ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

— Šķiet, atkal pil no krāna, — pats sevi pārtrauca pagraba pārzinis, greiziem soļiem steigdamies uz kaktu, un, krānu nostiprinājis, atgriezās ar atklātu, gaišu seju.

— Jā. Labi pārdomājis un, pats galvenais, nesteigdamies, prātnieks būtu varējis atbildēt sfinksai: «Iesim, mī|ā, ie­dzersim, un tu aizmirsīsi šīs muļķības.» «Mani dzers Grejs, kad būs paradīzē», — kā to saprast? Dzers tad, kad no­mirs, vai? Savādi. Tātad viņš ir svēts, tātad viņš nedzer ne vīnu, ne vienkāršu degvīnu. Pieņemsim, ka «paradīze» no­zīmē laimi. Bet, ja tas domāts tā, tad katra laime zaudēs pusi no savām mirdzošajām spalviņām, kad laimīgais vaļ­sirdīgi sev pajautās: vai šī ir laime? Te jau ir tas joks. Lai ar vieglu sirdi varētu piedzerties no šādas mucas un smieties, manu zēn, sirsnīgi smieties, vajag ar vienu kāju stāvēt uz zemes, ar otru debesīs. Ir vēl trešā varbūtība: ka reiz kāds Grejs piedzersies līdz svētlaimīgi edeniskam stāvoklim un aiz pārgalvības iztukšos mučeli. Bet tas, zēn, būtu nevis pareģojuma piepildījums, bet kroga ālēšanās.

Pārbaudījis vēlreiz lielās mucas krānu, pagraba pār­zinis īsi un drūmi pabeidza:

— Sīs mucas tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā atveda tavs sencis Džons Grejs no Lisabonas kuģī «Bigls», par vīnu samaksāts divi tūkstoši zelta piastru. Uzrakstu uz mucām darinājis ieroču meistars Benjamins Eljanss no Pondišeras. Mucas ieraktas zemē sešu pēdu dziļumā un apbērtas ar vīnogulāju stublāju pelniem. So vīnu neviens nav dzēris, nav nogaršojis un nenogaršos.

— Es to izdzeršu, — teica reiz Grejs, kāju piesperdams.

— Cik drosmīgs jauns cilvēks? — brīnījās pagraba pār­zinis. — Tu to dzersi paradīzē?

— Protams. Lūk, paradīze!… Man tā ir, vai redzi? — Grejs klusi iesmējās, atvērdams savu mazo plaukstu. Maigo, bet stingro delnu apspīdēja saule, un zēns sa­žņaudza pirkstus dūrē. — Lūk, tā ir, šeit!… Te ir, te atkal nav …

To sacīdams, viņš te atvēra, te sažņaudza plaukstu un beidzot, apmierināts ar savu joku, uzskrēja pirms pagraba pārziņa pa tumšajām kāpnēm apakšējā stāva gaitenī.

Apmeklēt virtuvi Grejam bija stingri noliegts, bet, reiz jau atklājis šo apbrīnojamo, pavarda ugunīs kvēlojošo tvaiku, kvēpu, šņākoņas, verdošo šķidrumu burbuļošanas, nažu klaudzoņas un patīkamo smaržu pasauli, zēns cītīgi apmeklēja milzīgo telpu. Drūmi klusēdami kā priesteri, kustējās pavāri; viņu baltie turbāni uz nomelnējušo sienu fona padarīja šo darbošanos līdzīgu svinīgam rituālam; jautras, resnas trauku mazgātājas pie ūdens mucām maz­gāja traukus, porcelānam un sudrabam šķindot; zēni, sa-

gumuši zem smaguma, nesa iekšā grozus, pilnus ar zi­vīm, austerēm, vēžiem un augļiem. Tur uz gara galda gulēja fazāni, krāsaini kā varavīksnes, pelēkas pīles, rai­bas vistas, kauts sivēns ar īsu astīti un bērnišķīgi pie­vērtām acīm, un turpat blakus — turnepsis, kāposti, riek­sti, zilganās rozīnes, ienākušies persiki.

Virtuvē Grejam bija mazliet bail: viņam šķita, ka tur visu kārto tumši spēki, kuru vara ir pils dzīves galvenā atspere, uzsaucieni skanēja kā komanda un buramvārdi; strādājošo kustības no ilgā pieraduma bija ieguvušas to aprauto, skopo noteiktību, kas šķiet jau iedvesma. Grejs vēl nebija tik garš, lai varētu ielūkoties vislielākajā kas­trolī, kas izverd tvaiku kā Vezuvs, un sajuta pret to se­višķu cieņu, viņš drebēdams skatījās, kā to bīda divas kalpones, tad pār malām pāršļāca garojošas putas, un tvaiks, paceldamies no čūkstošās plīts, viļņiem vien pie­pildīja virtuvi. Reiz šķidruma izšļācās tik daudz, ka tas kādai meitenei applaucēja roku — āda vienā mirklī kļuva sarkana, no asins pieplūduma pat nagi palika sarkani, un Betsija (tā sauca kalponi) raudādama iezieda applau- cēto vietu ar sviestu. Asaras nevaldāmi ritēja pār viņas apaļīgo, izbiedēto seju.

Grejs gluži sastinga. Tajā brīdī, kad pārējās sievietes rosījās ap Betsiju, viņš asi pārdzīvoja otra sāpes, kuras nevarēja izjust pats.

— Vai tev ļoti sāp? — viņš apvaicājās.

— Pamēģini, tad zināsi, — atbildēja Betsija, aizseg­dama roku ar priekšautu.

Saraucis uzacis, zēns uzrāpās uz ķeblīša, iesmēla garā pavārnīcā verdošo viru (pie reizes jāsaka, tā bija auna gaļas vira) un uzšļāca sev uz delnas. Iespaids bija tik spēcīgs, ka nespēks no skaudrajām sāpēm lika viņam sagrīļoties. Bāls kā krīts Grejs piegāja pie Betsijas, pa­slēpis apdedzināto roku bikšu kabatā.

— Man šķiet, ka tev sāp ļoti, — viņš teica, noklusēdams savu mēģinājumu. — Iesim, Betsij, pie ārsta. Nu, iesim!

Viņš cītīgi vilka meiteni aiz brunčiem, lai gan mājārst- niecības līdzekļu cienītāji tobrīd nepārtraukti ieteica da­žādas ārstēšanas receptes. Bet meitene, mocīdamās ar sā­pēm, sekoja Grejam. Ārsts atviegloja sāpes, pielietodams apsēju. Tikai pēc tam, kad Betsija aizgāja, zēns parādīja savu roku.

Šī nenozīmīgā epizode padarīja divdesmit gadus veco Betsiju un deviņgadīgo Greju par patiesiem draugiem.

Viņa piebēra zēna kabatas ar pīrādziņiem un āboliem, bet viņš stāstīja tai pasakas un citus notikumus, par ko bija lasījis savās grāmatās. Reiz viņš uzzināja, ka Betsija ne­var apprecēties ar zirgupuisi Džimu tāpēc, ka viņiem nav naudas savas saimniecības iekārtošanai. Grejs pārsita ar kamīna knaiblēm savu porcelāna krājkasi un izkratīja no tās visu, kas tajā bija, — sanāca kādas simt mārciņas. Piecēlies ļoti agri, kad līgava bez pūra jau bija virtuvē, viņš ielavījās tās istabā un, iebāzis dāvanu meitenes lādē, pārklāja to ar īsa satura zīmīti: «Betsij, tas pieder tev. Laupītāju bandas vadonis Robins Huds.» Lērums, kādu šī rīcība sacēla virtuvē, izvērsās tādos apmēros, ka Grejam vajadzēja atzīties viltojumā. Naudu viņš atpakaļ neņēma un nevēlējās par to vairs runāt.

Viņa māte bija viena no tiem raksturiem, kurus dzīve darina gatavā veidā. Viņa dzīvoja tādā bezrūpībā, kad tiek piepildīta ikviena vidusmēra vēlēšanās; tāpēc viņai nebija nekā cita, ko darīt, kā vienīgi apspriesties ar šu­vējām, ārstu un pārvaldnieku. Un kaislā, gandrīz reli­ģiozā pieķeršanās savam dīvainajam bērnam, jādomā, bija vienīgais vārstulis tām viņas audzināšanas un likteņa iemidzinātajām tieksmēm, kas nedzīvo, bet klaiņo, atstā­jot gribu bezdarbībā. Dižciltīgā dāma atgādināja pāvieni, kura izperējusi gulbja olu. Viņa slimīgi izjuta dēla sav­dabību; skumjas, mīla un nomāktība pārņēma māti, kad viņa piespieda zēnu pie krūtīm, viņas sirds nerunāja to, ko mēle, kas parasti atspoguļo attiecību un nodomu noteiktās formas. Tā gaisa mirāža, ko brīnumaini izveidojuši saules stari, iekļuvuši kroņa celtnes simetriskajā izkārtojumā, notušē tās banālo vienmuļību, acs redz un nepazīst telpu; gaismas noslēpumainās nokrāsas šajā līniju nabadzībā radījušas apžilbinošu harmoniju.

Dižciltīgā dāma, kuras seja un stāvs, likās, tikai ar ledainu klusēšanu spēja atsaukties dzīves kvēlajām bal­sīm un kuras trauslais skaistums drīzāk atbaidīja, nekā saistīja, jo tajā juta uzpūtīgu gribas izpausmi bez sieviš­ķīgas pievilcības, — šī Liliana Greja, būdama divatā ar zēnu, kļuva vienkārši māte, kas runāja laipnā padevīgā balsī tos pašus mīļos niekus, ko nav iespējams aprakstīt, to spēks ir jūtās nevis vārdos. Viņa nepavisam nespēja dēlam kaut ko atteikt. Viņa piedeva tam visu: atrašanos virtuvē, riebumu pret mācībām, nepaklausību un daudzē­jādās dīvainības.