ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Putu svītra, ko atstāja aiz sevis Greja kuģis «Noslē­pums», nostiepās okeānā kā balta lente un izgaisa Lisas vakara uguņu atblāzmā. Kuģis noenkurojās netālu no bā­kas. Desmit dienas no «Noslēpuma» izkrāva dabisko zīdu, kafiju un tēju, vienpadsmito dienu komanda pavadīja krastā, atpūtā un vīna tvaikos; divpadsmitajā dienā Greju sāka mākt skumjas, lai gan iemesla nebija nekāda.

No paša rīta, tikko piecēlies, viņš jau juta, ka iesākusies melnā diena. Sadrūvis viņš apģērbās, negribīgi pabrokas­toja, piemirsa izlasīt avīzi un ilgi smēķēja, nogrimis ne­pazītā bezmērķīga sasprindzinājuma pasaulē; miglaini uz­peldējušos vārdos jaucās nepieļautas vēlēšanās, cita citu tūliņ atkal iznīcinādamas. Tad viņš metās darbā.

Bocmaņa pavadībā Grejs pārlūkoja kuģi, lika pievilkt vantis, atlaist šturtroses, iztīrīt klūzas, pārmainīt klīveri, nodrīvēt klāju, iztīrīt kompasu, atvērt, izvēdināt un iz­slaucīt kravas telpas. Bet darbs Greju neizklaidēja. Dienas nemierīgās darbošanās un skumīguma nomākts, viņš pār­laida to satraukts un drūms: itin kā viņu kāds būtu sau­cis, bet viņš aizmirsis, kas bijis saucējs.

Pievakarē viņš apsēdās kajītē, paņēma grāmatu un ilgi apstrīdēja autoru, rakstīdams uz malām paradoksāla sa­tura piezīmes. Kādu laiku šī spēle viņu uzjautrināja, šī saruna ar aizgājēju, kas valdīja vēl no kapa. Tad, paņēmis pīpi, viņš iegrima zilā dūmakā, tīdamies rēgainajās ara- beskās, kas izveidojās no līganajām dūmu strēlēm.

Tabaka ir briesmīgi iedarbīga; kā eļļa, kas izlieta plīs­tošos viļņos, apvalda viļņu trakošanu, tāpat tabaka, nomie­rinādama jūtu satraukumu, pazemina to par dažiem toņiem, tas sāk skanēt plūstošāk un muzikālāk. Tāpēc Greja skumjas, pēc trim pīpēm beidzot zaudējušas savu asumu, izvērtās apcerīgā izklaidībā. Šis stāvoklis ilga vēl kādu stundu, tad dvēseles migla izklīda, Grejs atguvās, viņam iegribējās izkustēties, un viņš izgāja uz klāja. Bija dzija nakts, aiz borta melno ūdeņu sapņainībā snauda zvaig­znes un mastu ugunis. Silts, maigs gaiss smaržoja pēc jūras. Pacēlis galvu, Grejs ar piemiegtu aci vēroja kādas zvaigznes zelta ogli; pēkšņi neprātīgā jūdžu skrejā viņa redzokli skāra tālas planētas ugunīgā smaile. No līča vi­ņas malas atplūda pilsētas vakara dobjais troksnis; rei­zēm, vēja nesta, pār jutīgo ūdens līmeni no krasta atlidoja frāze, itin ka būtu izrunāta uz klāja, skaidri izskanējusi, tā pagaisa vanšu čīkstoņā; kuģa priekšgalā uzliesmoja sēr­kociņš, apgaismodams pirkstus, apaļas acis un ūsas. Grejs iesvilpās, pīpes uguntiņa sakustējās un sāka virzīties uz viņu; drīz vien kapteinis tumsā ieraudzīja sardzes matroža rokas un seju.

— Pasaki Letikam, — teica Grejs, — ka viņš brauks man līdzi. Lai paņem makšķeres.

Viņš iekāpa laivā, kur minūtes desmit gaidīja Letiku; izveicīgais, blēdīgais puisis, piesizdams pret bortu airus, padeva tos Grejam, tad nokāpa pats, sakārtoja duļļus un nobāza maisu ar pārtiku laivas pakaļgalā. Grejs nosēdās pie stūres.

— Uz kurieni pavēlēsiet braukt, kaptein? — jautāja Le- tiks, griezdams laivu ar labo irkli.

Kapteinis klusēja. Matrozis zināja, ka šo klusēšanu ne­drīkst pārtraukt ne ar vārdu, un tādēļ, pats apklusis, sāka spēcīgi airēt.

Grejs uzņēma kursu uz atklāto jūru, tad sāka turēties kreisā krasta virzienā. Viņam bija vienalga, uz kurieni braukt. Stūre dobji guldza, žvadzēja un skalojās airi, visur tikai jūra un klusums.

Dienas ritējumā cilvēks veltī uzmanību tādam daudzu­mam domu, iespaidu, sarunu un vārdu, ka tas viss kopā sastādītu ne vienu vien biezu sējumu. Dienas seja iegūst noteiktu izteiksmi, bet šodien Grejs veltīgi skatījās šaja sejā. Tās trauksmainajos vaibstos izpaudās viena no tām sajūtām, kādu ir daudz, bet kurām nav vārda. Lai_ kā tās nosauktu, tās allaž paliks vārdos neizsakāmas tāpat kā aromāts. Tādas • sajūtas varā tagad atradās Grejs, tiesa, viņš varētu sacīt: «Es gaidu, es redzu, es drīz uzzi­nāšu …» — bet pat šie vārdi nebūtu nekas vairāk kā at­sevišķs uzmetums, salīdzinot ar arhitektonisko ieceri. Sa­jās vēdās vēl varēja manīt gaiša satraukuma spēku.

Tur, kur viņi brauca, pa kreisi viļņainos tumsas sabiezē­jumos pacēlās krasts. Virs logu sarkanīgajiem stikliem lidoja dūmeņu dzirkstis — tā bija Kaperna. Grejs saklau­sīja lamas un suņu riešanu. Ciema ugunis atgādināja krāsns durtiņas, ar izdegušiem caurumiņiem, caur kuriem redzamas kvēlojošas ogles. Pa labi bija okeāns, tik skaidri jaušams kā guļoša cilvēka klātbūtne. Pabraucis garām Kapernai, Grejs stūrēja uz krastu. Seit klusi guldza ūdens; aizdedzinājis laternu, viņš pamanīja krasta nobrukuma bedres un tā augšējos, pārkārušos izliekumus, šī vieta viņam iepatikās.

— Šeit ķersim zivis, — teica Grejs, uzsitis airētājam uz pleca.

Matrozis neskaidri kaut ko noņurdēja.

— Pirmo reizi braucu ar tādu kapteini, — viņš murmi­nāja. — Lietišķs kapteinis, bet neparasts. Āķīgs kapteinis. Tomēr man viņš tīk.

Iedzinis airi stāvus dūņās, viņš piesēja pie tā laivu, un abi devās augšup, rāpdamies pa akmeņiem, kas birža zem ceļiem un elkoņiem. Uz kraujas tūliņ sākās meža biezok­nis. Atskanēja cirvja klaudzieni pret sausu stumbru; no­gāzis koku, Letiks kraujas malā sakūra ugunskuru. Sa­kustējās ēnas, un ūdenī atspīdēja liesmas; tumsas klie- dumā bija redzama zāle un zari; virs ugunskura, dūmu caurausts, mirdzēdams trīsēja gaiss.

Grejs apsēdās pie ugunskura.

— Ņem nu, — viņš teica, sniegdams pudeli, — iemet, draugs Letik, uz visu atturībnieku veselību. Tu gan esi paķēris nevis ķimeni, bet ingveru.

— Piedodiet, kaptein, — atbildēja matrozis, atvilkdams elpu. — Atļaujiet uzkost šo… — Viņš ar vienu kodienu atplēsa pusi cāļa un, izņēmis no mutes spārniņu, turpināja: — Es zinu, ka jūs mīlat ķimeni, bet bija tumšs, es steidzos. Ingvers, vai zināt, nocietina cilvēku. Kad man vajag iz­kauties, es dzeru ingveru.

Kamēr kapteinis ēda un dzēra, matrozis no sāniem lūko­jās viņā un tad nenocieties vaicāja:

— Vai tiesa, kaptein, runā, ka jūs esot cēlies no aug­stas dzimtas?

— Tas nav interesanti, Letik. Ņem makšķeri un ķer zi­vis, ja vēlies.

— Bet jūs?

— Es? Nezinu. Varbūt es ari. Tikai… vēlāk.

Letiks tina vaļā makšķeri, skandēdams pašsacerētās vār­smas, kas viņam vareni padevās par lielu prieku koman­dai.

— Aukliņa un koka maikste, iznāk pātaga kā likts, ja vēl siešu āķi galā, lai tad noskan svilpiens dikts. — Tad viņš pamaisīja ar pirkstu tārpu kārbiņā. — Šitens tārpiņš zemē līda, priecājās par dzīvi viņš, tagad rokā man šis gnīda — vēlāk zivij nabadziņš. — Beidzot viņš aizgāja, dziedādams: — Nakts tik klusa, mīlu šņabi, drebi visa zivju cilts, uzķerieties tikai labi — sagaidīs jūs krasta smilts!

Grejs gulēja pie ugunskura, skatīdamies uz uguns at­spulgu ūdenī. Viņš domāja, taču bez gribas; šādā stāvoklī dorna, izklaidīgi uztverdama apkārtni, neskaidri vēro: tā joņo kā zirgs biezā pūlī samīdīdama, šķirdama un apstā­damās, pārmaiņus to pavada tukšums, apjukums un aiz­kavēšanās. Tā klīst ap lietu būtību, no spilgtas atklāsmes steidz pie slepeniem mājieniem, virpuļo pa zemi un debe­sīm, kā dzīva sarunājas ar iedomātām personām, gan dzēš, gan rotā atmiņas. Šajā gaistošajā kustībā viss ir dzīvs un reljefs un viss ir bezveidīgs kā murgi. Un atbrīvotā apziņa bieži pasmaida, redzēdama, ka apcerē par likteni pēkšņi ierodas viesos galīgi nepiedienīgs tēls, piemēram, kāda klūdziņa, kas pārlauzta pirms dažiem gadiem. Tā pie ugunskura domāja Grejs, lai gan pats bija «kaut kur» — tikai ne šeit.