RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

«Kara kalps, kara kalps!» Iesaucās kāds cits bajārs. «Vienu dziesmu tik tu proti, dziesmu par to, ka tu neko nezinot. Bet pasaki labāk, ko jūs tur visi ir augsti, ir zemi pilī perināt. Kādēļ tava virsaite netura svētu Zemgales senu seno kārtību?» *

Bargais uzbrēciens uz rāviena piebeidza jau puslīdz radušos kara kalpa drosmi. Velti viņš pūlējās sakārtot vārdus atbildei. Nekas prātīgs neienāca galvā. Jā! nav nieka lieta vienkāršam kara kalpam vest sarunas ar veselu baru augstu vīru, kuri pie tam ir tik dusmīgi. Bez tam šoreiz tik daudzas acis bija piegrieztas izprašņājamam.

Nesaņemot atbildi, Vargribis pēc īsas klusēšanas turpināja iztaujāt

«Saki, vai tev, tev pašam, tiešam pacelsies roka ar ieroci pret savi īsto kungu! Vai tu domā, ka spēSi uzstāties pret Sidrabes cildeno virsaiti Vairi?»

Šoreiz Veldzēnam mēle atraisijās. Lieta bija tik vienkārša un atbilda tik saprotama. Tādēļ viņš savukārt sparīgi noprasija:

«Augsto bajār! Ko tu pats teiktu, ja tavi kara kalpi tev neklausītu' ja tie sāktu gudrot un spriedelēt, vai tavas pavēles ir pareizas jeb ne- Kas tā gan būtu par kārtību! Kur ar tādu darīšanu mēs visi nonāktul Ko man liks, to darīšu».

Atbilde bija tik skaidra un pārliecinoša, ka tur neatlika nekā ko piebilst. Saprata to iztaujātāji un domās deva atzinīgu spriedumu par brašo kara kalpu. Tomēr visiem augstmaņiem laužu pusloka centrē ledus aukstie ģīmji palika tādi paši sastinguši, kā iepriekš. Nevieni pants viņu sejās pat nepakustējās, neietrīcējās. Ne tā tas bija ar vienkāršajiem mirstigajiem lielajā barā. Drūzmas aizmugurē kāds pieliecās savam kaimiņam pie auss un domājās čukstot:

«Vai dzirdi! Tas ir tīri saprātīgs kara kalps. Tas pašiem bajārien pasaka skaidri un gaiši savu patiesību».

Runātājs bija spēcīgs karavīrs. Tamdēļ nav ko brīnīties, ka viņa čukstēšana iznāca diezgan skanīga. Pat pakurlas ausis paprāvā atstatumi varēja sadzirdēt teikto. Un daudzas galvas piekrītoši pamāja; nošalca murminājumi:

«Taisnība, taisnība! Viņš runā tīri saprātīgi».

Veldzēna iztaujāšanu nobeidza. Viņš, steidzīgi salasijis visus savu piederumus, aizjāja, nenogaidot nemaz tautas sapulces tālākās apspriedes iznākumu. Lielā svīšana klaušināšanas brīdī nabaga kara kalpam bija aizskalojusi projām katru ziņkārības skripatiņu.

Pēc Veldzēna aizjāšanas tautas sapulces dalībnieki sāka spriest, runāt, gan sadalijušies pa atsevišķiem pulciņiem, gan brīžiem uzklausī­damies vecajo un bajāru priekšlikumus. Tos šodien vienu pēc otra pie­ņēma loti vienprātīgi, ar saukšanu izrādot vispārīgu piekrišanu. Sapulcei citādu gaitu arī nemaz nevarētu iedomāties, jo apspriežamā lieta bija tik skaidra un pati par sevi saprotama. Vairis jau bija vecākais dēls. Viņu visi labi ieredzēja. Ar viņa vārdu saistījās prūšu kara gājiena un varenā ķēniņa Nameja diženums. Bez tam jau no paša rīta bija skaidri nojaušams, ka šoreiz tautas sapulcē salasījušies vienīgi Vaira piekritēji. Pasērstes tuviniekiem bija pietrūcis drosmes pat rādīties te.

Neskatoties uz vispārīgo vienprātību, čalošanu sapulce dažu brīdi bija tik trokšņaina, ka tālu izskanēja visā apkārtnē. Pat otrā birzes malā nezinātnieks būtu bijis pārsteigts no daudzo balsu trokšņa un, apstājies, sāktu klausīties nesaprašanā par to, ko īsti čalošana varētu vēsfīt.

Diena jau gāja uz vakara pusi, kad beidzot visi vecajo priekšlikumi bija galīgi pteņemti. Tautas sapulce bija nolēmusi, ka pirmdzimtajam dēlam arvien nākas pēc tēva nāves stāties nelaiķa pēdās, ka Zemgalē icitāda kārtība nav parasta, ka šādu likumības veidu atzīst arī Sidrabes novada (audis, ka tamdēļ virsaiša gods pienākas Vairim, bet ne viņa jaunākajam brālim, ka Pasērstei nepieder Sidrabes pils, ka visi, kas uz­stātos pret Vairi, rīkotos netaisnīgi, lauztu kārtību un apdraudētu 'Zemgales ļaužu labklājību. Pieņēma vēl daudz citu jauku un skanīgu lēmumu, bet to slēdzienos atkārtojās reižu reizēm viens un tas pats.

'i Pēdējais tautas sapulces lēmums saturēja atzinumu, ka katra viena 'iidrabieša pienākums ir turēties pie Vaira, kā pie Sidrabes vienīgā un stā virsaiša, un aizstāvēt šo likumīgo novada vadoni baltās un nebaltās Jienās. Svarīgo lēmumu skaļi sauca sapulcei priekšā labietis Vargribis, ir izteiksmi uzsvērdams katru atsevišķu vārdu; un skaļi visi sapulcēju­šies izteica priekšlikumam savu neliekuļoto piekrišanu. Saucieni nemaz iegribēja rimties. Pa starpām viens otrs izrādija sava prāta apmieri- īāfību, dauzot ar šķēpa kātu pret vairogu.

' Izrādijuši pienācīgo godu jaunajam virsaitim, visi sāka izklīst, do­damies uz mājām. Neviens nešaubījās, ka to dienu ir nopietni strādāts, ļca to dienu ir lieli darbi veikti un ka tās dienas lielās pūles ir vaiņago­jas ar ievērojamiem panākumiem.

Iestājās jau krēsla, tuvojās nakts.

Sidrabes pilī valdija uztraukums. Lielā kņada varēja atgādināt tikai 1 tenaidnieka uzbrukšanas brīžus, pie tam vienīgi tādus, kad cietokšņa

aizstāvji pazaudējuši galvas un, nedzirdēdami laba vadoņa kārtīgasj rīkošanas, nezina, kas uzsākams, kas darams. Kara kalpi, citi pilnīgi,' citi pa pusei apbruņojušies, skraidija šurp un turp pa visu pils platību. Tomēr galvenā darbība norisinājās vārtu tuvumā pagalmā. Tur, pusloka 1 sastājušies, stāvēja pils iedzīvotāji, arī sievietes un bērni. Izcilus loma prāvajā karavīru barā piekrita labietim Spodrim, tās vietējo bajāru ģimenes galvai, no kuras nelaiķis, Sidrabes novada virsaitis, bija appre­cējis savu otro sievu Pasērsti. Nopietns bajārs stāvēja savu dēlu un kara kalpu vidū, klausīdamies, kas norisinājās no ļaudīm brīvajā pusloka centrā. Tur rīkojās virsaite Pasērste. Viņa turēja pie rokas sev blakus pašas vecāko dēlu Brīvuli, bet jaunāko, vēl nelielu puiku, bija novie­tojusi aiz muguras. Virsaitei iepretim cienīgi stāvēja labietis Vargribis, kuram nebija klāt nekādu ieroču, nekāda apbruņojuma. 5im apstāklim vajadzēja atgādināt, ka viņš ieradies pilī sarunu vedēja lomā it kā pa­tiesa kara laikā.

Tiešam, daudz kas atgādināja īstu karu. Gandrīz visi Sidrabes no­vada karavīri, ir veci, ir jauni, ievērojamākos labiešus un vecajos neiz­ņemot, pilnīgi apbruņojušies, stāvēja apakšā pils priekšā. Tur liela, plašs apdzīvota vieta, tā saucamā pils sēta (kas nebija nekas cits, kā prāve pilsēta ar dažiem tūkst ošiem iedzīvotāju), bija izplētusies ap pilskalnu piekļaudamās stiprajam cietoksnim kā sargātājam. No tuvās apkaimes viegli un ātri, bet visērtāk no pils sētas katrs iedzīvotājs varēja paglāb-Jļ ties pilī ienaidniekam iebrūkot, varēja tur paglābt arī vērtīgāko mantu.

Pils sētai apkārt stiepās stāv koku — palisadu žogs kā vieglāka apcie­tinājuma veids, kas gan parasti nespēja aizsargāt (audis no nopietna uzbrukuma ilgāku laiku. Šoreiz pils sētā jau rīkojās visi tie apbruņoto novada vīru pulciņi, kas sekoja virsaitim Vairim. Viņu vārdā Vargribis bija ieradies pilī pie virsaites Pasērstes kā sarunu vedējs. Šoreiz gan pils sēta nebija ieņemta ar varu: iedzīvotāji labprātīgi bija pievieno­jušies Vairim. Pašas pils pagalmā pie vārtiem sapulcējušies karavīriI un pārējie cietokšņa iemītnieki bija pati iemiesota uzmanība. Tomēr droši vien neviens ziņkārībā nepārspēja glīto pils kalponi Skaidrīti, kura nepacietīgi mīņājās uz vietas, pūlēdamās iespraukties viņai priekšā stāvošo karavīru starpā, lai piekļūtu tuvāk notikumu degpunktam. Te jaunā meiča sajuta, ka kāds no muguras puses viņu rausta aiz rokas. Raustīšana gan bija atkārtojusies jau vairākas reizes, bet ziņkārības' apstulbotā Skaidrīte to sajuta tikai tad, kad svešās rokas darbība palika ] sevišķi spēcīga, tīri nepanesama. Skaidrīte atskatijās atpakaļ un izbrī­nījusies ieraudzija virsaiša ģimenes kara kalpu Veldzēnu, kas meta ar roku, aicinādams meiču atiet nomaļus. Citu reizi Skaidrīte būtu teciņus sekojusi tādam jaunā puiša uzaicinājumam. Tagad viņa to darija tīri negribēdama.