ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

ALEKSANDRS GRĪNS

IZLASE: SĀRTĀS BURAS

Rakstnieks Grīns — Aleksandrs Stepanovičs Griņevskis — miris 1932. gada jūlijā Veckrimā, mazā dižiem riekstkokiem apņemtā pilsētiņā.

Grīna dzīves gaitas bija grūtas. Kā tīšuprāt visi ap­stākļi bija sagadījušies tā, lai Grīnu padarītu par no­ziedznieku vai nīgru mietpilsoni. Skiet pat neizprotami, kā šis drūmais cilvēks cauri visai savai mokpilnajai dzī­vei saglabājis tik tīru diženo iztēles spēju, jūtu skaid­rību un kautro smaidu.

Grīna biogrāfija ir nesaudzīgs spriedums pirmsrevolū­cijas laika attieksmēm starp cilvēkiem. Vecās Krievijas veltījums Grīnam bija nežēlīgs, — jau kopš bērnības die­nām tas bija laupījis viņam spēju iemīlēt dzīves īstenību. Visa apkārtne drausmīga, dzīve — neciešama. Tā līdzi­nājās varmācīgai, mežonīgas patvaļas pilnai linča tiesai Grīns to gan izcieta, tomēr neuzticēšanās īstenībai sa­glabājās viņā uz visu mūžu. Viņš allaž centās bēgt no tās, domādams, ka labāk ir dzīvot starp netve­ramiem sapņiem nekā bradāt ikdienas «draņķos un mēslos».

Grīns radīja savās grāmatās citu pasauli ar jautriem un drosmīgiem cilvēkiem, skaistuma apdvestu zemi, kur saulē smaržo mežu biezokņi, — tādu zemi, kura nav atro­dama uz kartes un kurā noris brīnišķīgi notikumi, kas rei­bina prātus kā laba vīna malks.

«Es allaž esmu novērojis,» rakstījis Maksims Gorkijs grāmatā «Manas universitātes», «ka cilvēkiem interesanti stāsti patīk tāpēc, ka ļauj viņiem uz bridi aizmirst grūto, taču pierasto ikdienas dzīvi.»

Sie vārdi visnotaļ attiecināmi ari uz Aleksandru Grīnu.

Reālās dzīves šaurais sprosts bija ieslēdzis viņu miet­pilsoniskajā Vjatkā, ar netīru amatniecības skolu, nakts patversmēm, pārmērīgu darbu, cietumu uti hronisku ba­došanos. Taču kaut kur aiz pelēkā apvāršņa nepārtraukti zvīļoja zemes, no kurām strāvoja gaisma, jūras vēji un ziedu smaržas. Tur dzīvoja cilvēki, saulē brūni iedeguši, — zeltrači, mednieki, mākslinieki, dzīvespriecīgi klaidoņi, pašaizliedzīgas sievietes, jautras un maigas kā bērni, un vispirmām kārtām — jūrnieki.

Dzīvot bez ticības, ka šādas zemes kaut kur okeānu salās tiešām zied un šalko, — tas Grīnam būtu pārāk grūti, pat nepanesami

Pienāca revolūcija. Tā pārvērta daudz ko no tā, kas bija nomācis Grīnu: agrākās zvēriskās attieksmes starp cilvēkiem, ekspluatāciju, renegātismu, — visu to, kas bija spiedis Grīnu meklēt glābiņu grāmatu un sapņu valsti.

Grīns sirsnīgi priecājās par revolūciju, taču jaunās nā­kotnes skaistās tāles nebija vēl skaidri saskatāmas, un Grīns bija no tiem cilvēkiem, ko nomāc mūžīga nepacie­tība.

Revolūcija atnāca nevis svētku rotā, bet kā noputējis kaujinieks, kā ķirurgs. Tā uzvandīja tūkstošgadē jās sa­smakušās sadzīves nogulsnes.

Gaišā nākotne Grīnam šķila vēl tāltālu, bet viņš vēlē­jās pieskarties tai jau tūliņ, bez kavēšanās. Viņš gribēja elpot nākotnes pilsētu tīro gaisu, pilnu lapu čaboņas un bērnu smieklu, viņš gribēja ieiet nākotnes cilvēku mājok­ļos, piedalīties kopā ar viņiem vilinošās ekspedīcijās, dzī­vot viņiem blakus saprātīgu un līksmu dzīvi.

Īstenība nespēja Grīnam to sniegt jau tūlīt. Tikai iztēle varēja aizvest viņu vēlamajā, neparastāko notikumu un cilvēku vidū.

Si mūžīgā, gandrīz bērnišķīgā nepacietība, vēlēšanās jau tūliņ ieraudzīt lielo notikumu gala rezultātu, apziņa, ka līdz tam vēl ilgi jāgaida, ka dzīves pārkārtošanās ir ilgstošs process, — tas viss Grīnu ērcināja.

Agrāk viņš bijis neiecietīgs savā īstenības noliegšanā, tagad šī neiecietība kļuva prasīga pret tiem, kuri radīja jauno sabiedrību. Viņš neapjauta notikumu straujo gaitu un domāja, ka tie noris neizturami gausi.

Ja sociālistiskā iekārta būtu uzziedējusi kā pasakā vienā nakti, tad Grins būtu bijis sajūsmināts. Bet gaidīt viņš neprata uti negribēja. Gaidīšana uzdzina viņam garlai­cību un postīja viņa dzejisko jūtu vērienu.

Te varbūt ir maz izprotamie cēloņi, kas izraisīja Grīna atraušanos no laika gara.

Grins šķirās no dzīves uz sociālistiskās sabiedrības sliekšņa, nezinādams, kādā laikā viņš aiziet. Viņš nomira pārāk agri.

Nāve pārsteidza viņu garīgā lūzuma pašā sākumā. Grins bija sācis ieklausīties un ciešāk ielūkoties īstenībā. Ja nepiesteigtos nāve, tad viņš varbūt ienāktu mūsu lite­ratūrā kā viens no savdabīgākajiem rakstniekiem, kas būtu organiski sakausējis reālismu ar brīvu un drošu iztēli.

Aleksandra Grīna tēvs — poļu 1863. gada sacelšanās dalībnieks — bija izsūtīts trimdā uz Vjatku, strādāja tur slimnīcā par rēķinvedi, bija padevies dzeršanai un no­mira lielā trūkumā.

Dēls Aleksandrs — nākamais rakstnieks — auga sap­ņains, neiecietīgs un izklaidīgs. Viņu sajūsmināja daudzi un dažādi pasākumi, bet nekā viņš nenoveda līdz galam. Skolā Aleksandrs mācījās diezgan vāji, taču aizraudamies lasīja Mainu Ridu, Zilu Vernu, Gustavu Emāru un Zakolio.

«Vārdi «Orinoko», «Misisipi», «Sumatra» skanēja man ausis kā mūzika,» Grins vēlāk stāstīja par šo laiku.

Mūsdienu jaunatnei grūti saprast, cik neatvairāmi šie rakstnieki valdzināja bērnus, kas auga agrākajās Kriev­zemes nomalēs. «Lai saprastu,» saka Grīns savā autobio­grāfijā, «jāpazīst tā laika provinces sabiedrība, kādas no­males pilsētas dzīve. Vislabāk šo vidi ar tās pārspīlēto neticību, slimīgo patmīļu un kautrīgumu notēlojis Čehovs stāstā «Mana dzīve». Kad es lasīju to, man šķita, it kā tur būtu stāstīts par Vjatku.»

Astoņu gadu vecumā Grīns sāka neatlaidīgi domāt par ceļojumiem. Ceļotkāri viņš saglabāja līdz pat dzīves pē­dējai dienai. Ik ceļojums, pat visnenozīmīgākais, allaž iz­raisīja viņā dziļu saviļņojumu.

Grīnam kopš agrās bērnības gadiem piemita savdabīga iztēle. Kad viņš kļuva rakstnieks, tad iztēlojās sevi visas tās neesošās zemes, kurās noris viņa stāstu darbība, ne­vis kā miglainas ainavas, bet kā labi izstudētas, sim­tiem reižu pārstaigātas vietas.

Viņš būtu varējis uzzīmēt šo vietu karti visos sīkumos, uzrādot ik ceļa pagriezienu un augu valsts raksturu, ik­vienu upes līkumu un māju izvietojumu, viņš varētu uz­skaitīt kuģus, kas atrodas neesošajās ostās, ar visām jūras īpatnībām un to bezrūpīgās, dzīvespriecīgās apkal­pes īpašībām.

Ir kāds piemērs par šādas neesošas ainavas pre­cīzu notēlojumu. Stāstā «Lanfieras kolonija» Grins raksta:

«Ziemeļpusē kā nekustīgs, zaļš masīvs melnēja mežs, līdz pat apvārsnim piekļāvies pie krītaklinšu grē­das, izraibinātas aizām un nīkulīgu krūmu planku­miem.

Austrumos aiz ezera kā balts pavediens aizlocījās ceļš uz pilsētu. Gar tā malām vietvietām slējās koki, kas izska­tījās sīciņi kā izstīdzējuši salāti.

Rietumos, ieskaudams aizām un pakalniem izrobotu līdzenumu, pletās zilais, baltām dzirkstīm vizmojošā okeāna gludais plašums.

Bet dienvidos, no lēzenas ieplakas, kur, raibā mudžekli izmētāti, zaļumu vidū nevīžīgi pacēlās nami un fermas, aizstiepās Lanfieras kolonijas plantāciju un uzarto lauku šķībie četrstūri.»

JKopš agrās bērnības gadiem Grīns jutās paguris no skumīgās dzīves.

Mājās zēnu nicināja un pēra, un pat slimā, mājas darbu nomocītā māte dīvainā patikā ķircināja dēlu ar dzies­miņu:

Verga darbā, Grūtā skarbā, Nīksi tu kā suns!