ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

«Man sāpēja sirds, to klausoties,» rakstīja Grīns, «tāpēc ka dziesma bija par mani, pareģoja manu likteni.»

Ar lielām pūlēm tēvs iedabūja zēnu reālskolā,

Aleksandru Grīnu izslēdza no skolas kādas gluži vien­tiesīgas vārsmas dēļ, ko viņš bija uzrakstījis par savu klases audzinātāju.

Tēvs nežēlīgi piekāva zēnu, bet pēc tam vairākas dienas no vietas gāja pie skolas direktora, pazemojās, gāja pie gubernatora, lūdzās, lai dēlu neizslēdz, tomēr nekas ne­līdzēja.

Tēvs izmēģinājās iedabūt dēlu ģimnāzijā, bet tur viņu neuzņēma. Pilsēta jau bija izsniegusi mazajam zēnam «vilka pasi». Beigu beigās atlika vienīgi nodot zēnu pil­sētas skolā.

Tad nomira Aleksandra māte. Tēvs drīz apņēma jaunu sievu — kāda psalmotāja atraitni. Pamātei piedzima bērns.

Dzīve ritēja pa vecam, bez jebkādiem notikumiem, iesprostota nabadzīgā dzīvokļa šaurībā, starp netīriem bērnu autiņiem un mežonīgu ķildu uzliesmojumiem. Skolā parasta parādība bija zvēriska izkaušanās, un skābenā tintes smaka cieši iekodās kā ādā, tā matos un apdilušajās skolnieku blūzēs.

Zēnam vajadzēja par dažām kapeikām pārrakstīt pil­sētas slimnīcas tāmes, iesiet grāmatas, no papīra līmēt laternas iluminācijai par godu Nikolaja Otrā «uzkāpša­nai troni» un pārrakstīt lomas provinces teātra aktie­riem.

Aleksandrs Grīns btja no tiem cilvēkiem, kas neprot dzīvē iekārtoties. Nelaimē viņš apjuka, slēpās no ļaudīm, kaunējās par savu nabadzību. Parasti tik krāšņā fantā­zija tūliņ atteicās viņam pakļausit, līdzko gadījums no­veda viņu pie sadursmes ar īstenību.

Lai izkļūtu no trūkuma, Grīns jau savos brieduma ga­dos bija sadomājis līmēt no finiera kastītes un pārdot tirgū. Tas notika Veckrimā, kur ar lielām pūlēm varētu pārdot labi ja vienu vai divas kastītes. Tikpat bezcerīgi bija izkļūt no bada sloga. Viņš uztaisīja loku un gāja ar to uz Veckrimas nomalēm šaut putnus cerībā nošaut kaut vienu pašu, lai tad saēstos svaigu gaļu. Protams, no tā nekas neiznāca.

Kā visi neveiksminieki, arī Aleksandrs Grīns allaž ce­rēja uz gadījumu, uz negaidītu laimi.

Visi Grīna stāsti ir pilni sapņu par «apžilbinošu ga­dījumu» un prieka, it sevišķi «Sārtās buras». Raksturīgi, ka šo valdzinošo, teiksmaino grāmatu Grīns iecerēja un sāka rakstīt Peirogradā 1920. gadā, kad, pārcietis izsi­tumu tīfu, klīda pa apledojušo pilsētu un ik nakti meklēja sev jaunu patvērumu pie kādiem ļaudīm, nejaušiem pa­ziņām.

«Sārtās buras» ir poēma, kas apliecina cilvēka gara spēku: kā rīta saule to caurstrāvo mīlestība pret dzīvību, pret dvēseles jaunību un ticību, ka cilvēks tieksmē pēc laimes ir spējīgs sava paša rokām darīt brīnumus.

Apnicīgi un vienmuļi ritēja Vjatkas dzīve, kamēr 1895. gada pavasari Grīns ieraudzīja piestātnē važoni ar diviem jūrskolas audzēkņiem baltos matrožu tērpos.

«Es apstājos,» raksta Grīns par šo gadījumu, «un kā apburts skatījos uz viesiem no man noslēpumaini svešās un brīnumjaukās pasaules. Es neapskaudu. Biju sajūsmi­nāts un sāpīgu ilgu pārņemts.»

Kopš šā brīža sapņi par jūrnieka dienestu, par «glez­naino jūrniecības darbu» pārņēma Grīnu ar sevišķu spēku. Viņš sāka gatavoties ceļam uz Odesu.

Ģimenei Aleksandrs bija par nastu. Tēvs salūkoja vi­ņam ceļa naudai divdesmit piecus rubļus un steidzīgi at­vadījās no sava drūmā dēla, kas ne reizi nebija jutis ne tēva glāstu, nedz mīlestību.

Grīns paņēma līdzi akvareļu krāsas, «— viņš bija pār­liecināts, ka gleznos ar tām kaut kw Indijā, Gangas krastos, — savāca savas nabadzīgās mantiņas un līk­smā mulsumā aizbrauca no Vjatkas.

«Es vēl ilgi redzēju piestātnē pūļa vidū tēva apjukušo seju ar sirmo bārdu,» Grīns stāsta par savu aizbrauk­šanu. «Bet savos sapņos jau skatīju jūru, pār kuru plan­dās buras.»

Odesā notika Grīna pirmā sastapšanās ar jūru — ar to jūru, kas vēlāk pārplūdināja viņa stāstu lappuses žilbino­šajā gaismā un spožumā.

Par jūru ir uzrakstīts daudz grāmatu. Vesela virkne rakstnieku un pētnieku ir mēģinājuši attēlot to neparasto sesto jutoņu, ko var nosaukt par «jūras izjūtu». Ikviens no viņiem uztvēris jūru savā īpatnējā skatījumā, bet nevienā no šo rakstnieku grāmatām nešalko un ne- zaigo tik svētdienlgi krāšņas jūras kā Aleksandram Grīnam,

Grīns mīlēja ne tik daudz pašu jūru, cik šis izdomātās jūras piekrastes, kur savienojās viss, ko viņš uzskatīja par pievilcīgāko pasaulē: leģendāru salu arhipelāgi, puķēm apaugušas smilšu kāpas, balti putojošā jūras tāle, siltās lagūnas, kas no zivju bariem zaigo kā bronza, mūža meži, kur kuplo biezokņu smaržas sajaucas ar vēja atnesto sājo jūras dvesmu, un pēdīgi ari klusās piejūras pilsētas.

Gandrīz katrā Grīna stāstā sastopami neesošu pilsētu vārdi un apraksti: Lisa, Zurbagana, Helgju, Gertona.

So izdomāto pilsētu sejās pavīd vaibsti, kas ņemti no visām Melnās jūras ostām, kuras redzējis Grins.

Sapnis nu bija piepildījies. Jūra gulēja pie kājām kā ceļš uz brīnumzemēm, taču tūliņ sevi atgādināja vecais Vjatkas gadu mantojums. Pie jūras Grins sevišķi asi iz­juta savu nevarību, savu neiederēšanos dzīvo un vientu­lību.

«Sai jaunajai pasaulei es nebiju vajadzīgs,» viņš rak­sta. «Es jutos tur nebrīvs, svešs, tāpat kā visur. Man bija mazliet skumji.»

Jūras dzīve tūliņ parādīja savu otro seju.

Grīns nedēļām klaiņāja pa ostu un kautrīgi lūdza kap­teiņus, lai pieņem viņu par matrozi uz sava kuģa, bet at­bildē dzirdēja rupjus noraidījumus un pat neslēptu iz­smieklu, — kāds gan matrozis varēja iznākt no šā vārgu­līgā jaunekļa ar sapņotāja acīm!

Pēdīgi Grīnam «palaimējās». Viņu pieņēma par mācekli bez algas uz tvaikoņa, kas braukāja starp Odesu un Ba- tumi, Grins uz tā pabija divus rudens braucienus.

Sie braucieni atstājuši Grīnā atmiņas tikai par Jaltu un Kaukāza kalnu grēdu.

«Visdzīvāk atmiņā saglabājušās Jaltas ugunis. Ostas ugunis- saplūda kopā ar neredzētās pilsētas ugunīm. Tvai­konis tuvojās molam, pretim viļņoja dzidras orķestra ska­ņas no pilsētas dārza. Uzvēdīja puķu smaržas, silta vēja plūsmas. Tālumā bija dzirdamas balsis un smiekli.

Brauciena pārējā daļa man aizmirsusies, atceros tikai pie apvāršņa nezūdošo, sniega klāto kalnu grēdas. Augstu debesīs izslējušās virsotnes pat no tālienes šķita kā gran­diozu pasauļu pasaule. Tā bija augstumos sastingusi le­daini zvīļojoša klusuma valsts.»

Kapteinis drīz vien izsēdināja Grīnu atkal krastā, — viņš nespēja nopelnīt sev uzturu.

Ierāvējs no Hersonas, piekrastes šonera saimnieks, pie­ņēma Grīnu par izpalīgu uz sava kuģīša un turēja viņu kā suni. Grins gandrīz nemaz nedabūja izgulēties, — saimnieks spilvena vielā pagalvim bija pasviedis sadau­zīta dakstiņa lausku. Hersotiā viņš Grīnu padzina, neiz­maksājot algu.

No Hersonas Grīns atgriezās Odesā, strādāja ostas no­liktavās par marķētāju un vienīgajā ārzemju braucienā nokļuva līdz Aleksandrijai, bet viņu atlaida no tvaikoņa par sadursmi ar kapteini.

No Odesas dzīves Grīnam labā atmiņā palicis vienīgi darbs ostas noliktavās:

«Man palika noliktavu sīvās smaržas, tīksmināja ap­kārtējo mantu pārpilnība, sevišķi citronu un apelsīnu. Viss smaržoja: vaniļa, dateles, kafija, tēja. Kopā ar jūras ūdens dzestro smaržu, oglēm un naftu šeit bija neaprakstāmi tīkami elpot, sevišķi, ķad spīdēja saule.»