Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

— Vectēv, nē, es — es neesmu aizmirsis mūsu valodu un arī to, ka mani brāļi tev bija jau toreiz mīļāki nekā es. Un tomēr es esmu atnācis un gatavs izpildīt visu, kāds arī nebūtu tavs pēdējais vēlējums.

Pār sirmgalvja seju pārlidoja gaišs prieks. Bet tūliņ izdzisa atkal, dodams vietu agrākajam vilšanās žēlumam.

— Labi, Skumant, ka tu vēl proti savu tēvu valodu! Varbūt tagad tu spēsi labāk saprast mūsu cilts likteni un teiku, kas apvijusies ap viņu kā apinis ap veca ozola stum­bru. Es pats vairs nezinu, vai šai teikai ticēt vai neticēt. Dari tu, kā pats zini! Bet viņai ir svēti ticējuši visi senči un mūsu tauta, no kuras gan palikusies vairs tikai atmiņa.

Jaunekļa acīs uzzibsnīja tēraudains mirdzums. Saknie­bis lūpas — tās tagad bija zaudējušas savu sievišķīgi gļēvo izteiksmi —, cieti savilktu seju viņš noliecās pie sirmgalvja.

— Kas tā ir par teiku? Es gribu viņu zināt, vectēv, dzirdi? Nevis tavu zaimu un izsmiekla, bet viņas dēļ es esmu nācis šurpu. Stāsti man to!

— Labi, dēls, — vecais atteica. — Un neļaunojies uz mani! Nav manā sirdī pret tevi, Skumant, ne izsmiekla, nedz nievu, tikai sāpes, dēls, kuras sāpējušas arī mūsu sentēvu sirdīs. Un lai Dievs dod, ka es arī tavējā varētu iededzināt šo sāpju uguni. Apsēdies, manu puisīt, tepat uz

cisu malas, un tu, Gaidi, padod man to veco pergamentu!

Jauneklis apsēdās pie vectēva kājām. Gaidis piegāja pie vecās, dzelzstīpām apkaltās tīnes istabas kaktā, atvāza tās vāku un, ieliecies iekšā, ilgi meklēja. Kad atgriezās atpaka) pie slimnieka cisām, viņa rokās bija mākslīgi vei­dota slaidu kaklu vāze, nosūbējusi no vecuma.

— Te būs, kungs, — viņš noteica, padeva kņazam vāzi un atkāpās savā vecajā vietā pie cisu galvgaļa.

Vecais Gundars maigi turēja nosūbējušo trauku savē­jās, un viņa sejā uz brīdi uzplauka bērna smaids.

— Redzi, Skumant, — viņš teica, izvilkdams no skuji- ņām un žuburotām saulēm izrakstītās vāzes vecu perga­menta vīstokli, — šī vecā vāze ir mūsu cilts lielākais dār­gums, lielāks nekā tatāriem un maskaviešiem atņemtie dārgakmeņi un tas zelts, ko tavs tēvocis Madis pārveda no kara gaitām Anatolijas piekrastē. Šo vāzi atstājis Gun­daru ciltij mūsu lielais sencis Namejs, par kuru tu bērnībā būsi dzirdējis, — lielais Zemgales ķēniņš, kurš beidza savu mūžu, sirodams pa prūšu novadiem, un kura tauta, palikusi bez valdnieka un vadoņa, nespēja vairs nosargāt savu zemi pret bruņiniekiem un aizgāja svešumā, izklīz- dama pa visām leišu lielkņazu zemēm un palīdzēdama vai­rot viņu slavu un valsts robežas.

Slimnieks sāka smagi klepot, un viņa seja, tam ilgāku laiku cīnoties pēc elpas, pietvīka sarkana. Gaidis aizstei­dzās pēc trauka ar kausētiem bebru taukiem — zālēm, ar kurām vecais kņazs mēdza ārstēties no visām miesas kai­tēm. Izdzēris malku smirdošā, siltā šķidruma, kņazs Gun­dars atviegloti uzelpoja, atlocīja vajā pergamenta vīstokli un iesāka no jauna:

— Šis te ir mūsu lielā senča testaments. Apstiprināts ar viņa paša parakstu — to rakstīšanas mākslu viņam ielauzījis jaunībā kāds sagūstīts vācu mūks — un apzī­mogots ar Zemgales ķēniņu gredzenu. Redzi, te apakšējā stūrī uz sarkana zīmoga: Zemgales vanags rudzu vārpu vaiņagā. Vanags ir arī mūsu cilts ģerbonis, jo mēs, Gun­dari, esam vienīgie ķēniņa Nameja mantinieki un pēc tais­nības mums, nevis pasaules staiguļiem Ketleriein nāl

Jaunekļa acīs uzliesmoja agrākais tēraudainais mir­dzums. Vēl žilbinošāks un skaudrāks. Vecais nelikās to manot un pasniedza viņam pergamentu. Bogislavs to kāri satvēra, un tverot viņam viegli drebēja rokas. Acis dru­džainā steigā sāka burtot izbalējušo, sarkanu tinti rak­stīto rakstu, lielos, neveikli smagos, līkumainos burtus. Varēja redzēt, ka tos rakstījusi roka, kas vairāk paradusi cilāt kaujas cirvi, un vēzt zobenu tai bijis vieglāk nekā turēt spalvu.

Rokraksts vietām bija tik nesalasāms un pusizdzisis, ka jaunekļa acis sākumā nevarēja nekā izburtot. Mazliet reiba galva, un sarkanie burti sāka dejot acu priekšā līdz ar milzīgo, sarkano zīmogu, kura vidū jautri vicināja iz­plestos spārnus mundrs vanags, tiekdamies no vārpu vai­ņaga aizlidot debesu izplatījumā.

— Ko? Tu nevari izlasīt? Un vēl tāds grāmatu un per­gamentu okšķeris! Nu labi, dod šurp! Ir jau tiesa, tas sen­cis jau nav bijis nekāds lielais skrīveris un tas raksts stipri izbalējis. Arī man viņu nācās sākumā diezgan grūti izburtot, bet tagad esmu simtiem reižu lasījis un zinu no galvas.

Un kņazs sāka trīcošā balsī lasīt sava senča pēdējo novēlējumu. Vārdi, kas nāca no vecā vīra lūpām, skanēja kā sirmas senatnes šalka, gausi un svinīgi, tikko sapro­tami, pilni savādu, smeldzošu sēru un mācoša smaguma. Dunošā svinīgo vārdu straume šalca jaunekļa ausīs kā smagi bruņotu veclaiku karapulku gājiens pa rasotu klaju rīta agrumā. Tur bija vārdi, pilni glāstoša maiguma, vārdi, kuros skanēja sāpju smeldze un bēdu grūtums, un nesa­laužama ticība savai ciltij un viņas liktenim. Tālu, sen aizgājušu audžu svētīšanas vārdi lija jaunekļa dvēselē sēri un glāstoši, mudināja kā kara taure un aijāja kā mīļas rokas, kā sen pārdzīvotas, vēl tikai zemapziņā no­jaušamas laimes atcere.

Tie bija vārdi, kurus rakstījis senais Tērvetes lielkungs un visas Zemgales valdnieks, slēgdams kara gaitās prū­šos savas acis un lemdams par tēvu mantojumu un visiem zemgaļu novadiem. — Novēlējums, ar kuru tas iecēla mantinieku kārtā savas meitas Gunas un Tērvetes pils kok­lētāja Gundara pēcnācējus — «līdz laika steigas galam un tai dienai, kad nodzisīs saule un upes steigs tecēt atpakaļ pret pakalniem, kur sākās viņu avoti un ūdeņu ritē­šana…». Novēlējums, ko tas, mirdams svešā malā, sūtīja savai zemei, viņas zemniekiem un varoņiem, piekodinā­dams dzīvot pēc tēvu ierašām un veciem senču tiku­miem. — «Visi lai ir brīvi, un kungs pār zemgaļiem tikai mana gredzena valkātājs, ar vārpu vaiņagu kronētais…»

Jauneklis klausījās, Seju apslēpis rokās. — Gar pie- včrto acu plakstiņiem auļoja mirdzoši baltu jātnieku pulki; skaļi vaimanāja kara taures, un niknu karotāju šķēpi bija kā blāzmots mežs… Un visu priekšgalā sarkans karogs ar vārpu vaiņagu vidū un zelta vanagu uz tā. Un gavilē­jošas ļaužu jūras klaigas kā jūras bangu šalkoņa … Un zaļā, nebeidzamiem kviešu laukiem segusies Zemgale — Nameja zeme un Bogislava tēvu valsts, ko tas bija redzē­jis tikai sapņos, bērnībā aizmidzis uz aukles ceļiem un vēl miegā dzirdēdams viņas vecās lūpas klusi dziedam par ķēniņu Narneju un viņa zemgaļu likteni. —

Sirmgalvis apstājās lasīt un dziļi ievilka elpu. Un viņa balss, kaut gan tas teicās esot simtiem reižu lasījis šos neveikli uzvilktos sarkanos burtus uz vecā, ieplaisājušā pergamenta, bija pilna asaru un žēluma un drebēja.

Vel vairāk drebēja jaunekļa rokas, bet vaigs likās sta­rojam viss.

— Vectēv, — viņš iesaucās, uzlēkdams kājās un sa­tverdams vecā vīra rokas, — tu nekad netiki man stāstī­jis par šo pergamentu!

Vecais brītiņu klusēja. Tad gurdi nopūtās un teica:

— Es neesmu tev stāstījis vēl to teiku, kura savijusi ar šo pergamentu mūsu cilts likteņus. Lielkunga Nameja abi dēli tikuši Jelgavas pilī no vāciem ar viltu un neģēlīgā kārtā noslepkavoti. Mirdams prūšos no kādas mērim līdzīgas sērgas, lielais sencis rakstījis šo testamentu. Gu­nas dēls Gundars līdz ar tēvu un māti glābies leišos, kur Ķērnavas lielkungs tam devis lēņos Varenas un Ķeidana- vas novadus. Tās citas pilis — vēl pirms viena mūža mUins piederēja veselas septiņpadsmit līdz ar lieliem no­vadiem un paši Radzivili turēja par godu ar mums rado­ties — vēlākie Gundara pēcteči iemantojuši par nopelniem kauju laukos. Bet gājuputni, kam nav māju, viņi bijuši un palikuši. Tāpat kā tie citi mūsu tautas brāļi, kas aizgāja prom no vācu iekarotās dzimtenes. Miera nav bijis viņu sirdīs, un daudzi, ļoti daudzi no taviem senčiem aizklīduši uz svešām pasaules malām, pazuzdami bez vēsts no cil­vēku atmiņas. Mans tēvs Skumants ieķīlāja visas pilis, atskaitot Slavutu, Sapcgarn un kņaziem Oginskiem un ai-brauca no Dancigas ar septiņdesmit kuģiem meklēt zau- deiās Zemgales vietā sev aiz jūras jaunu ķēniņa valsti. Aizbrauca un pazuda bez vēsts, un neviens no viņa 9000 karakalpiem nav griezies atpakaļ, lai stāstītu mājās pali­cējiem par sava kunga likteni. Sencis Giānde, aizklīdis kungam Edigejam līdzi Aizkaspijas stepēs, valdīja senajā