Rihards Ērglis - PELĒKO BARONU SENČI

Ko līdzēja labais ierocis, ja grāfs visu dienu vēl nebija dabūjis to lietot? Tamdēļ šoreiz visam vajadzēja norisi­nāties citādi: briežu bars tuvojās grāfam, un, lūk, stalts meža kustonis apstājās netālu no mednieka. Grāfs izšāva, bet viss briežu bars, suņu trenkts, aizdrāzās tālāk. Lai pa­darītu grāfa dusmas vēl lielākas, otrā mednieku rindas galā atskanēja šāviens, un drīz no priecīgiem kliedzieniem un jautrām tauru skaņām varēja noprast, ka tur kritis liels briedis no kāda cita bara.

Vēl tālāk ierējās daži aizkavējušies suņi, un tūlīt grafam gandrīz blakus norībēja šāviens. Pēc tam kāds priecīgi iesaucās:

«Vilks! Vilks! Milzīgs pelēcisl -Nu tas vairs neies aitu zagt.» Masts bija izbeigts. Pie Sterna salasījās tuvākie mednieki un pāris mežsargu.

«Kur tad tavs briedis?» ieprasījās barons Grauzs, grāfa jaunības biedrs.

«Sazin jupis! Flinte nav ne velna vērts!» Sterns pikti atkliedza un atvēzējies iesvieda ieroci tuvākā krūmā.

Kāds no mežsargiem piesteidzās klāt un pakalpīgi iz­nesa bisi atkal uz ceļa, tad nedroši tuvojās grāfam, lai sniegtu tam ieroci, nebūdams drošs, ka nedabū pats ar stobra galu pa galvu vai muguru. Tas arī laikam būtu noticis, ja šinī brīdī neiesauktos grāfa Sterna piķieris Kiintainis, kurš, sekodams jāšus suņiem, bija sasniedzis un aplūkojis vietu, kur briedis atradās šāviena laikā.

«Asinis! Asinis pilējušas! Briedis ir ievainots.» Grāfs atdzīvojās un, žēlīgi bisi saņēmis, uzmudināja piķieris «Aplūko, Miķel, pamatīgi Varbūt tokš brēde guļ paga­lam.»

«Nevar būti Suņi būtu viņu atraduši, bet tie jau gabalā, tikko var vēl sadzirdēt riešanu,» kāds no medniekiem iebilda.

Tomēr ari citi piķieri un mežsargi devās Klintainim palīgā meklēt. Sur tur uz nodzeltējušām lapiņām varēja redzēt pa pilienam asiņu. Piķieri ar Klintaini priekšgalā devās pa brieža pēdām, bet drīz vien sāka taurēt suņus atpakaļ. Tad viņi cits pēc cita atgriezās uz braucamā ceļa turpināt medības. Briedis esot viegli ievainots un kopā ar citiem — veseliem aizskrējis. Neieradās tikai Kiintainis.

Izdzina vienu mastu, izdzina otru… Pagāja viena stunda, pagāja otra, trešā… Kiintainis neatgriezās. Iz­beidzot kādu mastu, barons Grauzs, kurš tikko bija nogā­zis prāvu briedi un tamdēļ jautri smēja, ieprasījās grāfam Sternam;

«Tad tev šodien neveicas: pat tavs piķieris būs aizmal­dījies!»

«Tādu ķerli gan labāk atstāt mājās pie bābām nekā ņemt uz mežu līdzi,» nicīgi noteica kāds cits mednieks — barons Steins, bet Grauzs turpināja:

«Bēdīgs gan tev piķieris, ir tikai tas brašais augums.»

Grāfs Sterns zobus vien grieza aiz dusmām. Piezīmes, kurām dažbrīd pietika diezgan rupjuma, viņš uztvēra kā zobojumus un uztraukumā jau diviem vilkiem bija aizšā­vis garām. Tas grāfu vēl vairāk saniknoja. Visu laiku viņš lauzīja jājamās pātagas kātu. Vai Klintainim, ja tas tik parādītos sava kaklakunga acu priekšā!

Ne tik daudz lai aizstāvētu Klintaini, bet vairāk nolūkā remdināt grāfa dusmas namatēvs mierinoši iebilda!

«Kas tur par brīnumu, ja piķieris aizmaldījies? Viņš jau pirmo reizi šinīs mežos.»

Visapkārt atskanēja smiekli un zobojoši saucieni: «Tas tik ir jaukil Ja tu vai grāfs aizmaldītos svešā mežā, tas būtu saprotams, bet piķieris. Piķieris aizmaldījies mežā! Ha, lia, ha! Būs zābaciņus samērcējis kādā purvā. Ha, ha, ha!»

«Vai tad, mīļo Stern, starp taviem ļaudīm nav noderī­gāka, ka tu tādu preilenīti esi izvēlējies par piķieri?»

«Būtu jel man parunājis, es kā vecs draugs nežēlotu kādu no saviem ļaudīm. Par tavu garo baznīcas torni jau derīgāks būtu kurš katrs.»

«Jāj, jāj!»

Tiešām, aiz krūma parādījās zirga galva, un tūlīt starp sila kokiem nāca redzams viss zirgs ar jātnieku. Grāfs Sterns nevarēja nociesties un nogaidīt Klintaini piejājam, bet, pātagu vicinādams, ātri sāka soļot kalpam pretim.

«Kur tu ēt vazāties? Tu lop! Tu urisvatl Tu suņa gal…»

Un jājamā pātaga sagriezās gaisā, lai nokristu, kur gadītos, uz piejājēja galvas vai pleciem. Piepeši roka slā­bani nolaidās ar visu pātagu uz leju. Teiciens palika pus­vārdā, jo grāfs ieraudzīja, ka Klintainim uz segliem atro­das brieža galva, bet tās milzīgie ragi piegūla zirgam katrā pusē pie sāniem.

Kiintainis saprata situāciju. Viņa labsirdīgajā atklātajā sejā nepaspīdēja dusmas, jo viņš, dzimtcilvēks, jau ne­drīkstēja atļauties tādu greznumu kā dysmas pret paša kungu, bet acis atmirdzēja sāpīgas žēlas un dziļas sēras. Tiešam, ja nebūtu šo brieža ragu līdzi, dzimtcilvēks pi­ķieris saņemtu sitienus, iekām spētu paskaidrot, ko izda­rījis, ko sasniedzis. Taisnība, viņš — milzis, zaļoksnis — ar savu zemnieka spēku varēja ar vienu roku salauzt sīko vārguli grāfu, bet pacelt roku pret savu kungu nozīmēja izpelnīties nāves sodu. Aizmukt pašreiz no sitieniem? Tā ka tā mājās bija jāierodas, un tad sods būtu iznācis bez­gala bargs, jo tik ilgi neļaut kungam izgāzt dusmas — tas būtu par daudz.nekaunīgi. Brieža galva bija klāt, un tamdēļ Kiintainis atbildēja vienaldzīgā balsī, it kā nekas nebūtu starpā nācis:

«Es, lielskungs, uzmeklēju jūsu briedi. Lūk, nogriezu galvu, lai atnestu jums ragus. Pēc medību trokšņa atradu jūs, bet iznāca prāvs jājiens.»

«Vai tā brēde tāl?»

«No šaušanas vietas bija gājis kādu jūdzi, kamēr bie­zoknī nokritis. Bet tas taisnā līnijā. Lopiņš, ar nāvi kau­damies, bija gājis mistru mistriem, līkumodams ap katru staignāku vietu, tā ka iznāca prāvs gabals, ko viņam pa­kaļ viksot. No šejienes gan ir uz pusi tuvāk.»

«Vai tu būs varēt to zvēr vēl tagad atrast? Drīz būs būt nakt.»

«Droši atradīšu, lielskungs. Vietu labi iezīmēju.»

«Bet kā tev bij zināt, ka viņ būs krist?»

«Tīri droši to teikt nevarēja, lielskungs. Asiņu arī bija maz tecējis, bet es drīz vien ievēroju, ka sašautā lopa pē­das un asinis pārsedz citu briežu pēdas. Sapratu, ka viņš krēja iepakaļ, bet tāds barvedis nekad nepaliks aiz ci­tiem, ja tam nebūs slikti ap dūšu. Bez tam pēdas mistro- jās. Redzams, vīram spēka arī sāka palikt mazāk. Tomēr varēja gadīties, ka tas aiziet vēl daudz tālāk.»

«Tu man, Mikel, esi lab piķēr,» noteica grāfs, jau pil­nīgi aizmirsis dusmas, un, griezdamies pie medību bied­riem, piebilda:

«Vai man ļaud nav lab? Ko teica vis jūs piķēre par to brēde? «Tas vesel, maz ēvainot.» Ve-sel, ve-sell To brēde nošaut gul, bet ve-sell Lab ve-sell»

Grāfs mēdījās. Viņš tagad bija apmierināts, jo šodien .viņa šautajam briedim bija visžuburainākie ragi.

Iestājās krēslas stunda. Sāka tumst. Mednieki devās uz muižu. Ļaudīm bija jānogādā medījums pie vietas. Kiin­tainis parādīja savu briedi dažiem vietējiem mežsargiem. Ar to viņa pienākums beidzās, jo tālākās rūpes par no­šauto kustoni piekrita citiem.

Kad tumsā medību |audis saradās muižas sētsvidū, no apgaismotās pils dzirdēja jautras balsis un glāžu skanē­šanu. Kungi līksmojās, pie kam iesilušais grafs Sterns izzoboja vācu valodā te vienu, te otru:

«Kas jums par piķieriem! Briedis vesels? Briedis tikko kājas velk! Briedis vesels! Kauna lieta! Briedis jau sen nokritis, bet esot vēl sveiks un vesels. Ve-sels! Fi! Manam piķierim jāiet svešā vietā meklēt sašautu zvēru. Vietējie neko nesajēdz.»

«Tiesa kas tiesai Tavs piķieris varens zellis. Vai ne­gribi mainīt? Es tev par viņu došu četras smukākās mei­tas no savas muižas. Ko domā? Labs veikals!»