ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Pirms mēnešiem trim jaunās mātes saimnieciskais stā­voklis kļuvis pārāk grūts. Laba daļa naudas, ko atstājis Longrens, bijusi izdota par ārstēšanos pēc smagajām ra­dībām un jaunpiedzimušās uzturam; beidzot, kad Mērija turklāt vēl pazaudējusi nelielu, iztikai paredzētu naudas summu, viņa nolēmusi lūgt aizdevumu no Menersa.

Menerss bija traktiera un pārtikas veikala īpašnieks un tika uzskatīts par turīgu cilvēku.

Mērija aizgāja pie tā sešos vakarā. Ap septiņiem stāstī­tāja sastapusi viņu ceļā uz Lisu. Noraudājusies un sa­triekta Mērija teikusi, ka ejot uz pilsētu ieķīlāt laulības gredzenu. Viņa piebildusi, ka Menerss bijis ar mieru aiz­dot naudu, bet prasījis par to mīlestību. Tā Mērija nekā nepanākusi.

«Mums mājās pat garoziņas nav,» viņa sacījusi kai­miņienei. «Došos uz pilsētu, gan mēs ar meitiņu kaut kā iztiksim līdz vīra pārbraukšanai.»

Tajā vakarā bijis salts, vētrains laiks; stāstītāja veltīgi mēģinājusi atrunāt jauno sievieti neiet naktī uz Lisu. «Tu izmirksi, Mērij, smidzina, un var sagaidīt, ka vējš atnesīs lietus gāzi.»

Turp un atpakaļ no piejūras ciema līdz pilsētai bija trīs stundu ilgs gājiens, ātri ejot, taču Mērija neklausī­jusi stāstītājas padomu. «Negribu būt jums par dadzi acīs,» viņa sacījusi, «jau tā vairs nav nevienas ģimenes, kur es nebūtu aizņēmusies maizi, tēju vai miltus. Ieķīlāšu gredzenu — gan jau tad.» Viņa aizgājusi, atgriezusies, bet nākamajā dienā iegulusi karsonī un murgos; nejau­kais laiks un nakts vēsums panākuši to, ka iekaisušas abas plaušas. Tā teicis pilsētas ārsts, ko ataicinājusi lab­sirdīgā stāstītāja. Pēc nedēļas Longrena divguļu gultā palikusi tukša vieta, un kaimiņiene pārnākusi dzīvot viņa mājā, lai auklētu un apkoptu mazo meitenīti. Viņai, vien­tuļai atraitnei, tas neesot grūti.

— Turklāt vēl, — viņa piebilda, — ir garlaicīgi bez tādas mazas neprašiņas.

Longrens aizbrauca uz pilsētu, norēķinājās, atvadījās no biedriem un sāka audzināt mazo Asolu. Kamēr meite­nīte vēl neprata stingri turēties uz kājām, atraitne dzīvoja pie matroža, aizvietodama bārenītei māti, bet, tiklīdz Asola vairs neklupa, kāpjot pāri slieksnim, Longrens no­teikti paziņoja, ka tagad viņš pats visu padarīs, kas viņa meitiņai būs vajadzīgs, un, pateicies atraitnei par darbos parādīto līdzjūtību, uzsāka vientuļa atraitņa dzīvi, visas savas rūpes, cerības, mīlestību un atmiņas veltīdams ma­zajai radībiņai.

Desmit gados, kas bija aizritējuši klaiņojumos, Lon­grens tikpat kā nekā nebija iekrājis. Viņš sāka strādāt. Drīz vien pilsētas tirgotavās parādījās viņa rotaļlieti­ņas — joti smalki darināti laivu, kuteru, vienklaju un div- klaju burenieku, kreiseru un tvaikoņu modeļi — vārdu sakot, tas, ko viņš labi pazina, kas pēc savas būtības pa daļai aizvietoja viņam ostas dzīves trokšņainību un jūras braucienu skaistuma pilno darbu. Tādā veidā Longrens nopelnīja tik daudz, lai varētu taupīgi dzīvot. Pēc dabas kluss un nesabiedrisks, viņš pēc sievas nāves kļuva vēl noslēgtāks un savrupīgāks. Svētdienās viņu reizēm re­dzēja traktierī, taču viņš nekad neapsēdās, bet steigā iz­dzēra pie letes glāzi degvīna un tūliņ aizgāja, uz kaimiņu mājieniem strupi atbildēdams: «jā», «nē», «labdien», «ar­dievu», «pa vidām». Ciemiņus viņš necieta un arvien iz­vadīja tos, gan ne rupji, bet ar tādiem mājieniem un iz­domātiem iemesliem, ka viesim nekas cits neatlika kā iz­domāt ieganstu, kas tam neļauj ilgāk uzkavēties. Arī pats viņš nevienu neapmeklēja; tā starp viņu un pārējiem ciema iedzīvotājiem radās salta atsvešinātība, un, ja Lon- grena darbam — viņa darinātajām rotaļlietām — būtu mazāka saskare ar zvejnieku dzīvi, viņš jūtami samanītu savas attieksmes sekas. Preces un pārtiku viņš iepirka pilsētā — Menerss nevarēja palielīties pat ar sērkociņu kārbu, kuru Longrens būtu pircis no viņa. Viņš veica it visus mājas darbus un pacietīgi apguva vīrietim tik svešo mazas meitenes apkopšanas sarežģīto māku.

Asola bija jau piecus gadus veca, un tēvs sāka arvien maigāk un maigāk uzsmaidīt, vērojot viņas nervozo, mī­līgo sejiņu, kad viņa, tēvam klēpī sēdēdama, noņēmās ar aizpogātas vestes noslēpumu atrisināšanu vai jocīgi skan­dināja matrožu dziesmas — mežonīgi draiskus pantus. Bērna balss skandējumā, ne arvien ar gluži izdevušos «r» skaņu, šīs dziesmas atgādināja dejojošu lāci, kas iz­greznots ar zilu lentīti. Šajā laikā norisa notikums, un ēna, kas no tā krita uz tēvu, skāra arī meitu.

Bija agrs pavasaris, bargs kā ziema, tikai citādā veidā. Jau pāris nedēļas salto zemi stindzināja ass krasta zie­melis.

Krastā izvilktās zvejas laivas veidoja uz baltās smilts garu virkni melnu ķīļu, kas atgādināja milzīgas zivs mu­guru. Neviens neuzdrošinājās šādā laikā doties jūrā zve­jot. Mazā ciemata vienīgajā ielā reti kad varēja ieraudzīt cilvēku, kurš izgājis no mājām; auksts viesulis, kas brā­zās no krasta pauguriem pār jūras plašumu uz apvārsni, pārvērta āra gaisu par bargu mocību. Kapernā visi dūmeņi kūpēja no rīta līdz vakaram, šķiezdami dūmus pār stā­vajiem jumtiem.

Taču Longrenu šīs vējainās dienas izvilināja no viņa mazā, siltā namiņa biežāk nekā saule, kas skaidrā laikā pārklāja jūru un Kapernu it kā ar zelta šķidrautu. Lon­grens tad aizgāja uz dēju tiltiņa, kas bija celts uz garām pā|u rindām, un tur mola pašā galā ilgi kūpināja pīpi, ko vējš arvien no jauna uzpūta, un vēroja, kā krasta tu­vumā atsegtais jūras dibens pārklājas sirmām putām, kā tās tikko paspēj sekot bangām, kuru krācošais skrējiens uz melno, aukaino apvārsni piepilda visu plašo klajumu ar teiksmainu, krēpēm apaugušu radījumu bariem, un kā tie neapvaldītā, negantā izmisumā traucas pretī kādam tālam mierinājumam. Šķita, ka šie vaidi un trokšņi, mil­zīgo bangu trakā gaudošana un asās vēja brāzmas, kas nemitīgi slānīja apkārtni, — tik spēcīgs bija to vienmē­rīgais ioņojums, — sniedz Longrena izmocītajai dvēselei to trulumu, apdullinājumu, kas, bēdas pārvērzdams mul­sās skumjās, iedarbojas tāpat kā dziļš miegs.

Tādā dienā Menersa divpadsmit gadus vecais dēlēns Hins bija pamanījis, ka tēva laiva zem dēļu klāja sitas pret pāļiem, kas to var sadragāt, un aizgāja pavēstīt tē­vam. Auka sākās nesen, un Menerss bija piemirsis uzvilkt laivu augstāk smiltīs. Viņš devās turp un mola galā ierau­dzīja smēķējam Longrenu, kas bija pagriezis viņam mu­guru. Tobrīd krastmalā viņi bija divi Vien, neviena cita. Menerss aizgāja pa dēļu segumu līdz mola vidum, no­kāpa laivā, kas svaidījās mutuļojošajā ūdenī, un atraisīja skotiņu; stāvus laivā viņš sāka virzīties uz krastu, ar ro­kām turēdamies pie pāļiem. Viņš nebija paņēmis līdzi airus, un brīdī, kad viņš, laivai salīgojoties, nepaguva pieķerties pie nākošā pāļa, spējš vētras brāziens atsvieda laivas priekšgalu no steķiem. Tagad pat ar visu sava stāva garumu Menerss vairs nespēja aizsniegt tuvāko pāli. Vētra un viļņi valstīdami nesa viņa laivu projām baigajā plašumā. Apsvēris stāvokli, Menerss gribēja mes­ties ūdenī, lai izpeldētu malā, bet šo glābšanās iespēju viņš jau bija novēlojis, jo laiva virpuļoja jau netālu no mola gala, kur prāvais dziļums un bangu trakošana solīja drošu nāvi. Starp Longrenu un Menersu, ko viļņi rāva projām uz aukaino tāli, atstatums bija apmēram desmit asis, un viņu vēl varēja izglābt, jo uz steķiem Longrenam pa rokai karājās salenčota virve, kuras galā bija ievīta svira. Virve bija šeit novietota, lai vētras laikā to pa­sviestu no steķa kādam, kam vajadzētu pietauvoties.