ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Tāds priekšstats par kapteini, tāds tēls un tāda stāvokļa īstenība ar gara aktivitātes tiesībām ieņēma galveno vietu Greja izcilajā prātā. Neviena cita profesija nespētu tik brīvi sakausēt vienā veselā visas dzīves vērtības, sagla­bājot neskartus ikvienas atsevišķas laimes smalkākos mez­glojumus. Briesmas, risks, dabas visspēcība, tālu zemju gaisma, brīnišķīga neziņa, garāmslīdoša mīla, kas uzzied sastopoties un šķiroties, tikšanās, seju un notikumu aiz­rautīgais virdums; dzīves bezgalīgā dažādība, kamēr augstu debesīs skatienam pieejami gan Dienvidu Krusts, gan Lielais Lācis un visi kontinenti — lai gan tava kajīte pilna dzimtās zemes elpas ar tās grāmatām, gleznām, vēs­tulēm un savītušiem ziediem, ko apvij zeltainu matu šķip­sna zamšādas maisiņā uz spēcīgajām krūtīm.

Rudenī, savas dzīves piecpadsmitajā gadā, Arturs Grejs slepeni atstāja mājas un izlauzās aiz jūras zeltainajiem vārtiem. Drīz vien no Dubelas ostas uz Marseļu devās šo­neris «Anselms», aizvezdams jungu ar mazām rokām un pārģērbtas meitenes ārieni. Šis junga bija Grejs, elegantas ceļasomas, tik smalku kā cimdi lakādas zābaciņu un va- peņiem apšūtas batista veļas īpašnieks.

Gada laikā, kamēr «Anselms» apmeklēja Franciju, Ame­riku un Spāniju, Grejs daļu savas bagātības iztērēja kūkās, upurējot pagātnes ieradumam, bet pārējo daļu tagadnei un nākotnei, — nospēlēja kārtīs. Viņš gribēja būt «elliš­ķīgs» jūrnieks. Aizelsdamies Grejs dzēra degvīnu un pel­doties ar pamirušu sirdi lēca uz galvas ūdenī no divu asu augstuma. Pamazām viņš pazaudēja visu, atskaitot pašu galveno — savu dīvaini trauksmaino garu, viņš bija zau­dējis nespēcību, kļūdams kaulains ar vingriem muskuļiem, bālumu aizvietoja tumšs iedegums, kustību izmeklēto bez­rūpību viņš bija atdevis par darbu darošo roku nemaldīgo noteiktību, bet viņa domīgajās acīs bija radies spīdums, kāds ir cilvēkam, kas skatās ugunī. Un viņa valoda, zau­dējusi nevienmērīgo, uzpūtīgi kautro plūdumu, bija kļuvusi īsa un trāpīga kā kaijas cirtiens viļņa šļakatā, lai satvertu sudrabaini mirgojošu zivi.

«Anselma» kapteinis bija lāga vīrs, bet bargs jūrnieks, kas ar tādu kā ļaunu prieku uzņēma zēnu uz kuģa. Greja neprātīgajā tieksmē viņš saskatīja vienīgi ekscentrisku un­tumu un jau priekšlaikus triumfēja, iztēlodams, ka pēc mēnešiem diviem Grejs viņam sacīs, pūlēdamies neskatīties acīs: «Kaptein Hop, es nobrāzu elkoņus, rāpdamies pa vir­vēm, man sāp sāni un mugura, pirksti nelokās, galvā rūc un trīc kājas. Visas šīs samirkušās tauvas pa divi pudi uz katras rokas, šie lejeri, vantis, vinčas, troses, štengaš un salingas radīti vienīgi manas maigās miesas mocīšanai. Gribu pie māmiņas.» Domās noklausījies šādu ziņojumu, kapteinis Hops tāpat arī atbildēja: «Brauciet, kurp vien vēlaties, manu cālīt. Ja jūsu jutīgajiem spārnlņiem pieli­puši sveķi, varat nomazgāt tos mājās ar odekolonu «Roz- mimoza».» Šis Hopa pašizdomātais odekolons visvairāk smīdināja kapteini, un, nobeidzis šo izdomāto sprediķi, viņš skaļi atkārtoja: «Jā. Ejiet pie «Rozmimozas».»

Taču ar laiku iedvesmojošais dialogs arvien retāk un retāk ienāca kapteinim prātā, jo Grejs tiecās uz savu mērķi ar sakostiem zobiem un nobālušu seju. Viņš veica saraus­tīto, smago darbu ar cieši sasprindzinātu gribu, juzdams, ka viņam kļūst arvien vieglāk un vieglāk, kamēr šis bar­gais kuģis norūdīja viņa organismu un nemākulību aiz­stāja paradums. Gadījās, ka enkura ķēdes mezgls viņu pasita gar zemi, triecot pret klāju, ka no knehta nomukuši tauva izslīdēja no rokām, noraujot plaukstām ādu, ka vējš iesita viņam pa seju ar samirkušas buras stūri, kurā iešūts dzelzs riņķis, un, īsi sakot, viss darbs šķita liela mocība, kas prasīja sasprindzinātu uzmanību, bet, lai cik grūti vi­ņam bija elpot, tikai ar pūlēm atliecot muguru, nicīgs smaids nenozuda no viņa sejas. Klusēdams viņš panesa zobgalības, ņirgāšanos un neiztrūkstošās lamas līdz tam laikam, kamēr jaunajā sfērā kļuva par «savējo», bet no tā brīža viņš uz katru apvainojumu atbildēja ar. dūres trie­cienu.

Reiz kapteinis Hops, noskatījies, cik meistarīgi Grejs piesien buru pie rājas, sev atzinās: «Tu esi uzvarējis, blēdi.» Kad Grejs nokāpa no klāja, Hops viņu iesauca kajītē un, atšķīris apdriskātu grāmatu, teica:

— Klausies uzmanīgi. Beidz smēķēti Sāksies kucēna pār­veidošana par kapteini.

Un viņš sāka lasīt, pareizāk sakot, izrunāt un izkliegt pēc šīs grāmatas senos jūras vārdus. Tā bija Greja pirmā mācība. Gada laikā viņš iepazinās ar navigāciju, praksi, kuģu būvniecību, jūrniecības tiesībām, lociju un grāmat­vedību. Kapteinis Hops sniedza viņam roku un teica: «Mēs.»

Vankuverā Greju gaidīja mātes vēstule, pilna asaru un baiļu. Viņš atbildēja: «Es zinu. Bet, ja vien tu redzētu kā es, — paskaties ar manām acīm, ja tu dzirdētu kā es, — pieliec pie auss gliemežnīcu — tajā šalc mūžīgais bangu troksnis; ja tu mīlētu kā es — visu, tad tavā vēs­tulē līdz ar mīlu un cilvēku es atrastu — smaidu.» Un viņš turpināja kuģot, kamēr «Anselms» ar kravu iebrauca Dubeltā, un no turienes, izmantodams stāvēšanas laiku, divdesmit divus gadus vecais Grejs devās apciemot pili.

Apkārt viss bija tāpat kā senāk: tikpat nemainīgs sīku­mos un kopumā kā pirms pieciem gadiem, tikai biezāks bija kļuvis jauno vīksnu lapojums, tā ēnu rotājums uz ēkas fasādes bija paplašinājies.

Saskrēja kalpotāji, priecīgi apstāja viņu, bet tad aprāvās un sastinga tādā godbijībā, it kā vēl vakar būtu tikušies ar šo Greju. Viņam pateica, kur pašlaik atrodas māte; viņš iegāja augstā telpā un, klusi pievēris durvis, nedzir­dami apstājās, vērodams sirmo sievieti melnajā tērpā. Viņa stāvēja krustā sistā tēla priekšā, viņas kvēlais čuksts šķita tikpat skaņš kā Greja sirds puksti.

«Par jūras braucējiem, ceļiniekiem, cietējiem un sagūs­tītiem,» aprauti elpodams, sadzirdēja Grejs. Tālāk viņa teica: «Un manu zēnu,..» Tad viņš piebilda: «Es…» — bet vairāk nekā nespēja izsacīt. Māte apgriezās. Viņa bija novājējusi, augstprātības vietā viņas smalkajā sejā staroja jauna izteiksme, kas likās kā jaunības atplaukums. Viņa strauji piesteidzās pie dēla: īsi, dobji smiekli, apvaldīts iekliedziens un asaras acīs — tas bija viss. Bet šajā mir­klī viņa dzīvoja — spēcīgāk un labāk nekā visā savā mūžā. Es tūliņ pazinu tevi, ak, mans mīļais, mans mazais! Un Grejs tiešām vairs nebija liels. Viņš noklausījās vēsti par tēva nāvi, tad pastāstīja par sevi. Viņa klausījās bez pār­metumiem un iebildumiem, bet pati visā, ko viņš teicās uzskatām par savas dzīves īstenību, — redzēja tikai ro­taļlietas, ar kurām spēlējās zēns. Sīs rotaļlietas bija kon­tinenti, okeāni un kuģi.

Grejs palika pilī septiņas dienas, astotajā dienā, paņē­mis prāvu naudas summu, viņš atgriezās Dubeltā un sa­cīja kapteinim Hopam: «Pateicos. Jūs bijāt labs biedrs. Ardievu, vecākais biedri.» Un šo vārdu patieso nozīmi viņš apstiprināja ar spēcīgu rokas spiedienu — kā stangām. «Tagad es kuģošu atsevišķi, pats ar savu kuģi.» Hops aiz- svilās, nospļāvās, izrāva roku un devās projām, bet Grejs panācis apskāva viņu. Un viņi ieradās viesnīcā visi kopā, divdesmit četru cilvēku lielā komanda, dzēra, kliedza, dzie­dāja, izdzēra un noēda visu, kas bija bufetē un virtuvē.

Nepagāja ilgs laiks, un Dubeltas ostā vakara zvaigzne atmirdzēja virs jaunu, melnu mastu rindas. Tas bija «No­slēpums», ko nopirka Grejs: trīsmastu burinieks, divi simti sešdesmit tonnu liels. Kā kuģa kapteinis un īpašnieks Ar­turs Grejs kuģoja vēl četrus gadus, kamēr liktenis noveda viņu Lisā. Bet viņš uz visiem laikiem bija paturējis atmiņā tos smieklus krūšu balsī, pilnus sirds mūzikas, ar kādiem viņu sagaidīja mājās, un, pāris reižu gadā viņš apmeklēja pili, atstājot sievietei ar sudrabotajiem matiem nedrošu pārliecību par to, ka tāds liels zēns droši vien tiks galā ar savām rotaļlietām.