ALEKSANDRS GRĪNS - IZLASE SĀRTĀS BURAS

Visus mājas darbus Longrens veica pats: skaldīja malku, sanesa ūdeni, kurināja krāsni, gatavoja ēdienus, mazgāja un gludināja veļu un turklāt vēl paspēja arī no­pelnīt naudu. Kad Asolai apritēja astoņi gadi, tēvs iemā­cīja viņu lasīt un rakstīt. Paretam viņš sāka ņemt meiteni sev līdzi uz pilsētu un pēc tam jau sūtīja viņu vienu, kad vajadzēja veikalā saņemt naudu vai aiznest preces. Tas gan notika ne visai bieži, kaut gan Lisa atradās tikai čet­ras verstis atstatu no Kapernas, taču ceļš uz turieni veda caur mežu, un mežā daudz kas var bērnu nobiedēt, ne­maz nerunājot par briesmām, kādas tajā varētu draudēt, lai arī tik tuvu pie pilsētas, tomēr uzmanīties nebija par ļaunu. Tādēļ Longrens laida viņu uz pilsētu tikai jaukās dienās rīta pusē, kad ceļu ietverošais biezoknis pilns sau­les, ziedu un klusuma, tā ka jūtīgajai Asolai nedraudēja nekādi iedomu rēgi.

Reiz šādā gājienā uz pilsētu meitene pusceļā apsēdās ceļmalā, lai apēstu pīrāga gabalu, kas bija ielikts grozā brokastīm. Ēdot viņa pārlūkoja rotaļlietas: divas trīs no tām bija neredzētas, Longrens tās bija darinājis naktīs. It sevišķi viņai patika maziņa sacīkšu jahta; baltajam ku­ģītim bija sārtas buras, sašūtas no zīda atgriezumiem, ku­rus Longrens lietoja kuģu kajīšu aplīmēšanai — bagāto pircēju rotaļlietām. Acīm redzot, kad jahta bija gatava, viņam negadījās attiecīga auduma burām, tāpēc viņš iz­lietoja to, kas bija pie rokas — sārtā zīda lupatas. Asola bija sajūsmināta. Liesmainā, priecīgā krāsa tik spilgti kvēloja, it kā viņa turētu savā rokā liesmu. Tajā vieta ceļu šķērsoja strauts, pār kuru bija no kārtīm sasiets til­tiņš; pa labi un pa kreisi strauts izzuda mežā. «Ja ielai­dīšu kuģīti mazliet ūdenī papeldēt,» domāja Asola, «tas

taču neizmirks, pēc tam es to nosusināšu.» Pagājusies mežā aiz tiltiņa straumes virzienā, meitene kuģīti, kas viņai tā patika, uzmanīgi ielaida ūdenī pie paša krasta; buras dzidrajā ūdenī tūdaļ sāka kvēlot ar sārtu mirdzumu; gaisma, caurstrāvojot audumu, nogūlās kā trīsošs, ro­žains starojums uz strauta dibena baltajiem akmeņiem. «No kurienes tu ieradies, kaptein?» svinīgi vaicāja Asola kādam iedomātam cilvēkam un, pati sev atbildēdama, no­teica: «Es atbraucu… atbraucu… atbraucu no Ķīnas.» «Bet ko tu atvedi?» «Ko atvedu — to es neteikšu.» «Ak tāds tu esi kapteinis! Nu, tad es sēdināšu tevi atpakaļ grozā.» Tikko kapteinis gatavojās padevīgi atbildēt, ka viņš pajokojis un gatavs parādīt ziloni, kad pēkšņi klusā krasta straume pagrieza jahtu ar priekšgalu uz upītes vidu, un tā kā īsts kuģis pilnās burās atgāja no krasta un vienmērīgi sāka peldēt pa straumi lejup. Acumirklī mainījās priekšmetu izmēri: strauts meitenei šķita kā mil­zīga upe, bet jahta — tāls, liels kuģis; tik tikko neiekri- tusi ūdenī, viņa nobijusies un pārsteigta izstiepa rokas. «Kapteinis sabijās,» viņa nodomāja un devās pakaļ aiz­peldošajai rotaļlietai cerībā, ka tā kaut kur piestās pie krasta. Steidzīgi stiepdama ne jau nu smago, tomēr ap­grūtinošo grozu, Asola atkārtoja: «Ak kungs! Vajadzēja tā notikt…» Viņa centās neizlaist no redzes loka cēli aizpeldošo buru trīsstūri, tad paklupa, piecēlās un skrēja atkal.

Asola nekad nebija bijusi tik dziļi mežā kā šoreiz. No­darbināta ar nepacietīgo vēlēšanos saķert rotaļlietu, viņa neskatījās apkārt; krastā, pa kuru viņa traucās, bija pie­tiekami daudz šķēršļu, kas saistīja viņas uzmanību. No­lūzušu koku apsūbējušie stumbri, bedres, augstas papar­des, mežrožu, jasmīnu un lazdu krūmi kavēja viņu uz katra soļa; tos pārvarēdama, viņa pamazām zaudēja spē­kus, apstājās biežāk un biežāk, lai atvilktu elpu vai no­raustu no sejas lipīgos tīmekļus. Kad klajākās vietās iesākās grīšļi un meldru aizaugumi, Asola tikko neizlaida no acīm buru sarkanīgo mirdzumu, bet tad aiz strauta līkuma viņa atkal ieraudzīja to, cēli un neatturami attāli­noties. Reiz viņa atskatījās, un meža milzīgums ar tā da­žādību, kur dūmakainos gaismas staru kūļus lapotnē no­mainīja bieza pakrēšļa tumšās plaisas, dziļi pārsteidza meiteni. Uz mirkli apmulsusi, viņa no jauna atcerējās ro­taļlietu, un, dažas reizes nopūtusies, atkal skrēja, cik vien ļjuudas,

Tādā nesekmīgā un trauksmainā skrējienā bija pagā­jusi tepat vai stunda, kad Asola izbrīnījusies, bet ari at­vieglota pamanīja, ka priekšā koki kļuvuši retāki, aiz tiem jau varēja saredzēt jūras zilo plašumu, mākoņus un dzel­teno smilšu kraujas malu, ko viņa bija sasniegusi, gandrīz pakrītot aiz noguruma. Te bija strauta ieteka; izplūdis un sekls, tā ka varēja saredzēt straumes apskalotos ak­meņus, tas saplūda ar pretim traucošajiem jūras viļņiem. Stāvot uz ne visai augstas, koku sakņu izvagotas krau­jas, Asola ieraudzīja, ka pie strauta uz liela, plakana ak­mens, ar muguru pret viņu, sēž cilvēks, kas tur rokā iz­bēgušo jahtu un no visām pusēm aplūko tik ziņkārīgi kā zilonis noķertu tauriņu. Pa daļai apmierināta tāpēc, ka rotaļlieta vesela, Asola nolaidās zemē pa krauju un, pie­gājusi svešajam klāt, pētījoši noraudzījās, gaidot, kad viņš pacels galvu. Bet nepazīstamais bija tā nogrimis meža pārsteiguma apbrīnošanā, ka meitene paspēja viņu apskatīt no galvas līdz kājām, nodomādama, ka tādus cil­vēkus kā šis svešinieks viņai vēl nav gadījies redzēt.

Bet viņas priekšā nebija neviens cits kā Egls, pazīsta­mais dziesmu, leģendu, teiksmu un pasaku vācējs, kas kā­jām apceļoja dzimto zemi. Sirmās cirtas viļņodamās spraucās no viņa salmenīcas, pelēkā blūze, ko ietvēra zi­lās bikses, un augstie zābaki atgādināja mednieku, baltā apkaklīte, kaklasaite, josta ar sudrabotām sprādzēm, spie­ķis un soma ar jaunu niķelētu atslēgu norādīja, ka viņš ir pilsētnieks. Viņa seja, ja var saukt par seju degunu, lūpas un acis, kas sniecās laukā no krāšņi saaugušās, sta­rainās bārdas, ar kuplām, nikni uz augšu sagrieztām ūsām, izskatītos gurda un it kā caurspīdīga, ja nebūtu acu, šo pelēko kā smiltis un spodro kā tīrs tērauds acu ar drošo un valdonīgo skatienu.

— Bet nu atdod man, — meitene nedroši ieminējās. — Pietiek tev spēlēties. Kā tu to saķēri?

Egls pacēla galvu, jahta izkrita viņam no rokām, — tik negaidot atskanēja Asolas satrauktā balstiņa. Vecis kādu brīdi skatījās viņā, smaidīdams un lēni laizdams bārdu caur saviem dzīslainajiem pirkstiem. No daudzkārtīgas mazgāšanas nobālējusī kleitiņa tik tikko sedza meitenes izdilušās, brūni iedegušās kājas līdz ceļiem. Viņas tum­šie, biezie mati, apņemti ar mežģiņu lakatiņu, bija noslī­dējuši līdz pleciem. Katrs Asolas vaibsts bija izteiksmīgi liegs un tīrs kā bezdelīgas lidojums. Tumšās acis ar jau­tājošo, skumjo izteiksmi šķita mazliet vecākas par seju,

tās nepareizais, maigais ovāls bija tik brīnišķīga iede­guma apdvests, kāds raksturīgs veselīgam ādas baltumam. Pusatvērto, mazo muti rotāja pazemīgs smaids.

— Zvēru pie Grimmiem, Ezopa un Andersena, — teica Egls, skatīdamies gan uz meiteni, gan uz jahtu, — tas ir kas sevišķs! Klausies, tu stādiņ! Vai šis ir tavs īpašums?

— Jā, skrēju pēc tā gar visu strautu; domāju, ka būšu beigta. Vai kuģītis piestāja šeit?

— Pie manām kājām. Kuģa avārija ir par iemeslu, ka es kā piekrastes laupītājs varu pasniegt tev šo balvu. Jahtu, kuru apkalpe atstājusi, trīs veršoku augsts vilnis izmeta uz smiltīm — starp manu kreiso pēdu un spieķa galu. — Viņš uzsita ar spieķi. — Kā tevi sauc, mazā?