ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Ja viņš negribēja, ka apcērp kokus, kokus neaizskāra;

ja viņš lūdza kādu apžčlot vai apbalvot — ieinteresētā persona zināja, ka tā notiks; viņš drīkstēja izjāt uz ik­viena zirga, vest pilī jebkuru suni; rakņāties bibliotēkā, skraidīt basām kājām un ēst, ko vien iegribas.

Viņa tēvs kādu laiku cīnījās pret to, tad piekāpās — ne jau principā, bet pildot sievas vēlēšanos. Viņš apro­bežojās ar to, ka izraidīja no pils visus kalpotāju bērnus, baidīdamies, ka zēna untumi šis zemākās sabiedrības ietekmē varētu pārvērsties par rakstura īpašībām, ko grūti izskaust. Vispār viņš bija ļoti aizņemts ar neskaitāmām ģimenes prāvām, kuru sākums šķita meklējams papīra fabriku rašanās laikā un beigas — visu intrigantu nāvē. Turklāt vēl valsts lietas, muižu pārvaldīšana, memuāru diktēšana, piedalīšanās medībās, laikrakstu lasīšana un sarežģīta sarakstīšanās turēja viņu zināmā garīgā at­tālumā no ģimenes; dēlu viņš redzēja tik reti, ka reizēm aizmirsa, cik tam gadu.

Tā Grejs dzīvoja savā pasaulē. Viņš rotaļājās viens, parasti pils pagalma pusē, kuram senatnē bijusi kauji­nieciska nozīme. Plašie laukumi ar augstu vaļņu paliekām, sūnu aizaugušiem akmens pagrabiem bija pārklāti ne­zālēm, nātrēm, dadžiem, mežrozēm un pieticīgām, raibām meža puķēm. Grejs stundām kavējās šeit, izpētīdams kur­mju alas, cīnīdamies ar nezālēm, ķerdams tauriņus un celdams no izlauztiem ķieģeļiem cietokšņus, kurus bom­bardēja ar kokiem un akmeņiem.

Viņam apritēja jau divpadsmitais gads, kad visas viņa gara tieksmes, visas saraustītās rakstura iezīmes un sle­peno dziņu nojautas savienojās vienā spēcīgā momentā un, iegūdamas ar to saskaņotību, kļuva par nesavaldāmu vēlēšanos. Līdz šim viņš it kā atrada tikai atsevišķas sava dārza daļas — gaismas atspīdumu, ēnu, ziedu, drūmo un krāšņo stumbru — daudzos citos dārzos, bet nu pēkšņi ieraudzīja to skaidri it visu — brīnišķīgā, pārstei­dzošā samērībā.

Tas notika bibliotēkā. Tās augstās durvis ar matstikla augšdaļu parasti bija noslēgtas, bet atslēgas bulta vāji turējās un, spiežot ar roku, durvis padevās un atvērās. Kad pētnieka gars pavedināja Greju ielavīties bibliotēkā, viņu pārsteidza blāvā gaisma, kuras neparasto krēslainību izveidoja stiklu krāsainais raksts logu augšējā daļā. Šeit bija iegūlis klusums kā aizauguša dīķa ūdens. Grāmatu skapju tumšās rindas vietām sniedzās līdz pašiem logiem, pa pusei aizsedzot tos; starp skapjiem bija ejas, piekrautasb ar grāmatu kaudzēm. Tur — atšķirts albums ar izslīdē­jušām iekšlapām, tur — vīstokļi, pārsieti zeltainām auk­lām; drūma izskata grāmatu grēdas; biezas kārtas rok­rakstu, miniatūru sējumu kaudzes, kuri sprakšķēja kā miza, kad tos atvēra; šeit bija arī zīmējumi un tabeles, jaunu izdevumu rindas, kartes, dažnedažādi iesējumi — raupji, maigi, melni, raibi, zili, pelēki, biezi plāni, grum­buļaini un gludi. Skapji bija cieši pieblīvēti ar grāmatām. Tie izskatījās kā sienas, kas sevī ietvērušas pašu dzīvību. Skapju stiklos atspoguļojās citi skapji, ko klāja bezkrā­saini, spīdīgi lāsojumi. Milzīgs globuss, ietverts ekvatora un meridiāna sfēriskajā vara krustā, stāvēja uz apaļa galda.

Pagriezies pret izeju, Grejs virs durvīm ieraudzīja lielu gleznu, kas ar savu saturu tūliņ atdzīvināja bibliotēkas nospiedošo sastingumu. Gleznā bija attēlots kuģis, kas pacēlās jūras viļņu galotnē. Putu straumes gāzās pār tā slīpi nosvērušos klāju. Kuģis bija parādīts pēdējā pacel­šanās brīdī un traucās taisni uz skatītāju. Augstais bug- sprits aizsedza mastu pamatus. Viņa galotne, kuģa ķīļa pāršķelta, atgādināja milzīga putna spārnus. Putas šķīda gaisā. Buras, ko neskaidri varēja saredzēt aiz bakborta un pār bugspritu, aukas drausmīgā spēka piepūstas, visā savā milzīgumā gāzās atpakaļ, lai pēc tam, kad vilnis būs pārvarēts, izslietos un tad, slīgstot pār bezdibeni, rautu kuģi pretī jaunām lavīnām. Saplosītie mākoņi zemu virmoja virs okeāna. Nespodrā gaisma bezspēcīgi cīnījās ar tuvojošās nakts tumsu. Taču brīnumainākais šajā gleznā bija cilvēka figūra, kas stāvēja kuģa priekšgalā ar muguru pret skatītāju. Tajā izpaudās viss šā brīža spriegums. Cilvēka poza (viņš stāvēja, kājas izpletis, ar augšup paceltām rokām) nepanādīja to, ar ko viņš aiz­ņemts, bet lika noģist vislielāko uzmanības sasprindzi­nājumu, pievērstu kaut kam uz klāja, kas skatītājam nav redzams. Vējš purināja viņa garo svārku stūrus, baltā matu pīne un melnais zobens šķita rautin uzrauti gaisā; dārgā tērpa dēļ varēja domāt, ka viņš ir kuģa kapteinis, visa stāva dejojošais stāvoklis lika noģist viļņa triecienu; bez cepures, viņu, kā redzams, bija pārsteidzis briesmu bridis, un viņš kliedza — bet ko? Vai viņš redzēja, ka cilvēks pārkrīt pār bortu, vai pavēlēja mainīt virzienu, vai, pārkliedzot vētru, sauca bocmani? Ne domas, bet šo domu atēnas modās Greja dvēselē, kamēr viņš vēroja gleznu, Pēkšņi šķita, ka viņam pa kreisi pienācis klāt un

nostājies līdzās nezināmais, neredzamais: vajadzēja tikai pagriezt galvu, un dīvainā sajūta izzustu bez pēdām. Grejs to zināja. Taču viņš nevairījās no šīs iedomas, bet ieklausījās. Kāda balss bez skaņas izkliedza dažas aprau­tas frāzes, tikpat nesaprotamas kā malajiešu valoda; at­skanēja it kā ilgu nogruvumu troksnis, atbalsis un bargs vējš piepildīja bibliotēku. To visu Grejs saklausīja sevī. Viņš palūkojās apkārt, pēkšņais klusums vienā mirklī iz­kliedēja fantāzijas skanīgo audumu, sakars ar vētru iz­zuda.

Grejs vairākkārt nāca skatīties šo gleznu. Tā viņam kļuva par nepieciešamo vārdu sarunā ar savu garu un dzīvi, bez kura grūti sevi saprast. Mazajā zēnā pamazām iegulās milzīgā jūra. Viņš sarada ar to, rakņādamies bib­liotēkā, uzmeklēja un kāri izlasīja grāmatas, aiz kuru zelta durvīm pavērās okeāna zilais mirdzums. Tur, atstājot putas aiz sevis, traucās kuģi. Daļa no tiem zaudēja buras, mastus un, viļņu pāršļākti, nogrima tumšajās dzīlēs, kur zaigo fosforiskās zivju acis. Citi, bangu sagūstīti, sitās pret klintīm; apklususī viļņošanās bargi mētāja korpusu; cilvēku atstātais kuģis ar saplosītu takelāžu pārlaida ilgu agoniju, kamēr jauns vētras brāziens to sadragāja drum­slās. Trešie laimīgi uzņēma kravu vienā un izdeva to citā ostā; ekipāža, sēdēdama traktierī pie galda, dziesmās sla­vēja jūras braucienus un ar baudu dzēra degvīnu. Bija tur vēl kuģi — pirāti ar melnu karogu un briesmīgu, nažiem bruņotu komandu; kuģi — rēgi, mironīgas, zilgas gaismas apmirdzēti; kara kuģi ar karavīriem, lielgaba­liem un mūziku; zinātnisku ekspedīciju kuģi, kas izpētīja vulkānus, augus un dzīvniekus; tumšu noslēpumu un ne­miernieku kuģi; jaunatklājumu kuģi un dēku kuģi.

Dabiski, ka pāri visam pacēlās kapteiņa tēls. Viņš bija kuģa liktenis, dvēsele un saprāts. Viņa raksturs noteica komandas atpūtu un darbu. Komandu viņš bija izvēlējies pats, un tā daudzējādā ziņā atbilda viņa tieksmēm. Viņš pazina ikviena komandas locekļa ieradumus un ģimenes apstākļus. Padotie iedomājās viņu apveltītu maģiskām spē­jām, kas viņu droši izvadīja, sacīsim, no Lisabonas uz Šanhaju, pāri neiedomājamiem plašumiem. Viņš atvairīja vētru ar sarežģītu piepūles sistēmas pretdarbību, apspiežot paniku ar īsām pavēlēm, — kuģoja un apstājās, kur vien gribēja, noteica izbraukšanu un kravu, remontus un at­pūtu. Vēl lielāku un saprātīgāku varu kādā rosīgā pasa- kumā, kas izpaustos nepārtrauktā kustībā, grūti bija iedomāties. Sī vara savā noslēgtībā un pilnībā līdzinājās Orfeja varai.