ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Grins jutās noguris no Odesas dzīves un nolēma atgriez­ties Vjathā. Mājup viņš brauca par «zaķi». Pēdējos div­simt kilometrus viņam vajadzēja nosoļot kājām pa dub­ļiem, — bija lietains laiks.

Vjatkā tēvs apjautājās, kur viņa mantas.

— Mantas palika stacijā, — Grīns meloja. —* Nebija važoņa.

«Tēvs, nožēlojami smaidīdams, neticīgi apklusa,» rak­sta Grīns, «bet dienu vēlāk, kad bija noskaidrojies, ka man nekādu mantu nav, viņš man vaicāja (no viņa plūda spēcīga degvīna smaka):

— Kāpēc tu melo? Tu atnāci kājām. Kur ir tavas man­tas? Tu pinies vienos melos!»

Un atkal sākās nolādētā Vjatkas dzīve.

Pēc tam nāca nesekmīgu meklējumu gadi, pūloties at­rast kādu vietu dzīvē, vai, kā mazpilsoņu ģimenēs pa­rasts izteikties, «nodarbošanās» meklēšana.

Grins kādu laiku strādāja par pirtnieku Murašas sta­cijā, Vjatkas tuvumā, pēc tam kancelejā par rakstvedi, traktieros sacerēja zemniekiem lūgumus tiesu iestā­dēm.

Viņš ilgi neizturēja Vjatkā un aizbrauca uz Baku. Dzīve Baku bija tik nežēlīgi grūta, ka Grīnam palikušas atmi­ņas par to kā par nebeidzamu aukstumu un tumsu. Neko tuvāku viņš neatceras.

Grīns pārtika no gadījuma darbiem, par kuriem saņēma kapeikas: ostā dzina pāļus, nokasīja veciem kuģiem krāsu, strādāja pie koku iekraušanas kuģos, kopā ar baskājiem uzņēmās ugunsgrēku dzēšanu naftas urbtuvēs. Zvejnieku arteli smagi saslima ar malāriju un tik tikko ne­aizgāja bojā no slāpēm IKaspijas jūras nāvējošo smilšu krastos starp Baku un Derbentu.

Naktis Aleksandrs Grīns pavadīja ostā tukšos kailos, zem apgāztām laivām vai vienkārši kādā žogmalē.

Dzīve Baku uzspieda savu nežēlīgo zīmogu. Grīns kļuva skumīgs, nerunīgs, un no Baku dzīves mantotās ārējās pazīmes — priekšlaicīgu novecošanos — Grīns saglabāja uz visiem laikiem. Kopš tā laika viņa seja, pēc paša vārdiem, bija kļuvusi lidziga saņurcītam papīra rublim.

Grīna āriene izteiksmīgāk par vārdiem pauda viņa dzī­ves likstas: viņš bija ārkārtīgi kalsns, garš sakumpis, ar tūkstoš grumbām un rētām izvagotu seju, nogurušām acīm, kas iedegās jaukā spožumā, tikai lasot vai izdomā­jot neparastus stāstus.

Aleksandrs Grīns nebija skaists, taču pievilcīgs. Gāja smagiem soļiem, kā iet darbā pārmocīti krāvēji.

Viņš ļoti ātri uzticējās cilvēkiem, un ši uzticēšanās ārēji izpaudās draudzīgā, atklātā rokas spiedienā. Grins tika teicis, ka viņš vislabāk iepazīstot cilvēku pēc tā, kā tas paspiež roku.

Grīna dzīve, sevišķi Baku periodā, daudzējādi atgādina Maksima Gorkija jaunību. Kā Gorkijs, tā Grīns ir nodzīvo­juši savus klaidonības gadus baskāju vidū, bet Gorkijs no šis vides iznāca pilns īstas pilsoņa vīrišķības, kā vislie­lākais rakstnieks reālists, Grins turpretī — kā fantasts.

Grīns Baku bija noslīdējis līdz pēdējai trūkuma pakā­pei, taču allaž palika uzticīgs savai skaidrajai un bērnišķī­gajai iztēlei. Viņš mēdza apstāties pie fotogrāfu vitrīnām un ilgi apskatīt uzņēmumus, cenšoties uziet starp simtiem trulām vai slimibu izķēmotām sejām kaut vienu, kas paustu par priecīgu, daiļu un bezrūpīgu dzīvi. Pēdīgi viņš bija atradis tādu seju — kādas meitenes seju — un aprakstījis io savā dienasgrāmatā. Bet dienasgrāmata bija nokļuvusi naktspatversmes saimnieka — pretīga viltnieka rokās, kurš sāka ņirgāties par Grīnu un svešo meiteni. Tas tikko nebeidzās ar asiņainu kautiņu.

No Baku Aleksandrs Grīns atkal atgriezās Vjaikā, kur piedzērušais tēvs prasīja no viņa naudu, Naudas, pro­tams, nebija.

Vajadzēja atkal gudrot, kā izvilkt dzīvību. Te Grīnam pietrūka padoma. Viņu atkal pārņēma laimīgas nejaušī­bas alkas, un ziemā niknā salā viņš devās uz Urāliem meklēt zeltu. Tēvs iedeva ceļa naudai trīs rubļus.

Grīns ieraudzīja IJrālus — mežonīgo zelta zemi, un viņā uzliesmoja naivas cerības. Pa ceļam uz zelta raktuvēm viņš pacēla daudz akmeņu, kas mētājās zem kājām, un rūpīgi tos apskatīja, cerēdams atrast tīrradņa gabalu,

Grīns strādāja Suvalova raktuvēs, klaiņāja pa Urāliem kopā ar kādu lēnprātīgu večuku svētceļnieku (kurš, kā vē­lāk noskaidrojās, bija slepkava un zaglis), strādāja par malkas cirtēju uti koku pludinātāju.

Pēc Urāliem Grīns brauca par matrozi uz baržas, kas piederēja kuģu īpašniekam Buličovam — tam pašam Bu- ličovatn, kuru Gorkijs izraudzījies par prototipu savai pazīstamajai lugai.

Taču izbeidzās arī šis darbs.

Skita, ka dzīves loks noslēdzies, neatstājot Grīnam ne prieka, nedz kaut cik jēdzīgas nodarbošanās. Tad viņš izlēma doties zaldātos. Bija apkaunojoši smagi brīvprā­tīgi iestāties cara armijā, kur dresēja lidz idiotismam, bet vēl grūtāk bija būt par nastu vecajam tēvam. Tēvs bija sapņojis redzēt Aleksandrā, savā pirmdzimtajā, «īstu cil­vēku» — ārstu vai inženieri.

Tad Grīns kalpoja kājnieku pulkā Penzā.

Pulkā viņš pirmoreiz iepazinās ar eseriem un sāka lasīt revolucionāras grāmatas.

«Kopš tā laika,» atceras Grīns, «es jau dzīvi skatīju no citas, tagad atsegtas puses, kas man agrāk bija likusies noslēpumaina. Mans revolucionārais entuziasms nezināja robežu. Pēc kāda brīvprātīgā esera pirmā aicinājuma es paņēmu tūkstoš proklamācijas un izmētāju tās kazarmju pagalmā.»

Nokalpojis armijā apmēram gadu, Grīns dezertēja no pulka un nodevās revolucionārai darbībai. Sis viņa dzīves posms maz izpētīts.

Aleksandrs Grīns darbojās Kijevā un Sevastopolē starp matrožiem un cietokšņa artilēristiem, viņu daudzināja kā dedzīgu, aizraujošu pagrīdes oratoru.

Bet arī bīstamajā un sasprindzinājuma pilnajā revolu­cionārajā darbā Grins joprojām palika vērotājs. Ne velti viņš par sevi liecina, ka dzīves parādības viņu galveno­kārt interesējušas kā skatītāju, — viņam paticis novērot un redzēto iegaumēt.

Sevastopolē Aleksandrs Grīns dzīvoja rudeni — tajā dzidrajā Krimas rudenī, kad gaiss šķiet kā caurspīdīga, silta valgme, kas salieta ielu gultnēs, piekrastes līčos un kalnos, un mazākais troksnis to sašūpo vieglās, ilgi neap- remdināmās trīsās.

«Dažas nianses no Sevastopoles ir ietvertas manos stās­tos,» atzīstas Grīns. Bet ikvienam, kas pazīst Grīna grā­matas un pazīst Sevastopoli, ir skaidrs, ka leģendārā Žur- bagana ir gandrīz precīzs Sevastopoles apraksts: tā ir pilsēta ar dzidriem līčiem, vecuma saliektiem laiviniekiem, saules atmirdzu, karakuģiem, svaigu zivju, akāciju uti cie­tās oļu zemes smaržām un svinīgiem saulrietiem, kas at­spoguļojot paceļ debesīs Melnās jūras ūdeņu spožumu uti gaismu.

Ja nebūtu Sevastopoles, tad nebūtu arī Grīna Zurbaga- nas ar tās tīkliem, matrožu smago zābaku dunoņu pret smilšakmens klonu, nakts vējiem, augstajiem mastiem un simtiem mirguļojošu uguņu reidā.

Padomju Savienībā nav otras tādas pilsētas kā Sevas­topolē, kur vēl tik jaušami izpaustos jūras dzīves poēzija, kurai Grīns veltījis šādas rindas:

«Briesmas, risks, dabas varenība, tālu zemju atblāzma, brīnišķīgais nezināmais, pārejoša mīla, kas uzzied tikšanas brīžos un atvadu sveicienā; aizraujošs cilvēku, seju un notikumu virmojums; dzīves bezgalīgā daudzveidība nn augstu debesīs — te Dienvidu Krusts, te Lācis, un vērīgai acis skata visus kontinentus, lai gan tava kajīte ir pilna nezūdošās dzimtenes ar tās grāmatām, gleznām, vēstulēm un sakaltušiem ziediem..,»

1903. gada rudenī Grīns Sevastopolē Grafskas piestātnē apcietināts, un viņš nosēdējis Sevastopoles un Feodosijas cietumos līdz 1905. gada oktobrim.