ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Pirms nāves Aleksandrs Grīns juta ilgas pēc cilvēkiem, agrāk tā nekad nebija.

Dažas dienas pirms nāves no Ļeņingradas atsūtīja pē­dējās viņa grāmatas «Autobiogrāfiskā novele» autorehsem- plārus.

Grīns vāji pasmaidīja, mēģināja izlasīt uzrakstu uz vāka, bet nespēja. Grāmata izkrita no rokām. Acis jau bija iegū- lusies smaga tukšuma izteiksme. Acis, kas prata tik ne­parasti skatīt pasauli, jau dzisa.

Pēdējais vārds izskanēja kā vaids, kā čuksts: «Mir­stu …»

Divi gadi pēc Aleksandra Grina nāves man izgadījās pa­būt Veckrimā, mājā, kurā rakstnieks bija miris, un pie viņa kapa.

Ap mazo, balto namu kuplā, zaļā zālē ziedēja lauku pu­ķes. Riekstkoka lapas, tveicē gluži ļenganas, asi smaržoja pēc ārstniecības zālēm. Vienkāršajās, patukšajās istabās valdīja klusums, uz baltās sienas bija apstājies spožs sau­les stars. Tas apgaismoja vienīgo gravīru pie sienas — Edgara Po portretu.

Grīna kaps aiz vecās mošejas bija aizaudzis ar dzelk­šņainām zālēm.

Pūta dienvidu vējš. Lielā tālumā, aiz Feodosijas, kā zil­gans valnis dusēja jūra. Un pāri visam — pār Grīna māju, pār viņa kapu, pār pilsētu pletās bezmākoņu vasaras die­nas dzidrais klusums.

Aleksandrs Grīns nomira, atstādams mums izšķirt jau­tājumu, vai mūsu laikmetam ir vajadzīgi tādi rakstnieki, kāds bija viņš.

Jā, mums ir vajadzīgi sapņotāji. Laiks atbrīvoties no izsmejošās izturēšanās pret šo vārdu. Daudzi vēl neprot sapņot, un varbūt tieši tāpēc viņi nekādi nespēj pacelties vienā augstumā ar savu laiku.

Ja cilvēkam atņems spējas sapņot, tad zudīs arī viena no visspēcīgākajām ierosmēm, kas rada kultūru, mākslu, zinātni un vēlēšanos cīnīties skaistas nākotnes vārdā. Taču sapņi nedrīkst būt atrauti no īstenības. Tiem jāspēj uz­minēt nākotni un jārada sajūta, ka mēs jau dzīvojam šajā nākotnē un paši kļūstam citādi.

Ir parasts domāt, ka Aleksandra Grīna sapņi bijuši at­rauti no dzīves, bijuši tikai fantastiska prāta gražība, pati sevi nenozīmīga. Ir parasts domāt, ka Grīns bijis avan- tūristisks rakstnieks, — gan meistars sižeta izdomā, taču tāds, kura grāmatām trūkst sociāla nozīmīguma.

Jebkura rakstnieka vērtību noteic tas, kā viņš iedarbojas uz mums, kādas jūtas, domas un rīcības ierosmi izraisa viņa grāmatas, vai tās dara bagātākas mūsu zināšanas vai arī tiek pāršķirstītas tikai kā vārdu savirknējams laika kavēklim.

Aleksandrs Grīns savās grāmatās liek dzīvot drosmī­giem, lepniem, bērnišķīgi vientiesīgiem, pašaizliedzīgiem un labiem cilvēkiem.

Sie viengabalainie, pievilcīgie cilvēki saskanīgi iekļau­jas Grina notēlotās možās, smaržojošās dabas atmosfērā — pilnīgi reālā, kas ar savu burvību liek sirdij straujāk puk­stēt. Pasaule, kurā dzīvo Grīna varoņi, var izlikties nereāla tikai garā nabagiem, Tas, kurš izjutis vieglu noreibumu no pirmā sāļā un siltā gaisa guldziena jūras krastā, uz- reiz apjaudis, cik patiesa ir Grina ainava, viņa notēloto

zemju plašā elpa.

Grina stāsti izraisa cilvēkos slāpes dzīvot daudzveidīgu dzīvi, kas pilna riska, drosmes un pacilātības, kāda pie­mīt pētniekiem, jūru apbraucējiem un ceļotājiem. Pēc Grina stāstu izlasīšanas gribas apskatīt vai visu zemeslodi — nevis Grīna izdomātās zemes, bet gan īstās, reālās, gais­mas, cilvēcisku kaislību un mīlas pārpilnās, ar mežiem un ostām, kas dun dažādāko valodu jūkligajā skandējumā.

«Mani vilina mūsu zeme,» rakstīja Grīns. «Tās okeāni ir milzīgi, salas neskaitāmas, un ir bezgala daudz noslē­pumainu, aizraujoši interesantu nostūru,»

Pasaka ir vajadzīga ne vien bērniem, bet ari pieauguša­jiem. Tā izraisa saviļņojumu — cēlo un cilvēcisko kaislību avotu. Tā neļauj mums apsūnot un parāda arvien jaunas mirdzošas tāles, citu dzīvi, tā satrauc un liek kaislīgi tiek­ties pēc šīs dzīves. Tāda ir pasakas vērtība, un šāda bieži vien vārdos nepasakāma vērtība ir arī Grīna stāstu dzid­rajai un neatvairāmajai pievilcībai.

Mūsu laikmets ir pieteicis nesaudzīgu karu visiem svē­tuļiem,, stulbeņiem un liekuļiem. Tikai liekulis var sacīt, ka vajag apmierināties ar sasniegto un apstāties. Sasnie­gums ir dižens, bet nākotnē tas būs vēl diženāks. Jauni lieli un grūti uzdevumi paceļas nākotnes tuvākajās tālēs: uzdevums izveidot jauno cilvēku, ieaudzināt jaunas jūtas un jaunas cilvēciskas attieksmes, sociālistiska laikmeta cienīgas. Bet, lai cīnītos par šo nākotni, jāprot kvēli, dziļi un iedarbīgi sapņot, jāpadziļina sevī nemitīga tieksme pēc saprātīgā un daiļā. Ar šādu tieksmi jo bagātīgi apveltīts bija Aleksandrs Grīns, un to viņš atstājis mums savās grāmatās.

Mēdz runāt par avantūrismu Grina sižetos. Tas ir tiesa, bet viņa avantūristiskais sižets ir tikai čaula dziļākam sa­turam. Jābūt aklam, lai Grīna grāmatās nesaredzētu mī­lestību uz cilvēku.

Aleksandrs Grīns bija ne vien lielisks peizāžists un si­žeta meistars, viņš bija arī smalks psihologs. Viņš rak­stīja par pašuzupurēšanos, par vīrišķību. — šim varonī­gajām īpašībām, kas slēpjas visparastākajos cilvēkos. Viņš rakstīja par mīlestību uz darbu, uz savu profesiju, par da­bas varenību un tās dziļāku iepazīšanu. Un beidzot, tikai nedaudzi rakstnieki ar tādu skaidrību, tik vāru saudzību un tik lielu saviļņojumu ir rakstījuši par mīlestību uz sie­vieti, kā to darijis Grīns.

Es varētu šeit minēt simtiem vietu no Aleksandra Grina grāmatām, kuras saviļņos ikvienu, kas nav zaudējis spēju izjust pacilātību bridi, kad viņam paveras daiļums, bet gan jau lasītājs pats tās atradis.

Grīns ir sacījis, ka «zeme ar visu, kas uz tās atrodas, ir mums dota dzīvībai, šīs dzīvības atzīšanai it visur, kur vien tā ir».

Aleksandrs Grins ir mūsu laikam vajadzīgs rakstnieks, jo viņš ir devis savu ieguldījumu cilvēku jūtu kultivēšanā, bez kurām nav iespējama sociālistiskā sabiedrība.

K.Paustovskis

FEERIJA

Ņinai Nikolajevnai Grīnai pasniedz un veltī

Autors

Ļeņingradā, 1922. gada 22. novembri

Matrozis Longrens, kas uz stiprās, trīssimttonnīgās bri- gas «Orions» bija nokalpojis desmit gadus un šķita tai pieķēries vairāk nekā dažs dēls savai mātei, beidzot bija spiests atstāt dienestu.

Tas notika tā. Reiz, atgriezies mājās, — tas gan gadī­jās reti — viņš neieraudzīja, kā parasti, jau iztālēm uz mājas sliekšņa savu sievu Mēriju, kas tūliņ, rokām plauk­šķinādama, parasti sāka skriet viņam pretim. Viņas vietā pie bērna gultiņas — tas bija jauns priekšmets Lon- grena mazajā mājā — stāvēja satraukta kaimiņiene.

— Jau trīs mēnešus es rūpējos par mazulīti, Longren,— viņa teica, — paraugies uz savu meitu.

Gandrīz vai sastindzis Longrens pieliecās un ieraudzīja astoņus mēnešus vecu radībiņu, kas vērīgi skatījās uz viņa garo bārdu, tad viņš apsēdās, sacluga un sāka knibi­nāt ūsu. Tā bija gluži slapja, lietū izmirkuši.

— Kad Mērija nomira? — viņš vaicāja.

Kaimiņiene pastāstīja bēdīgo notikumu, ik brīdi pār­traukdama stāstījumu ar mīlinošiem šmūkstieniem meite­nītei un apgalvojumiem, ka Mērija ir paradīzē. Kad Lon­grens sīki jo sīki uzzināja, kā tas bija noticis, paradīze viņam likās tikai mazliet gaišāka par malkas šķūni, un viņš nodomāja, ka parastās spuldzes gaisma, ja viņi visi tagad būtu kopā, trijatā, uz nezināmo malu aizgājušajai sievietei būtu vistīkamākais iepriecinājums.