ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Asola, — atbildēja meitene, noslēpdama grozā Egla pasniegto rotaļlietu.

— Labi, — vecais vīrs turpināja nesaprotamo valodu, nenolaizdams acu, kuru dziļumos pavīdēja laipni drau­dzīga noskaņojuma smīns. — īstenībā man nemaz ne­vajadzēja taujāt pēc tava vārda. Labi, ka tas tik savāds, tik muzikāls un skanīgs kā bultas spindziens vai kā jūras gliemeža sanēšana; ko gan es darītu, ja tu sauktos kādā no tiem daiļskanīgajiem, bet neciešami parastajiem vār­diem, kuri tik sveši Daiļajai Neziņai? Tāpēc jo vairāk es nevēlos zināt, kas tu esi, kas ir tavi vecāki un kā tu dzīvo. Kāpēc postīt burvību? Sēdēdams uz šā akmens, es nodarbojos ar somu un japāņu sižetu salīdzināšanu … Tad pēkšņi strauts izskaloja šo jahtu, un pēc tam parā­dījies tu… Tāda, kāda esi. Es, mīļā, dvēselē esmu dzej­nieks — lai gan nekad pats neesmu sacerējis ne rindas. Kas tev tajā kurvī?

— Laiviņas, — pateica Asola, sakratīdama grozu, — tur ir tvaikonis un vēl trīs tādi namiņi ar karodzi­ņiem. Tajos dzīvo kareivji.

— Teicami. Tevi sūtīja pārdot. Pa ceļam tu sāki rota­ļāties. Palaidi jahtu ūdenī — un šī aizbēga. Vai tā nebija?

— Vai ta tu redzēji? — šaubīdamās vaicāja Asola, pū­loties atcerēties, vai viņa pati to nav pastāstījusi. — Tev kāds to pateica? Jeb tu uzminēji?

— Es to zināju.

— Kā tad?

— Tāpēc, ka esmu pats galvenais burvis.

Asola samulsa; dzirdot šos Egla vārdus, viņas saspriegums izvērtās bailēs. Tuksnesīgais jūras krasts, klusums, nogurdinošais notikums ar jahtu, vecais vīrs ar zvērojošām acīm un nesaprotamo valodu, viņa bārdas un matu diže­nums meitenei šķita kaut kā pārdabiska un īstenības Sajaukums. Ja Egls tagad saviebtu seju vai iekliegtos, mei­tene, raudādama un gluži bez spēka aiz bailēm, mestos bēgt. Tad Egls, pamanījis viņas plaši atplestās acis, strauji mainīja runas veidu.

— Tev no manis nav jābaidās, — viņš nopietni sacīja. — Tieši otrādi, gan gribas ar tevi parunāt tā īsti sirsnīgi.

Tikai tagad Egls aptvēra, kas ir tas, ko viņš meitenes sejā bija tik spilgti uztvēris. «Neapzinātas ilgas pēc skais­tuma, ko liktenis nolems,» viņš domāja. «Ai, kāpēc gan es neesmu dzimis rakstnieks? Kāds brīnišķīgs sižets!»

— Tad nu, — turpināja Egls, cenzdamies mazināt ne­parasto spriegumu (viņa tieksme uz mistiku — ikdienas darba sekas — bija stiprāka par bailēm iesviest nezi­nāmā zemē spēcīgu ilgu sēklu), — tad nu, Asola, klau­sies manī uzmanīgi. Es esmu bijis tai ciemā, no kura tu, jādomā, nāc, vārdu sakot, Kapernā. Es mīlu pasakas un dziesmas, tajā ciemā nosēdēju veselu dienu, pūlēdamies saklausīt to, ko vēl neviens nav sadzirdējis. Bet pie jums nestāsta pasakas. Pie jums nedzied dziesmas. Un, ja stāsta vai dzied, tad zini, tie notikumi ar viltīgiem zemniekiem un kareivjiem, mūžīgā blēdību slavināšana, šīs īsās četr­rindes ar pretīgajiem meldiņiem, netīras kā nemazgātas kājas, rupjas kā vēdera rūkšana… Pagaidi, esmu novir­zījies. Sākšu no jauna.

Padomājis viņš turpināja:

— Nezinu, cik gadu paies, tikai Kapernā uzplauks pa­saka, kuru visi ilgi atcerēsies. Tu, Asola, kļūsi liela. Kādu rītu jūras tālē saulē atmirdzēs sārta bura. Baltā kuģa mirdzošais sārto buru blāķis, viļņus šķeldams, peldēs taisni uz tevi. Sis brīnišķīgais kuģis slīdēs klusi, bez klie­dzieniem un šāvieniem. Krastmalā sapulcēsies daudz ļaužu, pilni izbrīna un bijības; arī tu būsi tur. Kuģis ma­jestātiski piestās pie paša krasta, skaistai mūzikai skanot; vienos tepiķos, zeltā un ziedos no kuģa atpeldēs ātra, grezna laiva. «Kādēļ jūs še ieradāties? Ko jūs še meklē­jat?» ļaudis ostā vaicās. Tad tu ieraudzīsi drosmīgu, daiļu princi, viņš stāvēs un izstieps pret tevi rokas. «Esi sveici­nāta, Asola!» viņš sacīs. «Tālu, tālu no šejienes sapnī es ieraudzīju tevi un ierados, lai uz visiem laikiem aizvestu tevi uz savu valsti. Tur mēs dzīvosim kopā plašā rožu ielejā. Tev būs viss, ko vien tu vēlēsies; mēs dzīvosim tik draudzīgi un laimīgi, ka tava dvēsele nekad nezinās, kas

ir bēdas un asaras.» Viņš iesēdinās tevi laivā, aizvedīs uz kuģa, un tu uz visiem laikiem aizbrauksi uz to krāšņo zemi, kur mājo saule, un zvaigznes nolaidīsies no debe­sim, lai sveiktu tavu ierašanos.

— Tas viss notiks ar mani? — klusi vaicāja meitene.

Viņas nopietnajās acīs atmirdzēja prieks un paļāvība.

Bīstams burvis taču nerunātu tā; viņa piegāja tuvāk.

— Varbūt jau ieradies … tas kuģis?

— Tik drīz vēl ne, — attrauca Egls — kā jau teicu, tev vispirms jāizaug lielai. Tad… ko tur runāt? Tas tā būs! Ko gan tu darīsi tad?

— Es? — Asola palūkojās grozā, bet, kā redzams, ne­atrada nekā tāda, kas varētu noderēt par pietiekamu at­līdzību. — Es viņu mīlētu, — viņa steidzīgi pateica un ne visai pārliecinoši piebilda: — Ja vien viņš nekautos.

— Nē, nekausies, — sacīja burvis, noslēpumaini pa­mirkšķinādams, — nekausies, es galvoju par to. Ej, meite- nīt, un neaizmirsti, ko tev sacīju starp diviem guldzie- niem smaržīga degvīna un apceri par katordznieku dzies­mām. Ej. Miers lai tavai pūkainajai galviņai!

Longrens strādāja savā mazajā sakņu dārzā, apruši­nādams kartupeļu cerus. Galvu pacēlis, viņš ieraudzīja Asolu, kas skriešus steidzās pie viņa ar priecīgu un nepa­cietīgu seju.

— Nu, lūk… — viņa sauca, pūlēdamās atgūt elpu, ar abām rokām satvērusi tēva priekšautu. — Klausies, ko tev pastāstīšu … Tur tālu krastā sēž burvis …

Viņa savu stāstu sāka ar burvi un tā interesanto pa­reģojumu. Domu drūzma neļāva viņai tekoši atstāstīt no­tikušo. Tālāk sekoja burvja ārējais apraksts un tikai iad — gluži pretējā secībā — aizbēgušās jahtas gūstīšana. Longrens noklausījās meitenē, nepārtraucis to, bez smaida, un, kad tā beidza, viņa iztēle ātri atveidoja ne­pazīstamo veco vīru ar aromātisku degvīnu vienā un ar rotaļlietu otrā rokā. Viņš novērsās, bet, atcerējies, ka bērna dzīves svarīgos notikumos cilvēkam jābūt nopiet­nam un pārsteigtam, svinīgi pamāja ar galvu, sacīdams:

— Tad tā, pēc visām pazīmēm spriežot, tas tomēr būs bijis burvis. Gribētu viņu redzēt… Bet tu, kad atkal iesi uz, pilsētu, nenogriezies sāņus, mežā var viegli nomaldīties.

Nometis lāpstu, viņš apsēdās pie zemā, pītā žoga un nosēdināja meiteni sev uz ceļiem. Briesmīgi piekususi, viņa mēģināja vēl atstāstīt visu sīkāk, bet tveice, uztrau­kums un vārgums vedināja uz snaudu. Plaksti pievērās,galva noslīga uz tēva drošā pleca, vēl mirklis — un viņa jau ieaijātos sapņu pasaulē, kad, pēkšņu šaubu satraukta, Asola nosēdās taisni ar pievērtām acīm un, dūrītes atspie­dusi pret Longrena krūtīm, skaļi noprasīja:

— Kā tu domā, vai brīnišķīgais kuģis ieradīsies pēc manis vai ne?

— Ieradīsies, — mierīgi atbildēja matrozis, — ja jau tev tā sacīts, tad noteikti būs.

«Paaugsies, aizmirsīs,» viņš nodomāja, «bet šobrīd,,, nav vērts atņemt viņai tādu rotaļlietu. Nākotnē tev daudz iznāks skatīt buras, ne jau sārtas vien, arī netīras un plo- sīgas; iztālēm — greznas un baltas, tuvumā — skrandai­nas un nekaunīgas. Svešinieks ir pajokojis ar manu mei­teni. Lai jau! Šis joks nav ļauns! Paskat tikai, kā samo­cījusies, — pusi dienas pavadījusi mežā, biezoknī. Bet par sārtajām burām lai domā tāpat kā es, tev būs sārtas bu­ras.»

Asola gulēja. Longrens, ar brīvo roku izņēmis pīpi, aiz­smēķēja, un vējš aizpūta dūmus caur pīteņa žogu krūmā, kas auga līdzās sakņu dārzam. Pie krūma, ar muguru pret žogu, košļādams pīrāgu, sēdēja jauns ubags. Tēva sa­runa ar meiteni to uzjautrināja, bet labās tabakas smarža modināja iekāri.