Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

Otrā daļā— «Atdzimusi cilts» redzam Klaucānu sētu pēc gadiem trīsdesmit un vairāk. Izauguši pieci Klaucāna dēli, kuri pārved sievas no Vidzemes un sadala zemi. Dzimta atkal ir kļuvusi stipra, un zeme dāsni atdod druvās lietos sviedrus. Medībās Gatiņš, nu jau vecais Kiaucāns, izglābj hercogam Jēkabam dzīvību, tas piešķir dzimtai brī- vestības grāmatu. Bet neilgs ir miera un zemes kopšanas laiks — zviedri iebrūk Kurzemē, hercogs nonāk gūstā, Klaucānu vīri dodas karot ar zviedriem. Krīt no viņiem vienpadsmit. Un atkal ciltij jāatdzimst no jauna, zeme gaida kopējus.

Diloģija «Zemes atjaunotāji» ir, liekas, pats spēcīgā­kais Aleksandra Grīna darbs, rakstīts talanta pilnbriedā, ar lielu episku vērienu. Viņš ir lielisks stilists, teikumi ir plastiski, epitetiem bagāti, spēcīgi izjūtams īpats prozas ritums. Raksturi ir spēcīgi, vīrišķīgi, tie atklājas drama­tiskos sarežģījumos, likteņi ir samezgloti, romānā plaši ienāk latvisko paražu, ticējumu, arī maģijas pasaule.

Vidzemei rakstnieks pievērsies romānu triloģijā «Sade­rinātie» (1. «Pelēkais jātnieks», 1938, 2. «Sarkanais jāt­nieks», 1938, 3. «Melnais jātnieks», 1940). Tā aptver laik­posmu no 1681. līdz 1727. gadam.

Tas ir stāstījums par trim Eiropas lielākajiem tālaika valdniekiem — Krievijas Pēteri I, Polijas un Saksijas Augustu II Stipro un Zviedrijas Kārli XII, par viņu poli­tisko un ekonomisko interešu izraisīto Ziemeļu karu (1700—1721), kas daļēji norisinājās uz Latvijas zemes un izmainīja mūsu tautas likteņus.

Ar pasaules vareno dzīvēm romānā savijas kopā Bejas pagasta zemnieka dēla Kraukļu Jāņa liktenis. Viņš pie­dzimst vienā dienā ar Kārli XII, tiek ierauts pasaules liel­maņu cīņā par varu un zemi, cīnās kādu laiku zviedru pulkos un kopā ar Kārli XII ir turku gūstā. Pēc tam Pēter- pilī sastopas ar savu jaunības mīlestību Glika audžumeitu

Martu, kas kļuvusi par Krievijas carieni Katrīnu I. Ro­mānā ir ļoti daudz vēsturisku personu, sižets sazarots, pla­šais vēsturiskais materiāls par trim valdniekiem pat Alek­sandra Grīna vērienam ne katrreiz pakļaujas. Spilgtākās ii latviešu zemnieku dzīves ainas, kara un mēra posta tē­lojums Vidzemē.

«Saderinātie» ir otrs romāns latviešu literatūrā par Ziemeļu karu — 1936. gadā Andrejs Upīts ir publicējis «Pirmo nakti» par Johana Patkula sazvērestības galu zviedru Vidzemē pašā kara priekšvakarā. Vēlāk rakstnieks uzraksta turpinājumu — «Laikmetu griežos» (1. «Uz igauņu robežām», 2. «Pie Rīgas vārtiem», 1940) par kara tiešo norisi Latvijā. Atšķirībā no Aleksandra Grīna, kas iiiiis aizved dažādos Eiropas galmos un izšķirīgo kauju mutulī, Andrejs Upīts paliek savas tautas dzīves aplodā un asi nostājas pret jebkuru vardarbību, arī karu. Aleksan­dram Grīnam karš ir viena no daudzajām viņa varoņu ek­sistences formām, kā jau teicu, tie mīl un prot kauties. Ari Andreja Upīša Ataugas Mārtiņš ir varens un drosmīgs kaujā, bet tā nav viņa īstā vieta. Priedaines kalējs drīz saprot, ka latviešu tautas liktenis nemainās no tā, cik dros­mīgi būs latviešu vīri zviedru vai krievu pulkos. Laikmeta koncepcija abiem rakstniekiem ir atšķirīga, sava, kopīgas ir domas par tautas nākamību, ticība tai.

Aleksandra Grīna romāns beidzas ar Kraukļu Jāņa vārdiem: «Ķēniņi ar ķeizariem mainās, kari nāk un aiziet, sanak vecie kungi, prasa no sētu ļaudīm jaunas klausīša­nas. Reiz gaisīs atkal ar tām visām, kā jau laiku pa lai­kam gaisuši. Bet zemnieks būs un paliks! Vidzeme negai­sīs nekur!» Ticība savai tautai, tās dzīves gudrībai, lat­viešu zemnieka ciešajām, nepārraujamajām saitēm ar zemi ir viens no pamatmotīviem Aleksandra Grīna darbos.

Otrs motīvs — rakstnieka Jāņa Veseļa vārdiem runā­jot — ir latviešu varonības teiksma. 1 To Aleksandrs Grīns veido kopš pirmās savas grāmatas par krustneša Bertrama nāvi no zemgaļu rokas. Aleksandrs Grīns latvietī nevienā vēstures laikmetā nesaskata tikai cietēju, kungu patvaļas upuri, viņš tanī redz degam spītību, dumpja un cīņas gribu, redz drosmi un varonību, kas ļauj cīnīties ar pār­spēku, ar labāk bruņotu pretinieku. Par drosmīgajiem vī­riem un sievām, par kaujām, cīņām, kautiņiem, medībām,

' Veselis J. Aleksandrs Grīns. — Grām.: Latviešu literatūras vēs­ture, 6. sēj. — 1937. — 239. Ipp.

arī varenām dzīrēm stāsta katrs Aleksandra Grīna romāns. Nereti viņa varoņi ir dēkaiņi un atriebēji, kā romānā «To- bago», tomēr viņu galvenā dziņa parasti ir dzimtenes, savas dzimtas un savas tautas mīlestība.

Jo spēcīgi patriotisma stīga skan trīsdaļīgajā romānā «Dvēseļu putenis» (1933—1935) par latviešu strēlnieku pulkiem Pierīgas fronte (1915—1917) un kaujām pret ber- montiešicm 1919. gada rudenī. Sis darbs ir visīstākā lat­viešu varonības teiksma, vēstījums ne par atsevišķu varoni vai dzimtu, bet par visu latviešu tautu, kas ir cēlusies cīņā pret savu gadsimtu ienaidnieku — vācu iebrucēju, cēlu­sies, lai ar savu pašaizliedzību, nāves nicināšanu, bezprāta drosmi nosargātu savu zemi, iegūtu brīvību un nākotni. Par to iet kaujā vīri un jaunekļi, par to viņi krīt, lai kļūtu nemirstīgi tautas atmiņā. Blakus Aleksandra Caka «Mū­žības skartajiem» Aleksandra Grīna triloģijas «Dvēseļu putenis» pirmās divas daļas ir spēcīgākās lappuses pat latviešu strēlnieku varoņdarbu mūsu rakstniecībā, tuvas šīs tēmas tvērumam un risinājumam Kārļa Zāles radītajā Brāļu kapu memoriālajā ansamblī.

Aleksandrs Grīns 30. gados ir rakstījis arī lugas — «Zemgales atmoda», «Karoga meklētāji», «Pumpurs un Lāčplēsis» u. c., kā arī publicistiski vēsturiskus apcerēju­mus.

Kopā ar pārējo 43. teritoriālo korpusu viņš 1941. gada jūnijā atrodas Litenes nometnē, kur tiek apcietināts. Ofi­ciāla izziņa vēstī, ka Aleksandra Grīna mūžs aprāvies 1941. gada 25. decembrī. Pēc likteņa biedru sniegtajām ziņām viņš miris Astrahaņā.

Romāns «Nameja gredzens» ir ļoti raksturīgs Alek­sandra Grīna rakstības veidam. Te ir viss vienkopus — dēkains sižets ar pēkšņiem likteņa pavērsieniem, atšķirīga, ļoti dažāda darbības vide, sākot ar netīru ceļmalas krogu un vienkāršu latviešu zemnieku istabu līdz Kurzemes her­coga pilij Jelgavā un Polijas karaļa pilij Varšavā. Esam aculiecinieki gan raganu sārtam Kalnamuižā, gan poļu karapulku cīņām moldāvu zemē pret valahiem un tatā­riem, gan Moldāvijas grāfa Zamoiska dzīrēm, gan lat­viešu zemnieku mocīšanai Jelgavas pils pagrabos.

Tāpat kā vēlāk tapušajā triloģijā «Saderinātie», jau šai pirmajā rakstnieka romānā pasaules vareno — šoreiz

Polijas un Zviedrijas — intereses un politiskās intrigas ierauj sevī latviešu zemnieku dzīves, nosakot Kurzemes un Zemgales hercogistes un līdz ar to brīvību alkstošās lat­viešu tautas likteni. Romānā darbojas vēsturiskas perso­nas — Sigismunds III Vāsa — Polijas karalis, Kurzemes hercogs no Ketleru dzimtas — Frīdrihs, arī vēl citi. Tēloti kauju, sadursmju, asiņainu kautiņu skati, arī mīlestība. Bet pāri visai šai raibajai ainai blāzmo garu gadsimtu neapdzēstās latviešu tautas brīvības ilgas, kas Zemgales ļaudīm saistās ar teiksmu par senā ķēniņa Nameja atgrie­šanos.

Ir jau 1600. gads, vairāk nekā trīs gadu simteņi pagā­juši, kopš Namejs ar saviem vīriem brīvs atstāja Zemgali, bet teiksma joprojām ir dzīva, jo dzīva ir latviešu tautas brīvības griba. Joprojām ir vīri, kas sakās paši savām acīm redzējuši joņojam padebešos sava pulka priekšgalā Kameju ar ķēniņa mēteli plecos un kroni galvā, kokiem zemu lokoties Zemgales ķēniņa priekšā.