ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Longren! — nāves bailēs iekliedzās Menerss. — Ko fu stāvi kā celms? Vai neredzi, mani nes projām, — pa­svied virvi! — Longrens klusēja, mierīgi noskatīdamies uz Menersu, kas ķepurojās laivā, tikai viņa pīpe sāka kū­pēt spēcīgāk, un viņš lēnām izņēma to no mutes, lai labāk saredzētu notiekošo. — Longren! — lūdzās Me­nerss, — tu taču dzirdi mani, es slīkstu, glāb! — Bet Lon­grens neatbildēja ne vārda; likās, ka viņš nedzird izmi­sīgās vaimanas. Viņš pat nepakustējās, kamēr laivu aiz­rāva tik tālu, ka tik tikko vairs bija sadzirdami Menersa kliedzieni. Menerss šausmās elsoja, lūdza matrozi aiz­skriet pie zvejniekiem, pasaukt palīgus, solīja naudu, drau­dēja un raidīja lāstus, bet Longrens tikai piegāja tuvāk pie mola pašas malas, lai neizlaistu no acīm vētras mētāto laivu. — Longren, — dobji skanēja it kā cauri jumtam no mājas iekšienes, — glāb! Tad Longrens dziļi ievilka plaušās gaisu, lai vētrā nezustu neviens viņa vārds, un kliedza:

— Viņa tāpat lūdza tevi! Domā par to, Meners, kamēr vēl esi dzīvs, un neaizmirsti!

Kliedzieni apklusa, un Longrens devās mājup. Asola pamodusies redzēja, ka tēvs, domās nogrimis, sēž pie dziestošas spuldzes. Izdzirdis meitenes balsi, viņš pie­gāja pie viņas, cieši noskūpstīja un uzsedza noslīdējušo segu.

— Guli, mīļā, — viņš teica. — līdz rītam vēl tālu.

— Ko tu dari?

— Darinu melnu rotaļlietu, Asol, — guli!

Otrā dienā Kapernas iedzīvotājiem tik vien bija runas kā par pazudušo Menersu, bet sestajā dienā pārveda viņu pašu, mirstošu un ļaunu. Viņa stāstījums ātri aplidoja apkārtējos ciemus. Līdz pašam vakaram viļņi bija mētā­juši Menersu, — gluži sadauzītu triecienos pret laivas bor­tiem un dibenu drausmīgās cīņas laikā ar trakojošajiem viļņiem, kas nemitīgi draudēja gandrīz vai prātu zaudē­jušo tirgotāju noskalot jūrā. Viņu uzņēmis tvaikonis «Luk- rēcija», kas bija ceļā uz Kasētu. Saaukstēšanās un bries­mīgais satricinājums pieveica Menersu. Viņš nodzīvoja vēl tikai kādas četrdesmit astoņas stundas, novēlot Lon- grenam visas nelaimes, kādas vien iespējamas kā zemes virsū, tā nebūtībā. Menersa nostāsts, kā matrozis vērojis viņa bojā eju un atteicies sniegt palīdzību, pārsteidza Ka­pernas iedzīvotājus un šķita pārlieku drausmīgs jo vairāk tāpēc, ka mirējs cīnījās ar elpu un bez mitas vaidēja. Lai gan tikai retais no viņiem spēja iedomāties smagāku ap­vainojumu par to, kādu bija pārdzīvojis Longrens, un bēdāties tik ļoti, kā viņš bēdājās par savu Mēriju līdz pat mūža galam, — visiem bija pretīgi, un nesaprotams likās tas, ka Longrens klusējis. Pēc saviem pēdējiem vār­diem, kurus viņš bija raidījis pakaļ Menersam, Longrens stāvēja klusēdams: nekustīgi, stingri un klusu kā soģis — dziļa nicināšana un kaut kas vairāk nekā naids pret Me­nersu bija viņa klusēšanā, to visi juta. Ja viņš būtu kliedzis, ar žestiem vai ar steidzīgu rosību, vai ar ko citu parādot savu prieku par Menersa izmisumu, zvejnieki būtu viņu sapratuši, bet viņš bija rīkojies citādi, nekā to būtu darījuši viņi, — viņš bija izturējies baigi un ne­saprotami un ar to nostādījis sevi it kā augstāk par ci­tiem, vārdu sakot, izdarījis to, ko nevar piedot. Neviens viņu vairs nesveicināja, nesniedza roku, neveltīja drau­dzīgu skatienu. Uz visiem laikiem viņš nu palika ārpus ciema dzīves; puikas, viņu pamanījuši, sauca nopakaļ: «Tas ir Longrens, kas noslīcināja Menersu!» Viņš nepie­vērsa tiem uzmanību. Šķita, tāpat viņš neievēro arī to, ka traktierī vai krastā pie laivām zvejnieki viņa klātbūtnē ap­klust, izvairoties no viņa kā no spitālīgā. Notikums ar Menersu vēl pastiprināja jau agrāk radušos svešatnību. Kļuvusi lielāka, tā izraisīja dziļu savstarpēju naidu, kura ēna skāra arī Asolu.

Meitene auga bez draudzenēm. Tie pāris desmit bērnu viņas vecumā, kuri dzīvoja Kapernā, kas gluži kā sūklis ar ūdeni bija piesātināta primitīvas ģimenes dzīves iedīg­ļiem, kuras pamatos tika likta nesatricināmā mātes un tēva autoritāte, uzņēmīgi — kā visi bērni pasaulē izsvīt­roja mazo Asolu uz visiem laikiem kā no sava vidus, tā arī no uzmanības loka. Tas, protams, norisa pamazām, pieaugušo ietekmes un uzkliedzienu rezultātā, ieguva šaus­mas iedvesoša aizlieguma raksturu un tad, aizspriedumu un tenku pastiprināts, izveidojās bērnu iztēlē par bailēm no matroža un viņa mājas.

Turklāt vēl Longrena noslēgtais dzīves veids tagad bija atraisījis histērisko tenku mēli; par matrozi mēļoja, ka viņš esot kaut kur kādu nogalinājis un tāpēc viņam vairs nedodot darbu uz kuģiem, ka viņš pats esot tik drūms un noslēdzies tāpēc, ka viņu mokot sirdsapziņas pārme­tumi. Rotaļājoties bērni dzina prom Asolu, ja viņa tiem tuvojās, apmētāja ar dubļiem un ķircināja, ka viņas tēvs it kā esot ēdis cilvēku gaļu, bet tagad nodarbojoties ar viltotas naudas izgatavošanu. Meitenes naivie mēģinājumi tuvināties cits pēc cita beidzās ar rūgtām asarām, zilu­miem, skrambām un citām sabiedriskās domas izpaus­mēm; beidzot viņa mitējās apvainoties, lai gan šad un tad vēl vaicāja tēvam: «Saki, kāpēc mūs nemīl?» «Ak Asol,» atbildēja Longrens, «vai gan viņi prot mīlēt? Mīlēt vajag mācēt, bet to viņi nespēj.» «Kā tas ir — mācēt?» «Lūk, tā!» Viņš pacēla meitenīti un cieši noskūpstīja viņas skum­jās acis, kas piemiedzās maigā tīksmē.

Asolas mīļākā izprieca bija vakaros vai svētku dienas, kad tēvs, nolicis sāņus bundžas ar līmi, darba rīkus un nepabeigto darbu, noraisīja priekšautu un nosēdās ar pīpi zobos atpūsties, — tad viņa mēdza uzrāpties tam uz ce­ļiem un, grozoties tēva saudzīgo roku tvērumā, apraudzīt dažādās rotaļlietu daļas, kā arī izvaicāt par to nozīmi. Tā sākās savdabīga, fantastiska lekcija par dzīvi un cilvē­kiem — lekcija, kurā, — pateicoties Longrena agrākajam dzīves veidam, nejaušībām vai gadījumam vispār, — gal­venā loma tika ierādīta dīvainiem, pārsteidzošiem un ne­parastiem notikumiem. Longrens, pateikdams meitenei takelāžas, buru, jūrnieku dzīves piederumu nosaukumus, pamazām aizrāvās un pārgāja no paskaidrojumiem uz da­žādiem notikumiem, kur galvenā loma bija te vinčai, te stūres ratam, te mastam, kāda tipa laivai vai kaut kam līdzīgam, un no šīm atsevišķajām ainām tad pārgāja uz jūrnieku dzīves klejojumu plašu jo plašu notēlojumu, iepī- dams māņus īstenībā un īstenību — savas iztēles veidolos. Tur darbojās kaķis — tīģeris, kuģa bojā ejas vēstītājs, lidojošā zivs, kura prot runāt un kuras pavēļu nepaklausī- šana nozīmē noklīst no kursa, «Skrejošais holandietis» ar savu mežonīgo komandu, pazīmes, parādības, nāras, pi­rāti — vārdu sakot, it visas pasakas, ar ko jūrnieks īsina laiku bezvējā vai arī savā iemīļotajā krodziņā. Longrens stāstīja arī par avārijās cietušajiem, par cilvēkiem, kas kļuvuši mežonīgi un aizmirsuši runāt, par apslēptām man­tām, katordznieku dumpjiem un daudz ko citu, ko mei­tene varbūt noklausījās uzmanīgāk, nekā pirmo reizi tika uzklausīts Kolumba stāsts par jaunatrasto zemi. «Nu, stāsti vēl,» lūdzās Asola, kad Longrens domīgs apklusa, un viņa aizmiga, piespiedusi pie tēva krūtīm galviņu, pilnu brīnišķīgu sapņu.

Tāpat viņai lielu, allaž tieši izbaudāmu prieku sagā­dāja pilsētas rotaļlietu veikala pārdevēja ierašanās, kas labprāt pirka Longrena darinājumus. Lai pielabinātos tēvam un nokaulētu kaut ko sev par labu, pārdevējs ar­vien paņēma lidzi meitenei dažus ābolus, saldu pīrādziņu vai sauju riekstu. Longrenam nepatika kaulēties, un viņš parasti noprasīja īsto cenu, bet pārdevējs solīja mazāk. «Ak jūs,» sacīja Longrens, «es taču veselu nedēļu no­sēdēju pie šā kuģīša.» Kuģītis bija piecus veršokus garš. «Rau, cik izturīgs, kāda tam iegrime, kāda apdare! Sis kuģītis jebkurā laikā noturēs piecpadsmit cilvēkus.» Bei­dzās ar to, ka meitenes klusā dungošana, noņemoties ar savu ābolu, laupīja Longrenam izturību un patiku strī­dēties, — viņš piekāpās, bet pārdevējs, piepildījis kurvi ar lieliskām, izturīgām rotaļlietām, aizgāja vīpsnādams.