ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Saimniek, dod nabaga cilvēkam uzpīpēt, — viņš uz­runāja Longrenu caur pīto žogu. — Mana tabaka, salī­dzinot ar tavējo, nav tabaka, bet, var sacīt, gatavā inde.

— Labprāt, — Longrens pusbalsī atbildēja, — bet ta­baka atrodas tajā kabatā. Man, redzi, negribas modināt meitiņu.

— Liela bēda! Pamodīsies un atkal aizmigs, bet ceļi­niekam būs ko uzpīpēt.

— To nu ne, — attrauca Longrens, — gluži bez taba­kas tu taču neesi, bet bērns ir noguris. Ja gribi, pienāc vēlāk.

Ubags nicīgi nospļāvās, uzmauca tarbu uz rungas un kodīgi piebilda:

— Princese, ko tu neteiksi. Sadzinis viņai galvā tos aizjūras kuģus! Gatavais ērms, un vēl esot saimnieks!

— Klausies, — Longrens noskaities čukstēja, — man šķiet, ka es pamodināšu viņu, bet tikai tādēļ, lai sadotu tev pa kaklu. Taisies, ka tieci!

Pēc pusstundas ubags sēdēja traktierī pie galda kopā ar kādu duci zvejnieku. Viņiem aiz muguras, vīrus aiz piedurknēm raustīdamas vai noceldamas pār viņu pleciem glāzes ar degvīnu, — protams, sev, — sēdēja dūšīgas sie­vas ar kuplām uzacīm un rokām, apaļām kā bruģa ak­meņi. Ubags aizvainots un dusmīgs stāstīja:

— … un nedeva man to tabaku. «Kad kļūsi pilnga­dīga,» viņš saka, «tad speciāls sarkans kuģis … Pēc tevis. Jo tev lemts iziet pie prinča. Tam burvim vari ticēt.» Bet es saku: «Pamodini, pamodini, lai var dabūt tabaku.» Un viņš lielu gabalu dzinās man pakaļ.

— Ko? Kas? Par ko tas stāsta? — noskanēja sievu ziņkārīgās balsis.

Zvejnieki, galvas tik tikko pagriezdami, zobgalīgi pa­skaidroja:

— Longrens ar meitu kļuvuši par mežoņiem, var arī būt, ka sajukuši prātā, — tā šis cilvēks saka. Burvis esot viņus apciemojis, itin kā tā jāsaprot. Viņi gaida, sievas jūs tikai nenoguliet! Viņi gaida aizjūras princi, turklāt vēl uz kuģa ar sarkanām burām!

Pēc trim dienām, atgriezdamies no pilsētas veikala, Asola pirmo reizi izdzirda:

— Hei! Pasistā! Asol! Paskaties šurp! Sarkanas buras peld!

Meitene nodrebējusi gluži neviļus pacēla roku pie pieres un palūkojās uz jūru. Tad viņa pagriezās uz to pusi, no kurienes nāca saucieni: tur, soļus divdesmit no viņas, stā­vēja bars bērnu, viņi visi viebās un rādīja mēli! Smagi nopūtusies, meitene aizsteidzās mājup.

II

GREJS

Ja Cēzars atzina, ka labāk būt pirmajam ciemā nekā otrajam Romā, tad Arturam Grejam nevajadzēja Cēzaru apskaust par šo gudro vēlēšanos. Viņš bija dzimis kaptei­nis, gribēja tas būt un kļuva arī.

Milzīgais nams, kur piedzima Grejs, bija drūms iekš­pusē un dižens no ārpuses. Nama priekšpusei piekļāvās puķu dārzs un daļa no parka. Labāko šķirņu tulpes — sudrabaini zilās, violētās un melnās ar sārtu noēno- jumu — vijās pa mauru kā pārgalvīgi nosviestu kakla­rotu stīgojumi. Mūžvecie parka koki snauda pašu radītā puskrēslā pār līkumota strauta meldriem. Pils žogs, jo tā bija īsta pils, bija darināts no vītiem čuguna stabiem, ko savienoja rakstā kalti dzelzs režģi. Virs katra staba bija izveidota liela čuguna lilija, svinību gadījumos šie kausi tika piepildīti ar eļļu un nakts tumsā tad liesmoja kā gara, ugunīga virtene.

Greja tēvs un māte bija uzpūtīgi sava stāvokļa un sa­vas bagātības vergi, stingri ievēroja tās sabiedrības liku­mus, par kuru viņi varēja sacīt «mēs». Viena viņu iekšējās pasaules daļa, senču galerijas aizņemta, nav aprakstīša­nas vērta, bet otra — iedomātās galerijas turpinājums — sākās ar mazo Greju, kuram pēc zināma, jau agrāk sastā­dīta plāna vajadzēja dzīvi nodzīvot un nomirt tā, lai viņa ģīmetne varētu tikt novietota pie sienas, nekaitējot dzim­tas godam. Sajā plānā bija pieļauta maza kļūda: Arturs Grejs bija zēns ar ļoti rosīgu garu, un arī vēlāk viņam nebija ne mazākās patikas turpināt šo iepriekš iztēloto galeriju.

Sis zēna dzīvīgums, šī dīvainība sāka parādīties ar viņa astoto mūža gadu: ārkārtīgi jūtīgs un bruņniecisks, meklētājs un brīnumdaris, tāda cilvēka tips, kas no ne­skaitāmām, visdažādākajām dzīves lomām izvēlējās bīs­tamāko un jūsmīgāko — likteņlēmēja lomu, izpaudās Grejā jau tad, kad, piebīdījis krēslu pie sienas, lai aiz­sniegtu gleznu, kur bija atveidots krustā sistā tēls, viņš izvilka naglas no Kristus asiņainajām rokām, pareizāk sa­kot, aptriepa tās ar zilganu krāsu, ko bija nočiepis krā­sotājam. Tādā izskatā glezna viņam likās ciešamāka. Aiz­rāvies ar šo savdabīgo nodarbību, viņš sāka jau aizkrāsot arī krustā sistā kājas, kad tēvs viņu pārsteidza. Ve­cais sagrāba zēnu aiz ausīm, nocēla no krēsla un vai­cāja:

— Kāpēc tu bojā gleznu?

— Es taču nebojāju.

— Tā ir ievērojama mākslinieka darbs.

— Man vienalga, — attrauca Grejs. — Nevaru pieļaut, ka manu acu priekšā rēgojas rokās iedzītas naglas un tek asinis. Es to negribu.

Dēla atbildē Lionels Grejs, ūsās noslēpdams smaidu, pazina pats sevi un zēnu nesodīja.

Grejs nepaguris pētīja pili, izdarot pārsteidzošus at­klājumus. Bēniņos viņš uzgāja dažādas grabažos, vecas tērauda bruņas, grāmatas iešūtas dzelzī un ādā, satrunē­jušus ģērbus un baložus. Pagrabā, kur glabajās vīns, Viņš ieguva interesantas ziņas par lalitu, madēru, heresu.

Šeit nespodrajā gaismā, kas ieplūda caur šaurajiem lo­giem, kuriem uzgūlās mūra velvju slīpie trīsstūri, stāvēja mazas un lielas mucas; lielākā, plakana loka veidā, aiz­ņēma visu pagraba šķērssienu, mucu simtgadīgais, tum­šais ozolkoks laistījās kā noslīpēts. Starp mucām pītos grozos stāvēja vēderainas zaļa un zila stikla pudeles. Uz akmeņiem un klona zemē auga sirmas sēnes ar tieviem, tieviem kātiņiem; it visur — pelējums, sūna, mitrums, skāņš, smacīgs gaiss. Milzīgs tīmeklis pagraba tālākajā kaktā vakara saules pēdējā starojumā šķita apzeltīts. Kādā vietā bija ieraktas divas mucas labākā Alikante, gandrīz vai tāds pats kā Kromvela laikos. Un pagraba pārzinis, norādīdams Grejam uz tukšo kaktu, nepalaida garām iespēju atkārtot notikumu par ievērojamo kapu, kurā gu­lējis mironis nemierīgāks nekā foksterjeru bars. Iesākot savu stāstu, stāstītājs nekad nepiemirsa pamēģināt, vai darbojas lielākās mucas krāns, un atkāpās no tā ar re­dzami atvieglotu sirdi, jo viņa acīs aiz pārlieka prieka neviļus pamirdzēja asaras.

— Nu, lūk, — teica pagraba pārzinis Grejam, nosēz­damies uz tukšas kastes un iešņaucot spicajā degunā ta­baku, — vai redzi šo vietu? Tur guļ tāds vīns, par kuru ne viens vien žūpa atļautu izgriezt mēli, ja tam dotu iekampt nelielu malku. Katrā mucā ir simt litru šķidruma, kas uzmundrina garu un padara miesu par nekustīgu mīklu. Tas ir tumšāks nekā ķirši, no pudeles tas nete­cēs. Šis vīns ir biezs kā labs krējums. Tas glabājas meln- koka mucās, stiprās kā dzelzs. Ap tām ir divkāršas stīpas no sarkana kapara. Uz stīpām lasāms uzraksts latīņu va­lodā: «Mani dzers Grejs, kad būs paradīzē.» Šis uzraksts tulkots tik plaši un dažādi, ka tava vectēva tēvs, augst- dzimušais Simeons Grejs, uzcēla vasarnīcu un nosauca to par «Paradīzi», domādams šādas naivas asprātības veidā saskaņot noslēpumaino izteicienu ar īstenību. Bet ko tu domā? Viņš nomira, tiklīdz sāka dzīt nost stīpas, ar sirdstrieku, tā bija uztraucies kārais vecītis. No tā laika šo mucu neaiztiek. Ir radies uzskats, ka dārgais vīns nesīs nelaimi. Tik tiešām, tādu mīklu nav uzdevusi pat Ēģiptes sfinksa. Tiesa gan, tā kādam prātniekam vaicājusi: «Vai apēdīšu arī tevi, kā apēdu visus, — saki taisnību, tad pa­liksi dzīvs,» bet arī tā, labi pārdomājot…