Aleksandrs Grīns - NAMEJA GREDZENS

Stefana Batorija un viņa uzticamā kalpa Zamoiska, lielā kroņa hetmaņa ciņu biedrs — vecais kņazs Jānis Gundars, maskaviešu veicējs pie Veližas, Veļikije Lūkiem, Suražas un Nēveles un tatāru uzvarētājs četrpadsmit kau­jās un astoņdesmit astoņos sīkākos kautiņos, par kuriem dziedāja tikai stepju vēji un veci Ukraines koklētāji, gu­lēja savā Slavutas pilī uz slimības gultas jau no Debes­braukšanas dienas, cīnīdamies ar nāvi tikpat aukstasinīgi un bezbailīgi kā citkārt ar neticīgo ordām un Maskavas cara streļeiem. Un baiļu nebija vecā karotāja sirdī arī ta­nīs dienās, kad visiem un arī viņam pašam jau kļuva skaidrs, ka līdz ar lapu dzeltenumu un aizejošo dzērvju klaigām ir atnācis viņa dzīves pēdējais rudens.

Kamēr vēl vecā kņaza kājas nebija atsacījušās klau­sīt, viņš bija dienām ilgi mēdzis sēdēt pie savas guļam­istabas loga, ar lāčādu uz ceļiem, ietinies caunu kažokā (veco vīru kratīja aukstuma drebuļi pat tveices pilnajās diendusas stundas) un nenovērsdams acu no Lvovas ceļa, pa kuru bija aizsteidzies uz Itāliju viņa sūtītais jātnieks, lai aicinātu Gundaru, cilts pēdējo atvasi, jauno kņazu Bo- gislavu, uz viņa tēvu pili no studenta gaitām atpakaļ. Jau trīs mēneši bija aiztecējuši kopš tās dienas, kad ziņnesis bija aizauļojis gar stāvo Goriņas krasta krauju, pazuz- dams ozolu silā. Bet ziņnesis vēl nebija atjājis atpakaļ, un arī par kņazu Bogislavu viņa vectēvs vēl nebija saņēmis ne ziņas. Un, jo tuvāk nāca vecā kareivja miršanas stunda, jo lielāks nemiers sāka mocīt gadu nastas nomākto viņa dvēseli.

Kņazs Gundars negribēja šķirties no dzīves neredzējis sava vārda mantinieku, un bažas, ka varbūt ziņnesis nav atradis savu jauno kungu un Bogislavs paliks bez senču svētības, māca vecā vīra sirdi kā lietuvēns. Sevišķi no tās dienas, kad kājas vairs nespēja panest viņa izdēdējušo augumu un sulaiņiem bija nācies aiznest pilskungu nēšus atpakaļ tā cisās. Dažiem jau likās, ka vecais kungs palicis bērna prātā, jo vārdi, kurus tagad brīžiem nikni runāja viņa pastīvā mēle, vairs nebija tā kalpiem saprotami, un tie izbijušies un mulsdami vērās kungam sejā. Tad kungs kļuva vēl niknāks, kliedza, lādējās, izgrūzdams nesapro­tamus lāstu vārdus, un viņa acīs, kuras asaroja no vecuma, sāka gailēt ļauna uguns. Izbijušies sulaiņi tad steidzās, ko kājas nesa, pie pils uzrauga Gaidas — veca, kaujās nosir­mojuša karakalpa, kas bija izstaigājis kungam lidzi viņa ciņu gaitas un piedzīvojis gandrīz tikpat lielu vecumu. Vienīgi Gaida vēl prata vecajam kungam izdabāt un, likās, arī saprata, ko mirējs vēlas. Viņu ieraugot, vecais kungs parasti nomierinājās, un vārdos, kurus nesaprotami šļupstēja viņa mēle, vairs nebija agrākās nepacietības un niknuma. Un drošākie no sulaiņu bara, kuri bija uzdrīk­stējušies palikt aiz durvīm, lai noklausītos, par ko runā ar savu kalpu vecais pilskungs, mēdza stāstīt pārējiem, ka arī Gaida sācis ar kungu sarunāties tikpat nesaprotamā mēlē mierinādams un pat norādams. Kungs pamazām ap­rimis, beidzis lādēties, un abi tad klusi runājušies līdz pir­majiem gaiļiem un pat ilgāk. Bet, par ko īsti, nevarējis sa­prast ne vārda, kaut gan leitim Donātam, jaunajam pils medniekam, kuru vecais kņazs bija atvedis priekš pieci gadi no purvainajiem Dainavas siliem, daža skaņa tā kā likusies dzirdēta tin pazīstama. Un vecākie sulaiņi bailīgi meta krustus, skaitīdami tēvreizi, jo sirmo vienaci Gaidu turēja pilī par vilkaci un burvi un no viņa bijās vēl vai­rāk kā no paša pilskunga.

* « *

Bija vēss oktobra vakars, un ap nosūbējušiem pils mū­riem griezās rudens viesuļi, dzenādami lietus mākoņus un locīdami parkā vecos ošus un zarotos kastaņkokus. Tumsa nolaidās arvienu dziļāk, un tad satumsa melna nakts. Ti­kai izretim viesuļi atklāja mākoņu skrandām aizsegto mē­ness seju, un tad uz mirkli kļuva gaišāks un upes dzelmē sāka drebēt mēness atspīdums un joņojošo mākoņu spocī­gās ēnas. Tad atkal spēji satumsa viss, mākoņu bari aiz­sedza bālo mēness vaigu un vecās pils melnie, masīvie mūri, spokaini celdamies pret tumšajām, joņojošām debe- im, paši likās kā mākoņu pulki, kas uz brīdi apstājušies pēc traka skrējiena.

Pilskunga guļamistabas lielajā kamīnā dega milzīgas ozolbluķu šķilas, smagi liesmodamas aiz nokvēpušajām sudraba restēm, un istabas kakti bija pilni baisu ēnu. Tur­pat kamīna tuvumā Gaida bija pavēlējis no vilku un lāču ādām sulaiņiem uztaisīt kungam guļamvietu un tur no­guldīt mirēju. Vecais kalps cerēja, ka kamīna svelmainais siltums vēl spēs uzturēt viņa kunga dziestošo dzīvības siltumu un ļaus mirējam sagaidīt rīta ausmu. Pats Gaida, aizraidījis bargi projām visus pārējos, sēdēja.pie pilskunga cisām un nekustēdamies vērās tam sejā, kas kamīna uguns gaismā izskatījās vēl bālāka un pavisam bez dzīvības. Acis bija cieti pievērtas, sirmie, plānie mati aplipuši ap svied­raino pieri, un rokas bezspēcīgi un slābani gulēja gar sā­niem. Tikai krūtis vārgi cilājās un krita, un lūpas, ne­dzirdami kustēdamās, liecināja, ka slimnieks vēl nav bei­dzis dzīvot.

Gaidas bargā, nebeidzamām grumbu svītrām izvagotā seja bija skarba un cieta kā arvienu. Tikai sirmās ūsas bezspēcīgāk nokarājās lejup, un vecais karakalps ar rokas plaukstu šad un tad pārvilka sev pār acīm un seju, izber­zēdams kamīna dūmu sūrumu.

Slimnieks piepeši iepleta acis, kā redzēdams vēl nebi­jušus likteņus, un viņa sakaltušās lūpas klusi iedrebējās. Kalps piecēlās, maigi noliekdamies pār pilskunga dzies­tošo seju.

— Vai kungam gribas dzert? — viņš ierunājās, un balss tam skanēja sēri un reizē skarbi, nākdama caur sāpju un žēluma aizžņaugtu kaklu.

— Gaidi, — mirējs tikko dzirdami runāja, — vai viņš vēl nav pārnācis?

— Nē, kungs, vēl ne, — Gaidis skumji atteica, un viņa dzīslainās, drebošās rokas sāka neveikli sakārtot virs slim­nieka krūtīm caunādas apsegu. — Vēl nemana. Es vēl va­karā aizsūtīju uz Kremencas pusi mūsu jātniekus: sak, varbūt jaunajam kungam zirgs piekusis ceļā un tas ne­spēj vairs uz priekšu tikt. Vēl gan nemana ne jaunā kunga, ne jātnieku.

— Gaidi, — atkal iedrebējās mirēja lūpas, — bet ja nu viņam ceļā būs gadījies kas ļauns?

Gaidis noraidoši papurināja savu sirmo galvu.

— Nē, kungs, — viņš skumji teica, — vēl pagājušā nakti es mēģināju zīlēt jaunā kunga likteni. Manas zin- tes nemelo. Šonakt viņš ieradīsies pie tevis sveiks un ve­sels. Un izrunāties ar viņu tu arī vēl paspēsi. Tikai prieka gan viņš nepieredzēs nekāda, šajā saulē dzīvodams, — ve­cais kalps gausi nobeidza, pieceldamies atkal kājās un sāk­dams ar krāsns urķi bikstīt kamīnā degošās ozola šķilas. Pussaplakušās liesmas uzšāvās augstāk, un pār slimnieka cisām un kalpa seju kā asinis parlija sarkanais uguns atspīdums.

Brīdi cieta kiusu i pilskungs, i viņa vecais kalps.

— Lai ar', Gaidi, — slimnieks pēc brītiņa ierunājās, — lai ar' tā būtu! Kas par to? Ir jau tiesa, arī es pats vairs lāgā neticu, ka Skumants būs tas īstais, sen gaidī­tais, kas uzmauks Nameja gredzenu sev pirkstā un vedis savu tautu uz Zemgali atpakaļ. Grāmatu tārps Skumants, kam sapelējušu pergamentu gudrības jau no bērnu dienām bija mijākas par ieročiem un medību taures skaņām. Sku­mants lai būtu tas daudzus mūžus gaidītais ķēniņa Na­meja valsts atjaunotājs, viņa varas mantinieks? — Nē, es tam nevaru ticēt; un tomēr šis ticības stariņš man tagad ir kā gurušam ceļiniekam stepju gana būdiņas uguntiņa puteņa auros un ziemas nakts tumsībā.