RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Pa ceļu, kas savienoja Tērvetes un Raktes pilis, jāja jātnieks. Viss pie šī jaunā kareivja atgādināja lielkunga Nameja laikmeta Zemgales augstmani. Tērps bija lepns un tīri zemgalisks, no pašu vilnas un liniem pagatavots, Zemgales sieviešu čaklo roku darināts. Turpretim pie spožā apbruņojuma skaidri dūrās acīs jau simtu gadu ilgās vācu uzturēšanās iespaids kaimiņos, otrpus Daugavas.

Niknās cīņas pret aizjūras ienācējiem, tāpat kā ar viņiem kopīgie kara gājieni bija jau sen iepazīstinājuši zemgaļus un vācus vienus ar otriem, bija tuvinājuši abu kaimiņu karošanas paņēmienus un ne maz nozīmīgākajos sīkumos vien, bet pat vissvarīgākajās kara mākslas nozarēs. Tā, jau gadu desmitus Zemgalē labi zināja, kā taisamas un rīko­jamas daždažādās kara mašinas — toreizējās cietokšņu apsēšanas ierīces: akmeņu sviedes, bīdāmie torņi, visādas uz riteņiem celtas uzbrucējus sargājošas nojumes. Pilnīgi par paradumu bija palikusi svešnieku apbruņojuma dalu un ieroču mistrošana ar zemgaļu ikdie­nišķiem kara gaitu piederumiem. Saprotams, smalkākus ieročus, grez­nākus, dārgākus bruņu kalumus varēja sev atjauties tikai bagātākie Zemgales karavīri, bet ne mazturīgākie. Ne jau citādi apstākļi pastā­vēja pie vāciešiem. Arī tur labāko apbruņojumu mēdza lietot tikai bru­ņinieki, bet ne kara kalpi, ne ieroču nesēji jeb citi vienkāršie karotāji.

Laikmetam zīmīgās parašas spilgti bija ietekmējušas arī mūsu jāt­nieka apbruņojumu.

Nebija kaldināti tēvzemes ieroču smēdēs ne viņa smagais apbusēji asais vakarzemju bruņnieka zobens, ne arī no smalkām dzelzs ķēdī­tēm — važiņām darinātais bruņu krekls. Tas gan bija noģērbts, lai atvieglotu tālo jājienu, un atradās piestiprināts seglu priekšā. Svešas zemes, kaut gan ne vācu, bet Gotzemes darbs bija arī spožā ķīvere, kas tik lepni ietērpa jaunā karotāja galvu. Visi šie greznie karavīru piederumi bija vai nu noņemti niknā cīņā pārspētam ienaidniekam — tālas vakaru zemes dēlam, vai par dārgu maksu iegūti no aizjūras tir­gotājiem. Turpretim Zemgali atgādināja jātnieka šķēps un sevišķi zīmī­gais, apkalumiem rotātais koka vairogs, kas pašu reizi atpūtās pie zirga sāniem blakus bruņu kreklam. Vairoga sudrabotā laukā izveidotas, jeb kā toreiz teica: izrakstītas, skaidri redzējās Sidrabes virsaišu ģimenes pazīmes. Jātnieks bija paša Sidrabes virsaiša dēls Vairis.

Viņš pašreiz jāja uz savu senču pili, kuru daudzus mēnešus nebija

redzējis, jo atgriezās mājās no Prūsijas. Turp Vairis bija pavadījis karā visas Zemgales lielo valdnieku Nameju. šis dižais lielkungs gan vairs neatgriezās mājās savā Tērvetes pilī. Arī no viņa karavīriem, cīņu biedriem Prūsijas kara gaitās, tikai neliels pulciņš pārnāca dzimtenē. Dažus apguldīja svešumā ienaidnieka ieroči, bet vairākumu jauna sērga, kas ar nesaudzīgu niknumu bija uzbrukusi kā draugiem, tā ie­naidniekiem. Izņemot Vairi, visi citi pārnācēji afradās jau savējo vidū. Pat paša pavadoņus — Sidrabes kara kalpus, Vairis, atgriežoties no svešuma, bija atlaidis tieši uz mājām, šeit, dzimtenē, viņam stiprākas apsardzības, likās, nemaz nevajadzēja. Kara kalpi arī bija alktin alkuši drīzāk nokļūt pie tuviniekiem. Vairim pašam nācās aizkavēties, jo Na- mejs mirdams bija tam uzticējis savu zobenu, seno Zemgaļu virsaišu ieroci, ko vajadzēja nodot Tērvetes pilī jauna, vēl tika i nākošā Zem­gales valdnieka lietošanai.

Lai izpildītu nelaiķa ķēniņa pavēli, Vairis iegriezās Tērvetē. Viss, ko viņš tur dabūja redzēt un dzirdēt, nevarēja iepriecināt īsta Zem­gales dēla sirdi. Tērvetes pilī trūka saimnieka. Nameju ģimene bija aizgājusi jau agrāk bojā, un lielajam virsaitim trūka ir tieša, ir netieša pēcnācēja visas Zemgales lielkunga godā. Gandrīz nebija kam nodot Nameja zobenu. Beidzot Vairis to uzticēja Tērvetes novada labiešu priekšstāvjiem, kas pārzināja pili. Tādā kārtā izpildījis savu uzdevumu, virsaiša dēls jāja mājās.

Ne Tērvete vien varēja iedvest bažas Vairim. Ar Nameja nāvi visā Zemgalē dzīve bija pilnīgi pārgrozījusies. Trūka zemei vadoņa. Katrs novads dzīvoja savu atsevišķu dzīvi, nemaz neievērodams Zemgales vispārīgās vajadzības.

Bet pie tēvzemes vārtiem draudoši glūnēja vāciskā Livonija, gatava saplosīt jau tā dažu reizi smagi piemeklēto, Vairim mīļo Zemgali. Viņas plašā daļā, tā saucamās upmales zemēs, vācieši jau spiestin spiedās iekšā, censdamies tur nodibināt sakarus un palielināt savu iespaidu. Zemgaļi tur bija jau sen vājināti, pat skaita ziņā, ar svešo pastāvīgiem iebrukumiem un postījumiem. Neviena pati pils tur vairs nedižojās ar ienaidniekam draudošiem apcietinājumiem. Pat senā va­renā Mežotne gulēja jau kādu gadu desmitu pīšļos un gruvešos.

Kad Vairis par to visu iedomājās, zemu uz spēcīgajām krūtīm noslīdēja varonīgā galva. Bet jaunības dzīves prieks un jaunekļa laimības sajūta par to, ka drīz viņš atkal ieraudzīs sentēvu pili, lika katru reizi pēc žēluma pilnajām atcerēm Vairim aizmirst pat drausmīgo Na­meja nāvi, lika jātniekam garajā ceļā bieži vien ar jautru dziesmiņu tricināt ceļmalas birzes.

Tālumā stāvajā uzkalnī parādijās Raktes pils vārtu tornis. Ne turpu jāja Vairis. Nesasniedzis Rakti, viņš nogriezās pa ceļa atzarojumu, kas veda uz dienvidus rītiem, uz Sidrabi. Izlīkumojis pa druvām, ceļš ieveda jātnieku mežā, kur šur tur nelielas upītes līcīšos bija novietoju­šās gan mazākas, gan plašākas pļaviņas. Pati upīte vietām piņļocijās

tīri klāt ceļam, vietām aizvijās kādu gabaliņu nost, lai drīz vien tam i no jauna tuvotos, it kā gražīgi kairinādama nesen pamesto gaitu biedri. a Viņas dzidrie ūdeņi atgādināja jātniekam, ka vasaras diena ir karsta, jo karsta.

Vairis izlūkoja piemērotu vietu, pieturēja zirgu, izslīdēja no se­gliem, noņēma bruņu cepuri un, vezdams pavadā savu ceļa biedri rūmaku, pašķīra ceļmalas krūmus, tuvodamies upītei. Vēl soļu desmit 1 viņš paspēra, spraukdamies cauri sīkājam biezoknim, tad piepeži sa-' stinga kā sāls stabs. Pārsteigts jauneklis lūkojās uz priekšu. Galvā tam uzdzirkstīja aizrautīgas domas: «Nāras!»

Tiešām, nelielā atstatumā no Vaira, tikai līdz pusei noslēpti seklā atvariņa ūdeņos, divi pilnīgi kaili, dabas māmuliņas skaisti izveidoti jaunu daiļavu tēli spoguļojās saules staru mirdzuma izrotātajā upītē.

Abas aizrautīgās parādības smiedamās un čalodamas plunčojās pa atvariņu un aplaistija viena otru ar vēsinošu ūdeni.

Jaunā karavīra skati palika kā piesieti pie tuvākā tēla. Tā bija vēl gandrīz meitene, bet maigi sievišķīgajās miesās likās izjūtams arī gandrīz vīrišķīgs spēks un spars. Vairis bija galīgi apmulsis. Viņš neap­zinājās, ko darīt un, sastindzis kā akmeņa tēls, nekustēdamies, turpināja apbrīnot skaistuli. Te jau Vairis neatradās Prūsijas karalaukā, kur kareiviskais virsaiša dēls katrā vietā un lietā ātri apķēra, kā rīkoties, kādu cīņas ieroci laist darbā. Bet ar nāru.' Ja, tur Vairim trūka piedzīvojumu.

Rūmakam pa tam palika garlaicīgi. Tas nevarēja saprast, kādēļ lai stāv tik tuvu ūdenim, neiedzerot krietnu malku kā pelnītu atspirdzi­nājumu pēc garā jājiena karstajā dienā. Zirgs pavilka ar galvu un novē­roja, ka viņa kungs pat nejūt, cik viegli tam pavada izslīd no rokas. Gudrais lopiņš atbrīvojās pilnīgi un prātīgi piesoļoja pie krasta, lai atdzertos. Zirga rīkošanās pievērsa tam peldētāju uzmanību. Viņas ieraudzīja nevien rūmaku, bet arī tā kungu, un sāka rīkoties, kā nārām pavisam nevajadzētu darīt. Abas nenozuda vis zem ūdens, bet, skaļi iesaukdamās, metās uz pretējo krastu un, paķērušas no zemes vienu otru apģērba gabalu, pazuda aiz kokiem. Viņām trūka pat zivju astes, kā tas nāktos kārtīgām nārām. Kailās kājiņas zibēt vien nozibēja, steigā dodoties uz slēpjošo mežu pāri neliela klajumiņa pavisam šaurai vietai. Tikai pēc daiļavu nozušanas Vairis ieraudzīja, ka turpat krastmalā ganās lopi. Izbrīnījusies, tuvākā govs ar lielu neuzticību pāri upītei aplūkoja svešinieku.