ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Sevastopoles cietumā Grīns sācis rakstīt. Viņš ļoti kaut­rējies un savus pirmos literāros mēģinājumus nevienam nerādījis.

Grīns maz stāstīja par sevi, savu autobiogrāfiju viņš ne­paguva pabeigt, un tāpēc par daudziem viņa mūža gadiem gandrīz nekas nav zināms.

Pēc Sevastopoles laika Grīna biogrāfijā rodas tukša vieta. Zināms tikai tik daudz, ka viņu arestē otrreiz un iz­sūta uz Toboļsku, bet, ceļā izbēdzis, viņš aizkūlies līdz Vjatkai un nakti aizgājis pie vecā, slimā tēva. Tēvs izza­dzis viņam no pilsētas slimnīcas pasi, kas tur bija palikusi pēc ķestera Maļginova dēla nāves. Ar šo uzvārdu Grīns dzīvojis gadiem ilgi un pat savu pirmo stāstu parakstījis kā Maļginovs.

Ar svešo pasi Grīns devies uz Pēterburgu, un šeit avīzē

Tas bija pirmais īstais prieks Grīna dzīvē. Viņš gandrīz sācis skūpstīt īdzīgo avīžnieku, pie kura nopircis laikrakstu ar savu stāstu. Viņš ņēmies klāstīt avīžu pārdevējam, ka stāsts ir viņa uzrakstīts, bet vecais virs neticējis un aiz­domīgi noskatījis izstīdzējušo puisi ar vasaras raibumiem klāto seju. No satraukuma Grīns nespējis paiet, kājas trī­cējušas un ļodzījušās.

Darbs eseru organizācijā Grīnam jau bija pagalam ap­nicis. Viņš izstājās no tās, atteikdamies veikt uzdoto terora aktu. Visas viņa domas bija pie rakstniecības. Desmitiem iecerētu ideju kūsāja Grīna smadzenēs, viņš drudžaini meklēja formu to atveidošanai, taču pirmajā laikā neat­rada.

Viņš tolaik rakstīja vēl bailīgi, atskatīdamies un prātā paturēdams redaktoru un lasītāju, rakstīja ar to jauniem iesācējiem pazīstamo izjūtu, it kā viņam aiz muguras stā­vētu vesels bars izsmējīgu cilvēku, kas kritiski pieķeras un nosoda ikvienu viņa vārdu. Grīnu vēl biedēja tas sižetu vētras, kas trakoja viņā un lauzās uz āra brīvībā.

Pirmais stāsts, ko Grins uzrakstīja bez atskatīšanās, vadoties tikai no brīvas iekšējas dziņas, bija «Rēno sala».

Tajā jau ietverti visi turpmākā rakstnieka elementi. Tas ir vienkāršs stāsts par pirmatnējās tropu dabas skaistumu un spēku, par brīvības slāpēm, kuras izjūt no karakuģa dezertējis matrozis, kas tiek nošauts pēc komandieru pa­vēles.

Grīna stāstus sāka iespiest. Pazemojumu un bada gadi, tiesa, gan ļoti lēni un pamazām, tomēr grima pagātnē. Pirmie mēneši, ko Grīns aizvadīja brīvajā un iemīļotajā clarbā, viņam šķita kā brīnums.

Drīz vien Aleksandru Grīnu atkal apcietināja sakarā ar veco lietu par piederību eseru partijai. Viņš nosēdēja gadu cietumā un tika izsūtīts uz Piņegu Arhangeļskas guberņā, bet vēlāk uz Ķegsalu.

Trimdā viņš daudz rakstījis, lasījis, gājis medībās un, pēc viņa paša vārdiem, pat atpūties no agrākās katorgas dzīves.

1912. gadā Grīns atgriezās Pēterburgā. Seit sākās viņa dzīves labākais laiks, savā ziņā tāds kā «Boldinas rudens». Tajā laikā Grīns gandrīz nepārtraukti rakstīja. Neaprem- dinātnā kārē viņš pārlasīja dauclz grāmatu, gribēja visu izzināt, pārbaudīt, ietilpināt savos stāstos.

Drīz viņš aizveda uz Vjatku tēvam savu pirmo grāmatu. Aleksandrs vēlējās iepriecināt veco viru, kas bija jau sa­mierinājies ar domām, ka no dēla iznācis nekur nederīgs klaidonis. Tēvs viņam nenoticēja. Vajadzēja parādīt veca­jam līgumus ar izdevniecībām un citus dokumentus, lai pārliecinātu, ka dēls tiešām kļuvis par «cilvēku». Si tēva sastapšanās ar dēlu bija pēdējā — vecais virs driz nomira.

Februāra revolūciju Grīns sagaidīja Somijā, Lutiatijoki ciematā: revolūciju viņš apsveica ar sajūsmu. Grīns tūliņ kājām devās uz Petrogradu, — vilcieni vairs negāja. Lu- natijoki viņš atstāja visas savas mantas un grāmatas, pat Edgara Po portretu, no kura parasti nekad nešķirās.

Gandrīz visi, kas rakstījuši par Grīnu, piemin viņa rad­niecību ar Edgaru Po, Hagarclu, Džozefu Konrādu, Stiven- sonu un Kiplingu.

Grīns dievināja «neprātīgo Edgaru», bet nepareizs ir uzskats, ka viņš būtu bijis Po un citu pieminēto rakstnieku atdarinātājs: Grīns daudzus no tiem. iepazina tikai tad, kad pats jau bija pilnīgi nobriedis rakstnieks,

Viņš augstu vērtēja Merimē un viņa «\Karmenu» uzska­tīja par vienu no labākajām grāmatām pasaules literatūrā. Grīns daudz lasīja Mopasānu, Flobēru, Balzaku, Stendālu, Cehovu (Čehova stāsti Grīnu dziļi saviļņoja), Gorkiju, Sviftu un Džeku Londonu. Viņš bieži pārlasīja Puškina biogrāfiju un mūža brieduma gados kaismīgi studēja en­ciklopēdijas.

Grīns nebija ievērības izlutināts un tādēļ visu to vērtēja (oti augstu.

Pat parastākā cilvēku laipnība vai draudzīgs žests viņu jo dziļi saviļņoja.

Tā, piemēram, notika, kad dzīve pirmo reizi lika sa­skarties Grīnam ar Maksimu Gorkiju. Bija 1920. gads. Grīns bija iesaukts Sarkanajā Armijā un dienēja apsardzes pulkā Ostrovā, netālu no Pleskavas. Tur viņš saslima ar izsitumu tīfu. Viņu atveda uz Petrogradu un kopā ar sim­tiem citu tīfa slimnieku ievietoja Botklna barakās. Grīna veselības stāvoklis bija grūts. Viņš iznāca no slimnīcas gandrīz kā invalids.

Bez pajumtes, vēl pusslims, izbadējies, smagu galvas reiboņu mocīts, viņš caurām dienām klīda pa granītā kalto pilsētu, meklējot barību un siltumu.

«Sājā laikā,» savās nepublicētajās atmiņās raksta Grīna sieva, «Grīnam radās glābējs — Maksims Gorkijs. Dabūjis zināt par Grīna grūto stāvokli, viņš darīja visu, lai palī­dzētu. Pēc Gorkija lūguma Grīnam piešķīra tajā laikā reto akadēmisko uztura devu un istabu Moikā — «Mākslu namā», — siltu un gaišu, ar gultu un galdu. Nomocītajam Grīnam sevišķi dārgs šķita galds — pie tā varēja rakstīt. Gorkijs turklāt vēl izgādāja Grīnam darbu.

No dziļā izmisuma un domām par drīzu nāvi Grīns ar Gorkija palīdzību bija atdots atkal dzīvei. Bieži naktis, atcerēdamies savu grūto dzīvi un Gorkija draudzību, no slimības vēl neatlabušais Grīns aiz pateicības rau­dāja.»

1924. gadā Aleksandrs Grins pārcēlās uz Feodosiju. Vi­ņam gribējās dzīvot klusumā, tuvāk pie iemīļotās jūras. Sajā rīcībā izpaudās rakstnieka pareizais instinkts — dzīve pie jūras bija tā reālā labvēlīgā vide, kas deva viņam iespēju izdomāt savus stāstus.

Feodosijā Grīns nodzīvoja līdz 1930. gadam. Tur viņi daudz rakstīja. Galvenokārt rakstīja ziemā, no rītiem. Daž­reiz stundām ilgi sēdēja, smēķēja un domāja; šajā laikā nedrīkstēja viņu traucēt. Tādās pārdomu un iztēles brīvā plūduma stundās Grīnam koncentrācija bija daudz vairāk vajadzīga nekā tieši pašas rakstīšanas laikā. Grīns iegrem­dējās savās apcerēs tik dziļi, ka kļuva gandrīz kurls un akls pret visu, un bija grūti atmodināt viņu no šā stāvokļa.

Vasarā Grīns atpūtās: taisīja šaujamos lokus, klida gar jūru, noņēmās ar pamestiem suņiem, lūkoja pieradināt ievainotu vanagu, lasīja un spēlēja biljardu ar jautrajiem Feodosijas iedzīvotājiem — genujiešu un grieķu pēcnācē­jiem. Grīns mīlēja Feodosiju — šo karstās tveices pilsētu, uzceltu baltā, akmeņainā zemē pie zaļgani duļķainās jūras.

1930. gada rudenī Grīns aizbrauca no Feodosijas uz Veckrimu — ziedu, klusuma un drupu pilsētu. Seit vien­tulībā viņš ari nomira no smagas slimības — kuņģa un plaušu vēža.

Grina aiziešana bija tikpat grūta kā viņa dzīve. Viņš palūdza noliki gultu pie loga. Aiz loga zilgoja tālie Krimas kalni un debesis vizēja kā mīļotās, uz visiem laikiem zau­dētās jūras atspulgs.

Kādā no Aleksandra Grīna stāstiem — «Atgriešanās» ir rindas, kas it kā rakstītas par viņa nāvi, — tik pareizi tās notēlo Grina pēdējos brīžus: «Gals pienāca pie vaļējiem logiem gaišā dienā, lauku puķēm ziedot. Jau slāpdams aiz elpas trūkuma, viņš palūdza, lai nosēdina pie loga. Viņš raudzījās uz pakalniem, iesūkdams asiņojošo plaušu atliekās pēdējos gaisa malkus.»