Rihards Ērglis: PELĒKO BARONU SENČI

Rihards Ērglis

PELĒKO BARONU SENČI

Vesels bars briežu aizdrāzās pa taciņu. Sasalušā zeme dimdēja vien. Briežu baram pa priekšu skrēja, lauzdams mazākos kociņus un mīdīdams sīkākos krūmus, varens tēviņš ar milzīgiem, daudzžuburainiem ragiem. Meža zvēru iemītā taciņa veda gandrīz taisnā līnijā uz upes pusi. Gar purva malu tā bija diezgan plata, jo tur visi meža iemītnieki mēdza staigāt pa šauro cietās zemes strē­meli, bet, līdzko aiz purva sils izplētās uz visām pusēm, tā arī taka sadalījās daudzos atzarojumos, kuri viens pēc otra izzuda sūnā. Tikai reti kāda taciņa sasniedza upmalu, ir tad tā bija tik sīka, ka vienīgi vērīga acs varēja to sa­skatīt. Iekām briežu taciņa sasniedza purvmalu, tā krusto­jās ar cilvēku iebrauktu meža ceļu.

Staltais briežu barvedis tuvojās pa taciņu braucamajam ceļam, bet piepeši apstājās. Viņam priekšā stāvēja cilvēks. Ko darīt? Aiz muguras suņu bars ar katru acumirkli nāca tuvāk. Priekšā vēl ļaunāks radījums — pats briesmonis cilvēks.

Vajadzēja vienā acumirklī izšķirties. Gāzties pretinie­kam virsū, pacelt to uz ragiem un aizsviest projām sāņus, samīt ar kājām un tad turpināt ceļu? Šādas domas kā'zi­bens iešāvās kustonim galvā, bet tikpat ātri arī izgaisa. Viņš nolēma ko citu: apfnest līkumu pa biezokni un tur pašā purva malā atkal sasniegt stidziņu.

Tikai uz mirkli briedis bija apstājies, bet tas izšķīra daudz ko. Skaļi norībēja šāviens. Vesels dūmu mākonis aizplīvuroja medniekam izredzi. Viņš tikai dzirdēja, kā krūmi krakšķēja un brīkšķēja, kā zeme dobji dunēja zem aizskrejošā briežu bara kājām. Troksnis pamazām attāli­nājās un beidzot apklusa, tikai suņu rējieni bija dzirdami tālumā.

Nikns stāvēja Uz braucamā ceļa vecais grāfs Sterns — varenākais un bagātākais dzimtkungs visā apkārtnē. Jau­nībā viņš bija daudz gadu klejojis pa plašo pasauli. Re­dzējis viņš ir krievu ķeizara galmu, ir vairākas Vācijas mazo valdnieku pilis. Visur viņam bija vareni radi. Dzīve ātri ritēja uz priekšu baudās un izdzīvēs. Savās daudza­jās Latvijas muižās viņš dzīves pirmajā pusē nemaz nerā­dījās. Izņēmums šinī ziņā bija vienīgi galvenais Sterna īpašums, viņa senču lepnā Kalniešu pils, kur grāfs šad tad pavadīja kādu laicrņu, atpūzdamies no trakulībām kul­tūras centros vai lāpīdams sirdi pēc viena vai otra neiz­devīga mīlestības piedzīvojuma svešumā. Šādās reizēs daža laba skaistāka zemniece no dzimtļaužu skaita dabūja pavēli pāriet uz dzīvi muižā, kamēr grāfam apnika ir meiča, ir muižas dzīve. Tad lielskungs izmeklēja tai līga­vaini no pašu pagasta ļaudīm, lika mācītājam salaulāt, iecēla jauno vīru amatā vienā no savām muižām vai ielika viņu kaut kur par saimnieku kāda izputējušā vietā un, ap­dāvinājis jauno pāri, pazuda pasaulē.

Tā tas vilkās tik ilgi, kamēr grāfs kādā baltā vai ne­baltā dienā apķērās, ka gadu gan viņam nav vēl pārlie­cīgi daudz, bet miesas būve no pārmērībām priekšlaikus noveco. Pēc šāda atraduma, atgriezis muguru jau apni­kušajām pilsētām, grāfs pārnāca uz pastāvīgu dzīvi Kal­niešu pilī un drīz noprecēja skaistu sievu, daudz jaunāku par sevi. Tā bija kāda pārnovada dzimtkunga meita.

Skaistules grāfienes dēļ dažs labs apskauda vecīgo grāfu, bet pēdējais juta vairs maz prieka dzīvē, jo bija mūžam īgns un slimīgs. Arī jaunajai grāfienei dienas un naktis nelikās pārmērīgi saldas pie dzīvē nogurušā vīra sāniem. Tomēr pagāja vairāki gadi, iekām kaimiņu starpā sāka izplatīties runas par grāfienes mīlestības dēkām, kaut gan neviens neko droši nezināja teikt, jo nekādu neapšau­bāmu pierādījumu un faktu nebija, ja sevišķi nepārspīlēja vienu otru sirsnīgāku, dedzīgāku skatu, ar kuru šad tad skaistules acis aplaimoja brašākos kaimiņu muižnieku jaunekļus. No pēdējiem viens otrs sāka pa reizei ciemoties Kalniešu pilī biežāk un ilgāk, nekā to prasīja nepiecieša­mība. Tomēr arī šīs ciemošanās varēja izskaidrot: grafs bija kaislīgs mednieks un labprāt ieaicināja pie sevis katru, kurš ierunājās par medībām.

Drīzi kaimiņu apciemojumi palika retāki, bet valodas par grāfieni totiesu atskanēja sevišķi skaļi, tikai šoreiz citā virzienā: grāfa vecais piķieris bija palicis $avam ama­tam par maz noderīgs, un viņa vietā pieņēma kāda saim­nieka jaunāko brāli, brašu, staltu, vēl ļoti jaunu milzi lab­sirdīgiem ģīmja pantiem, pēc amata kalēju, kurš kailām rokām viegli lauzīja un locīja pakavus. Sava spēka dēļ viņš bija iesaukts par Klintaini.

Mēles zināja melst, ka grāfs šo Klintaini pieņēmis par piķieri uz sievas ieteikšanu, bet neviens arī nevarēja ne­piekrist, ka jaunais piķieris mežu pārzināja labāk par vi­siem. Viņš labi pazina arī visādu zvēru»un putnu ierašas. Tamdēļ tas tiešām bija labākais piķieris, kādu grāfs varēja izvēlēties. Bez tam KHntainis visu dabu neapzinīgi, bet sirsnīgi mīlēja, jo svētāmās dienās viņš ar kokli rokās dai- nodams pārklejoja siļu un biržu skaistākās, nomaļākās vietas.

Reiz kādā uzkalniņā ceļa malā, zem ozola roblapainā kroņa, jaunais Kiintainis tā bija aizrāvies ar savu kokli, ka nemaz nemanīja piebraucot ekipāžu, kurā grāfiene vi­zinājās. Uzrunāts viņš apjuka un ar lielu piespiešanos spēja nospēlēt pāris sīkumu dzimtkundzes priekšā.

Drīz pēc tam grāfs Klintaini pieņēma par piķieri. Sis tiem laikiem izcilais amats bija savienots, ar muižu kā dzīves vietu. Te nu ļaudis daudz ko melsa par grāfienes un Klintaiņa tuvumu un .slepenajām satikšanās reizēm. Kad grāfienei piedzima dēls, baumas sasniedza kulminā­cijas punktu. Ļaudis pat nešaubījās, ka jaunais grāfs esot Klintaiņa dēls. Tomēr baumas pamazām apklusa, jo šinī laikā Kiintainis jau ciemojās par daudz bieži pie brašās Zeltiņu Māres, kuru viņš arī drīz vien apprecēja aiz mī­lestības. Pāris laimīgi dzīvoja baltās un nebaltās dienās, un vienkāršajam piķierim tagad pat redzēt dižciltīgo grā­fieni gadījās ļoti reti.

Dēla piedzimšana grāfu daudzmaz samierināja ar dzīvi, bet, gadiem paejot, vecums lika sevi manīt. Pēdējā laikā pat medībām vajadzēja būt ārkārtīgām, lai grāfs Sterns pagodinātu tās ar savu klātbūtni. Medībām šoreiz attāls kaimiņš barons Stāls bija izlietojis skaisto vēlā rudens laiku, kad pastāvīgais nelielais sals ar ilgo, labo sauso laiku bija ne tikvien iznīcinājis uz ceļiem dziļos dubļus, bet arī sastindzinājis meža dūkstis. Tikai sniegs pagalam aizkavējās. Stāla sarīkotās medībās ieradās grāfs šterns kā goda viesis. Viņam visi raudzīja izdabāt, kā vien katrs spēja un prata. Viņam ierādīja vislabākās vietas mastos, bet zvēri it kā sarunājušies gāja todien uz visiem mednie­kiem, tikai ne turp, kur katrreiz atradās grāfs_. Sis tamdēļ palika pēc katras neizdevības īgnāks un īgnāks.

Beidzot pienāca rinda vislabākai dzīšanas vietai: no plaša, briežiem bagāta meža gabala zvēru iemītās stidzi- ņas satecēja kopā, lai vestu pāri šauram uzkalniņam starp staigniem purvājiem uz otru silu upes malā. Kur lielā briežu stiga krustojās ar meža braucamo ceļu, bija nostā­dīts grāfs Sterns. Seit briežiem bija jānāk, un viņi naca ari.

Grāfs dusmīgi cilāja savu smago, dārgiem sudraba ap­kalumiem izgreznoto kramenīcu, kas bija tā laika medību ieroču izgatavošanas mākslā pēdējais sasniegums: krāma turētājs un gailis dzirksteles šķilšanai bija ļoti veikli iz­gatavots, arī pulveris no plankas ap kramu nevarēja tik viegli nobirt; tamdēļ bisei vajadzēja degt gandrīz katru reizi.