RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Novada diženais virsaitis un viņa godājamais bajārs spieda viens otram sirsnīgi roku.

Jau nākošā rītā Sidrabes novadā iesākās dzīva rosība. šurp un turp jādelēja ziņneši, viens steidzīgāks par otru. Sūtija labietis Vargribis savus piederīgos un pārējos ļaudis ar vēstīm gan pie tuvākiem, gan pie tālākiem kaimiņiem, sūtija ir pie lepnajiem labiešiem — šīs pasaules irenajiem, ir pie vienkāršiem arājiem — brīvās Zemgales brīvajiem āliem. Jāja arī viņš pats pārrunāt svarīgās lietas pie viena otra veca drauga, pie viena otra iespaidīgāka tautas vecajā. Savukārt pie Vargriba ieradās dažs tāļu pazīstams karotājs, ne viens vien brašs zobena cilātājs, lai aprunātos ne tikai ar nama tēvu, bet arī ar viņa augsto viesi — jauno virsaiti Vairi un lai uzklausītos novada likumīgā vadoņa domas, aizrādījumus, pavēles.

Arī Sidrabes pili bija pārņēmis nemiers. Viens pēc otra aizjāja jeb griezās mājās virsaites Pasērstes rīkojumu izpildītāji. Tie iegriezās iņas radenieku jeb citu ceramo piekritēju sētās un pārveda pilī nepa­cietīgi gaidītās ziņas. Sevišķi bieži tika mērots ceļš no pils uz bajāri Spodra mājām, šis labietis bija pašas Pasērstes brālēns un tās ģimenei galva, no kuras bija cēlusies virsaite-atraitne. No šīs ģimenes mirušai! novada vadonis savā laikā bija atvedis sev jaunu dzīves biedreni pē- pirmās sievas, Vaira mātes, priekšlaicīgās nāves.

Visā novadā draugi, kaimiņi, paziņas, kur vien satikās vai netīši vai ar iepriekšēju nolūku gan pa divi, gan pa trīs, gan pa pieci, ga vēl prāvākā skaitā, pārsprieda par svarīgo virsaiša goda mantošana lietu. Arvienu plašāk un plašāk virsroku ņēma domas, ka īstais Sidrabe novada virsaitis ir Vairis. No senu seniem laikiem iesakņojusies nojēg par likumību un kārtību spieda katru vienu mest pie malas šaubas Vairis bija vecākais sava tēva dēls, pie tam spēcīgs, labs karotājs, ap balvots ar saprātu un citiem labiem tikumiem. Nebija iemesla ne mazi kām šaubām par to, ka viņš cienīgi nesīs virsaiša vārdu Sidrabes nc vadā. Kādu iemeslu varētu atrast, lai vecāko, visādā ziņā cildeno bri nobīdītu pie malas un viņa vietā ieliktu jaunāko, kas gados bija v tīrais puikaī Nē! tāda rīkošanās būtu bijusi pārmērīga nekārtīfcļ neapsvērta netaisnība. Pat viens otrs Pasērstes pašas radenieks palii ne pa jokam vien domīgs. Ja Zemgale nepārdzīvotu sairšanas laikmetā ja Tērvetes pilī sēdētu visas Zemgales valdnieks, visas tautas vadonis tad lieta izšķirtos pati par sevi. Jā! tad Pasērste droši vien pat prātā neienāktu rīkoties tā, kā viņa tagad to darija. Un ja viņa pat kaut ko uzsāktu, tad pietiktu pāris rīkojumu no Tērvetes, lai lietu ātri un straiļ ievadītu likumīgās gaitās, lai Sidrabes pilī un novadā nodibinātjļ pienācīgā, parastā kārtība.

Ļaužu uztraukums un saviļņojums sasniedza savus kalngalus ta dienā, kad bija sasaukta Sidrabes ļaužu sapulce, kurā nācās pārrun un pārspriest Vaira un Pasērstes strīdīgās sacenšanās lietu. Mežma pie svētās birzes gan jāšus, gan kājām jau no agra rīta sāka pulcēti< i Sidrabes novada (audis. Ir lepnie bajāri, ir sirmie tautas vecajie, ir vie 1 kāršie brīvie arāji gan apbruņoti, gan bez ieročiem, sadalījušies pu ciņos, sēdēja un stāvēja vai nu paprāvajā klajumiņā vai tā malā star birzes kokiem. Jo tuvāki nāca pusdienas laiks, jo vairāk pieauga sapv cējušos skaits. Tāli varēja sadzirdēt laužu drūzmas runas, smieklus, izsai cienus.

Te troksnis saplaka un pārvērtās par čukstiem. Ļaudis klajumir steidzīgi sakārtojās lielā puslokā. Drīz iestājās pilnīgs klusums. Nelie jātnieku pulciņš bija sasniedzis birzes malu. Nokāpuši no zirgiem i piesējuši tos pie kokiem blakus sapulces vieta i, jaunatjājušie noteijctie stingriem sofiem devās pie sagaidītājiem. Pārējo priekšā blakus Va gribim soļoja Vairis. Abi gāja tieši uz |aužu pusloka vidu. Tur nonāku: viņi svinīgi vairākas reizes uz dažādām pusēm palocijās pret sapulct dalībniekiem, pie kam Vairis skalā balsī atkārtoja apsveikumu: «Es sveicināti, zemgalieši! Esat sveicināti, sidrabieši, Sidrabes novada labieši, vecajie, visi ļaudis»

Sapulcējušies atbildēja vēl ar zemāku palocīšanos, ar vēl skaļā­kiem, daudzbalsīgiem apsveikuma saucieniem.

No laužu drūzmas atdalījās dari ievērojamākie Sidrabes novada [priekšstāvji: bajāri un sirmu sirmie tautas vecajie. Cienīgi tie piesoloja 'klāt Vairim un Vargribim. Sākās pārrunas. Izrādījās, ka sapulcē nebija jeradušies Pasērstes tuvākie radenieki un daži citi domājamie virsaites uzskatu paudēji un aizstāvji. Viens otrs patālāks viņas ģimenes loceklis jgan atradās sapulcējušos barā. Tie slēpās drūzmā un darija visu, lai fādītu, ka viņiem nav nekā kopīga ar Pasērstes nodomiem. Nevarēja būt paubu, ka sapulcē neviens šodien nevēlējās, ka tam atgādinātu kaut tikai tālu radniecību ar vecā virsaiša atraitni. Visi uz laukumiņa sāka pusbalsī pārrunāt Pasērstes piekritēju neierašanās iemeslus un sekas. Te no. pašas klajuma malas atskanēja daži saucieni. Drīz tie atkārtojās un palika :kafāki un daudzbalsīgāki. Kas bij noticis? Izrādijās, ka sapulcē tomēr )ija ieradies kāds no Pasērstes ļaudīm. Tas bija Sidrabes pils kara kalps eldzēns. Lai gan viņš bija tikai kara kalps, tomēr tas bija no pašas pils.

Kad sapulces vadītāji laužu pusloka centrā saprata izsaucienu no- mi, tie deva rīkojumu atvest nekavējoši Veldzēnu viņu priekšā. Na­iga kara kalpam auksts un silts vien pārgāja par kauliem. Viņš bija )rējis palikt burzmā nepamanīts, un te nu nācās stāties novada varas ru acu priekšā.

Steidzīgi Veldzēns pieslēja savu šķēpu pie tuvākā bērza, turpat ;mē nolika vairogu, milnu-vāli un šaujamo loku. Tikai bultu maksti viņš 'zmirsa uztraukumā pie jostas, un tā redzējās pie Veldzēna sāniem, 'id sabaidītais kara kalps ar lielu skubu, bet tomēr nedrošiem soļiem 'vojās vietai, uz kurieni to pavadija daudzu acu pāri. Neveikla iznāca ņa palocīšanās. Apsveikšanas vārdi pavisam aizķērās kaklā, tā kā no eldzēna murmināšanas neviens neko nevarēja saprast. Lielas sviedru ses pārklāja kara kalpa pieri, kas bija atsegta, jo cepuri viņš bija no- īmis un turēja rokā. Bailīgi, it kā pēc atbalsta tvārstot, Veldzēna acis eklēja Vairi, kas viņam pilī bija jau no laiku laikiem pierasts un tikās vāks kā pārējie. Vēl vairāk apjuka Sidrabes pils kara kalps, kad tam 'upi un sausi lika priekšā jautājumu sirmais tautas vecākais Prātainis, irš savā mūžā bija pārdzīvojis jau neizskaitāmu daudzumu vasaru un irš izprata arī dievu gribu un nodomus, jo bija slavens burvis-burtnieks.

«Vai tev ir mums kas jāziņo?» Noprasija viņš, un Veldzēns juta, ka utātāja caururbjošie skati kā asi šķēpi ieurbjas tam vislepenākajos domu apcirkņos. Ja arī būtu bijis kas slēpjams, šo skatu iespaidots, Veldzēns nespētu noslēpt prasītājam kaut pus vārdiņa. Tomēr šoreiz kara kalpa sirdsapziņa bija tīra, un viņš bez liekas stomīšanās atbildēja:

«Kas gan mani sūtīs ar ziņojumu tik augstai sapulcei? Man tādas lietas neviens neuzdos. Esmu tikai vienkāršs kara kalps. Cildenā virsaite i isērste, mana pavēlniece, nosūtija mani pie augstā bajāra Spodra.

Izpildijis uzdevumu es uz mājām jājot, apstājos šeit. Kam negribās paklausīties, ko spriež tautas sapulcē».

«Bet kā dēļ tava pavēlniece nav atsūtijusi šurp neviena no savējiem? Kādēļ šeit nav ieradies bajārs Spodris?» Bargi noprasija labietis Var­gribis.

«Augsto bajār, kā lai es to zinu! Kas tādas lietas ies stāstīt kara kalpam?» Jau drošākā balsī noteica Veldzēns.