Aleksandrs Grīns: NAMEJA GREDZENS

Jau bērnu dienās no cilvēka var vērot, kāds viņš būs kā jauneklis un ko spēs veikt vīra gados, un tomēr — tā gribētos ticēt, kaut es šoreiz būtu maldījies. Jau tik daudzu paaudžu cerības bijušas maldi, izgaisis un iznīcis viss. Mēs abi divi laikam būsim pēdējie no tā lielā ļaužu pulka, kas citkārt runāja mūsu tēvu valodā. Un arī gre­dzena neviens nav redzējis no tās dienas, kad slēdzis nāvē acis viņa valkātājs. Ja nebūtu tā vecā pergamenta, es lab­prāt ticētu, ka viss sentēvu stāstītais un zintenieku zīlētais ir tikai māņi un murgi, tukšas bērniem stāstāmas pasa­kas. — «Gredzenam radīsies jauns valkātājs, zemgaļu jau­nekļi un vīri ies viņam līdzi pret ziemeļiem kā sarkanu kāvu pulks, un viņu zobeni izcirtis caur vācu rindām mūsu tautai atpakaļceļu uz viņas tēvzemi.» — Tā stāstīja mums bērnībā mūsu tēvi, un sentēviem neapnika gaidīt pareģo­juma piepildīšanos.

Kur tagad mūsu tauta, kur viņas vīri un jaunekļi? Un, ja tagad arī celtos tas sengaidītais Nameja gredzena val- kātājs, — kur ir tie karotāju pulki, kurus viņš vadīs uz savu sentēvu zemi atpakaļ, lai izdzītu no turienes vecā lapsas Ketlera dēlus ar visiem viņu kalpiem un tiktu no savas tautas kronēts ar Zemgales ķēniņa kroni — ar zelta vārpu vaiņagu?

Divi nevarīgi veči — viss karotāju pulks. Tauta izkai­sīta pa visiem vējiem; seno karotāju dēli aizmirsuši savu valodu. Viss ir bijis māņi, pasakas, nekas vairāk. Alūsu cilts nogrimusi leišu muklājos un krievu purvos kā lingas laists akmenis. Skumantus mēs tagad saucam par Bogisla- viem, Tautgožus par Jāņiem, un tevi, vecais draugs, šie Volīnijas stīvmuguri dēvē par Gaidu, it kā tu vairs nebūtu vīriešu dzimuma. Citos vārdos mēs tagad saucamies visi; un vai tur kāds brīnums, ka mūsu mēle jau runā citu va­

lodu nekā tā, kas reiz jautri skanēja pa visām Lietuvas malām? Kur vien Viļņas lielkungiem bija vajadzīgi uzti­cami robežas sargi, tur skanda zemgaļu mēle, un, kur vācu, krievu un tatāru asinis lija kaujās, tur arī zemgaļi nekavējās savas liet. — Bet viss tas bijis un izbijis. Kā pieguļnieka dziesma, kuru zēns beidz dungot, kad izdzi­sis viņa ugunskurs.

Pilskungs bija bezspēcīgi atkritis atpakaļ cisās un pē­dējos vārdus norunāja gandrīz čukstēdams. Gaidis stā­vēja, pieliecies pie kamīna, un gausi bikstīja degošās šķi­las. Tad piepeši saslējās, sāka klausīties un teica:

— Kungs, mūsējie ir atpakaļ — nupat iedunējās uz­velkamais tilts.

Kņazs Gundars mēģināja piecelties, bet viņa nevarīgās rokas nespēja atbalstīt slābano ķermeni, un slimnieka pleci nevarīgi atšļuka atpakaļ cisās. Gaidis piesteidzās pie kunga gultas un sakārtoja no pagalvja ādām atbalstu, kurā atspiedies slimais varēja puszvilnis noturēties sēdus. Tad aplika tam ap pleciem caunu kažoku, sakārtoja segu un nostājās pie galvgaļa.

Aiz durvīm iedunējās steidzīgi, vingri soļi. Tad viņas aši atdarījās, istabā ienāca slaiks, melnā spāniešu mētelī tērpies jauneklis un metās pie slimnieka gultas, apskau­dams mirēja sirmo galvu un skūpstīdams viņa izdzisušās, zilu dzīslu izvagotās rokas.

Sirmgalvis viņu maigi apkampa.

— Labi gan, dēls, ka tu esi tūliņ devies ceļā, citādi diezin vai mēs būtu vairs redzējušies, — viņš mīļi runāja, glāstīdams jaunekļa zeltaino galvu, un viņa sudrabotā drebēja. — Labi gan, Skumant, ka tu esi atkal pie manis! Tagad es varēšu aiziet mierā, nosvētījis sava vārda man­tinieku, jo tu esi mūsu cilts pēdējais. Tavi brāļi viņvasar aizjāja aizkrāciešiem līdzi pasirot pa Krimas hana nova­diem, bet no tā laika man par viņiem nav ne ziņas. Ta­tāru gūstekņi, kurus Zaslavas kņaza jātnieki pavasarī sa­ņēmuši tepat aiz Jermoļinciem, esot stāstījuši, ka hans sa­gaidījis sirotājus pie Perekopas ar lielu spēku un apkāvis tos līdz pēdējam. Tagad jau Dangaita un Radagaisa kau­liņus būs izbalinājis stepju vējš. Tu esi ne vien mūsu cilts, bet arī tautas pēdējais, kaut gan tu, puisīt, tikpat kā nekā nezini par savu tautu, saviem senčiem un viņu lik­teni, — sirmgalvis runāja, turēdams jaunekļa rokas savē­jās un lūkodamies tam sejā.

Gaidis bija aizgriezies sānis un sirdīgi novilka sev ar dūri pār seju, slēpdams ūsās noritējušu asaru.

Jaunek|a acis sastapās ar vectēva dziestošo skatienu. Glāstīdami un reizē kā meklējot, vaicājot un pētot, šie divi acu pāri iegrima viens otrā, spiezdamies lidz dvēseles dzi­ļumiem. Jaunek|a acīs bija atkalredzēšanās prieks un bērna maigums. Vecā skatos — skumju žēlums un savāds, no­rūpējies mirdzums, kas metās arvienu drudžaināks, baiga nemiera un slepenu baiļu pilns.

ienācējs varēja būt, lielākais, gadus divdesmit vecs, zeltainiem matiem, kuru cirtas slaidi liecās ap nedabīgi stāvo pieri. No kuplo, tumšo, gandrīz kopā saaugušo uz­acu apakšas — starp tām bija iegūlusies dziļa grumba, piešķirdama bērnišķīga maiguma pilnai sejai nelaikā no­vecojušās jaunības drūmuma izteiksmi, — raudzījās dzel- maini melnas acis, skumji sapņainas un reizē nopietnas, sevī noslēgušās. Zem spēcīgā deguna un asi cirstajiem vaigu pantiem nevarīgi liecās meitenīgi sārtas, jauneklī­gas lūpas un mazs, daiļi veidots zods ar bedrīti pašā vidū. Tā bija savāda seja, pilna sapņainas nevarības un reizē cieta drūmuma. Mazliet deģenerējusies seja, kurā likās krustojamies vispretišķīgākas raksturlīnijas, sievišķīgs gļēvums un asa lepnuma spīts, meiteniga nevainība un spējas brīžiem tā valdīt un vadīt sevi kā neviens; fanātiska alka reiz sasniegt sprausto mērķi un slimīga dziņa — ļau­ties neticamākās fantāzijas lidojumam. Tā bija fanātiķa un auksta vērotāja, sapņotāja un gribas cilvēka seja, pilna pretrunu un nesaskaņu. Viena no tām sejātn, kuru nēsā­tāji mēdz tiekties pēc liela mērķa un to nekad neaizsniedz.

Sirmgalvja sejā iedrebējās nevarīgs žēlums, un liela asara noritēja pār viņa grumbaino, noliesējušo vaigu.

— Labi tomēr, dēls, ka tu esi atkal pie manis! A'laz jau gan mēs tikām arī agrāk redzējušies. Ko tur vairs slēpt —r Radagaiss ar Dangaitu toreiz, jūsu bērnībā, man patika labāki nekā tu. Viņiem jau zēna gados tika dīdīt trakos stepju zirgus, bultas mērķī šaut un vingrināt roku zobena ciršanā. Tev — turēties mātes brunčos un urbties sapelējušās grāmatu gudrībās un sapuvušu pergamentu putekļos. Kad ar Zamoiski gājām vajāt austriešu Maksi- iniliānu — pagāns bija iecerējis tikt Važas vietā par Po­lijas ķēniņu —, tu vēl biji tāds mazs tekainīts. Un, kad es pārnācu no tiem troņa tīkotāju kariem mājās, māte jau bija pasteigusies tevi aizsūta uz Itāliju pie savējiem: tas trakais vectēvs tik vien zinot kā mācīt viņas dēlus uz cil­

vēku bendēšanu. Abi vecākie trakuļi šai jau nemaz vairs negribot klausīt, jāglābjot vismaz jaunākais. Nu, redzi, tavai mātei vismaz šajā lietā ir bijusi arī sava daļa tais­nības. Un, ja ne gluži taisnība, tad vismaz tāda kā pare* dzēšana. — Ak, puisīt, es būtu laimīgāks tatāru verdzībā nekā tagad, kad tavi vecākie brāļi krituši karalaukā un tu esi manas cilts vienīgais turpinātājs, mūsu slavas un vārda mantinieks.

Bet kāpēc es tev visu to saku? Varbūt tu vairs nesa­proti, ko runā tavs vectēvs, nesaproti to mēli, kurā runāja tavi senči un prata vēl Dangaits ar Radagaisu? Nebūtu jau arī brīnums, divpadsmit gadus tu neesi dzirdējis šo valodu.

Bogislavs visu laiku bija klusējis un kā brīnīdamies vēries vectēva sejā. Savādi sērīgā izteiksme jaunekļa acīs bija kļuvusi sāpīgāka, dziļāka. Tad sāka lēni raisīties viņa lūpas, meklēdamas aizmirstus vārdus un klupdamas, mal- dīdamās un atkal atgriezdamās uz īstā ceļa; tā mēdz mal­dīties un tomēr nepazūd uz vecas, reiz bērnībā staigātas tekas no svešuma pārnācis ceļinieks.