), bet paši pagasta ļaudis vienmēr lietojuši daudzskaitļa formu Grīni, tātad — -ja- celma vārds ar vienskaitļa no­minatīvu Grīnis. Pagastā bijis sastopams arī uzvārds Grīniņš.

Vecākais ir Jānis (dz. 1890. g.), Jēkabs nāk pasaulē piecus gadus vēlāk. Jēkabam ir dvīņubrālītis Mārtiņš, kas nodzīvo tikai nedaudz vairāk, par vienu gadu. Starp Jāni un Jēkabu gadu starpība ir paliela, mazais brālis tāpēc aug lielā mērā viens. Aleksandrs vēlāk ir teicis: «Esmu uzaudzis ar suni un Bībeli.» Jānis Grīns, kas ir uzrakstījis atmiņas par savu dzimtu, šo izteicienu apstiprina un pa­pildina: «Viņš (Aleksandrs — /. /<.) klusu sēdēja pie mā­jas lieveņa zālē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu vai bērnu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē; tās atkārtodami pārlasī­dams, viņš krāja materiālu dažam vēlākam literāram sa­cerējumam, ko rakstīja pastičo, atdarinot seno laiku va­lodu. Citreiz man likās, ka viņš izlasīto ilgi pārdomā, jo nebija kurp steigties; visādā ziņā viņš vairāk par mani apguva koncentrēšanās māku. Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, «satecināt», kā viņš mīlēja sacīt.» [2]

Atšķirībā no mazā brāļa Jānis ir ļoti kustīgs, nemie­rīgs, mūžam viņam kaut kur jāsteidzas, kaut kas jādara. Un tā bērnībā viņi dzīvo blakus, bet šķirti, tuvums rodas vēlāk, kad Jānis jau strādā par skolotāju Cēsīs un pie viņa dzīvo arī mazais brālis, vietējās skolas audzēknis. Litera­tūra jau kļuvusi par abu lielo mīlestību, Jānis tai ir arī pats pievērsies, un šīs intereses stingri sasaista kopā abu brāļu dzīves pavedienus.

Bet pirms tam ir pati pirmā skola — tuvējā Muižgala pamatskola, kas atrodas 7 km no Ziediem uz Jēkabpils pusi. To notēlojis dignājietis Jānis Akuraters stāstā «De­goša sala», Podvāzes upītes uzdambējuniu pie muižas pārdēvēdams par ezeru. Aleksandrs Šajā skolā mācās no 1904. lid? 1906. gadam, kad iestājas Jēkabpils tirdzniecī­bas skolā. Zēnam, nu ļoti kustīgam, nemierīgam, iznāk ne­mitīgi konflikti ar skolotājiem — visvairāk disciplīnas dēļ, un 1910. gadā viņu no skolas izslēdz. Nekas cits neatliek kā jādodas pie lielā brāļa — vispirms uz Rūjienu, bet pēc gada — uz Cēsīm, kur Aleksandrs 1914. gadā beidz Mil- lera (Zariņu Kārļa) reālskolu. Tālākos plānus par Tērba- tas Universitāti un medicīnas studijām pārrauj pirmais pasaules karš.

1915. gadā viņš pabeidz Alekseja karaskolu Maskavā ar praporščika dienesta pakāpi, pēc tam dienē vairākās cariskās armijas daļās Galīcijā. No 1916. gada Grīns ir latviešu strēlnieku rindās — vispirms rezerves pulkā, pēc tam ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Ziemassvētku kaujās, kas tik vērienīgi vēlāk aprakstītas viņa «Dvēseļu putenī», turklāt it kā ar aculiecinieka ska­tījuma un pārdzīvojuma tiešumu, viņš nav piedalījies. To­mēr viss šis laiks ir veidojis viņa personību, atstājis neiz­dzēšamas pēdas viņa dvēselē un apziņā, veidojis vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, licis tautas likte­nim kļūt par vienu no galvenajām tēmām Aleksandra Grīna daiļradē.

Frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu — gan ne oficiāli, jo pasē vārds nav mainīts. Lai izprastu pa­reizi šo faktu, ir jāizdara neliela atkāpe. Pēc tālaika pa­ražas, bērni tiek nosaukti krusttēva vārdā. Bet Grīniem ar krusttēviem nav paveicies. Jānim tas ir mātesbrālis, liels dzērājs, Jēkabam — tēva brālēns, galīgs neveiksminieks. Dēlu krusttēvi Jau agri ir vecāku strīdu ābols, māte savu radu vēl var paciest, vīra — galīgi ne. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne paša vārds. Par leitnanta Jē­kaba Grīna jauno «krusttēvu» kļūst viņa komandieris Alek­sandrs Plesners, nu ir iegūts vārds, kas pašu apmierina un vēlāk iegājis latviešu literatūrā. Rakstnieks šo noti­kumu parādījis kādā «Dvēseļu puteņa» otrās daļas epizodē. Arī Jānis Grīns to apstiprina savās atmiņās.

Ir vēl citas versijas par Aleksandra vārdu — Jēkabs to esot pieņēmis tāpēc, lai nebūtu literatūrā divu J. Grīnu, vai arī tāpēc, ka gribējis līdzināties krievu rakstniekam Aleksandram Grīnam. Abi šie nostāsti liekas apšaubāmi tādēļ, ka Grīns, jaunākais, tolaik vēl nerakstīja, nedarbo­jās literatūrā, viņa pirmā publikācija parādījās tikai 1920. gadā. Tātad pasaules kara laikā latviešu rakstniecībā vēl nebija divi J. Grīni, nebija arī vajadzības pēc mistifikāci­jas, pēc vārda un uzvārda brāļa krievu literatūrā.