RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Bruņenieks Gerhards savos kara pulkos tika skaitīts par neuzvaramu. Redzot viņu krītot, bailes pārņēma abus vienkāršos vācu karavīrus. Tie bēga, cik spēdami, pa ceļu Sidrabes virzienā. Pat kritušā Gerharda biedrs — bruņenieks, neatcerējās vēlāk, kā izbailes bija aizrāvušas arī viņu. Kad viņš atguvās un atkal palika daudz maz kungs par sevi, šis vācietis apķērās, ka mežonīgā ātrumā auļo prom no briesmu vietas un atrodas jau labi atstatu no tās. Domās bruņenieks sāka tais­noties pats savā priekšā:

«Jāsteidzas pēc palīgiem! Tas briesmīgais pagāns jau droši vien ne­bija viens. Citādi jau viņš nerīkotos kā tik liels pārdrošnieks. Bez šaubām, aiz ceļa līkuma mums tur tuvojās vesels zemgaļu karaspēks. Varbūt, tur arī leiši bija, droši vien bija. Steidzīgi man jābrīdina komturs pie Sidrabes. Citādi vēl var…»

Gerharda ieroču nesējs Miķelis bija palicis viens aci pret aci ar Saulaini. Vācietis bija darbojies pie Gaismītes līķa ar apbruņojumu noņemšanu. Ieroču viņam nekādu rokās nebija. Tikai viņš arī nemaz nedomāja par cīņu. Ar pāris lēcieniem bruņu nesējs jau bija pazudis no ceļa un paslēpies meža biezoknī.

Saulainis nevienam nedomāja dzīties pakaļ. Viņš nolēca no sava zirga un steidzās pie māsas līķa. Brītiņu vēlāk Raktes virsaiša dēls jau atkal sēdēja sava rumaka mugurā, turēdams uz segliem priekšā mirušo Gaismīti.

«Manu mīļo, mīļo, nelaimīgo māsiņ! Pat mirušai, tev jābēg projām no dzimtās Zemgales meklēt svešumā kapa vietu. Te mēs nedrīkstam uz­kavēties. Droši vien vācieši atgriezīsies un atgriezīsies prāvākā skaitā».

Tā prātoja pēdējā Raktes virsaiša pēdējais vēl dzīvais dēls, aiz­jādams no savas tēvzemes uz Lietavu.

Zemgaļu bēgļi bija glābti. Saulainis, lielās senās Raktes virsaisaitis ģimenes vienīgā pārpalikušā atvase, un Sidrabes novada brašais bajārs Vargribis novietoja savus tautiešus radniecīgās Lietavas paspārnē Pat vēl pēc Zemgales atstāšanas neviens pats izceļotājs netaisijās uz visiem laikiem palikt Lietavā. Visi cerēja, ka drīz atgriezīsies Zemgalē, atkal atbrīvotā un varenā, kā virsaiša Viestura dienās, kā sirmā senatnē. Tikai bēgļu cerībām nekad nebija lemts piepildīties. Neviens no viņiem vairs nedabūja dzīvot vecajā tēvijā. Arī viņu bērni neredzēja Zemgali. Lepno brīvības mīlētāju-izceļotāju pēcnācēji pamazām sakusa ar brāļu tautu — leišiem. Pēc gadu simteņiem nevienam izceļojušo varoņu pēcnācējam Lietavā pat ne sapņos nerādās, ka viņa senčiem šūpūļi kārti kādā Zemgales novadā, vai nu tas ir bijis valdonīgajā Tērvetē vai senajā Dobelē, vai tagad aizmirstajā Raktē, vai pēdējā brīvajā Zemgales stūrītī Sidrabē, vai kur citur.

Pēc vāciem naidīgo zemgaļu aiziešanas uz Lietavu pie Sidrabes rīkojās Jelgavas komturs. Viņam ordeņa toreizējais vietas izpildītājs bija devis noteiktas stingras pavēles nodedzināt Sidrabes pili, nopostīt Zemgali plašā joslā, gar visu leišu robežu un no nopostīšanai lemtajām vietām aizvest visus pārpalikušos iedzīvotājus nometināšanai Jelga­vas apkārtnē. Tādējādi gribēja panākt, lai izbeigtos visi nomāktās zemes iedzīvotāju sakari ar Lietavu. Līdz ar to tiktu apgrūtināta katrs Zemgales atbrīvošanas mēģinājums no pārvarētās tautas radniecīgā kaimiņa puses. Gar robežām vajadzēja izveidoties tuksneša joslai.

Velti Pasērste bija cerējusi, ka vācieši viņas dēlu Brīvuli atstās par Sidrabes novada virsaiti. Velti uzņēmīgā, godkārīgā sieviete, pārējo zemgaļu atbalstīta, lūdza, lai vācieši saudzējot pili. Nekas nelīdzēja. Jelgavas komturs uz noteiktāko izpildija no ordeņa augšas saņemtās pavēles. Zemgaļus līdz ar lopiem un mantām izvadija laukā no iznīci­nāšanai nolemtās pils, kuru pēc tam nodedzināja līdz zemei. Sidrabe nozuda tik pamatīgi pat no ļaužu atmiņas, ka viņas kādreizējo atraša­nās vietu tālu vēlāku gadusimteņu cilvēki ilgu laiku nemaz ar noteiktību nevarēja uzzīmēt. Arī visu pierobežu Jelgavas komturs uz briemīgāko nopostīja un iztīrija no iedzīvotājiem pavisam tukšu. Laikam taisni tamdēļ senās Zemgales trīs novadi nemaz vairs nepieder pie Latvijas, nav latvju cilšu apdzīvoti. Senajās Raktes, Sidrabes un Zagares zemēs mūsu dienās galvenā kārtā skan leišu valoda. šo novadu apgabali pieder pie Lietavas.

Arī pārējā Zemgalē 1290. gadā izskatijās pēc vienas vienīgas plašas lielas postažas. Neviena zemgaļu pils nebija vairs pāri palikusi. Pat savu pašu roku celto Svētkalna pili Zemgalē vācieši drīz vien pēc zemes iekarošanas nopostīja un atstāja. Tā bija savu bendes lomu izpildijusi un palikusi lieka, nevajadzīga.

Nomocītā, pa daļai izklīdinātā, pa daļai svešumā aizdzītā un pa daļai izkautā zemgaļu tauta ieslīka gadu simteņus ilgā atkarībā no svešām varām. Ilgi Zemgalei nācās gaidīt uz vadoni, uz visu latvju cilšu kopīgu virsaiti, kas tai līdz ar pārējām latvju zemēm atguva brīvību un atbrīvotu no jauna iecēla saulītē, turpinādams varoņu darbus, ko senatnē darījuši Viesturs, Namejs un citi teiksmainie varoņi. Tikai tad zeme atguva, ko bija zaudējusi vadoņa un vienprātības trūkuma dēļ.

Nodota salikianai 8.04.91. Parakstīta iespieianai 24.04.91. Papīra formāts 60x84'/ii>. 1.86 uzsk. iespiedi. 1,86 uzsk. kr. nov. Metiens 30 000. Pašūt Nr. 746 Maksi 3 rb|. Licences Nr. 000052,

Latvijas grāmatu draugu biedrība

Latvijas republikiniskis izdevniecību, poligrāfijas un grimatu tirdzniecības raioianas apvienības «Lītie* Daugavpils lipogrifija, 228400, Daugavpils, Valkas ieli I.