RICHARDS ĒRGLIS - VIRSAIŠA MEITA

Pašu sidrabiešu vidū nevaldija vienprātība, bef šķelšanās. Vieni, ar db ieti Var gribi priekšgalā, gudroja par karu ar vāciešiem, par bruņoša- ios un gatavošanos turpināt cīņu. Viņiem pieslējās ar miesu un dvēseli >ēgļi, kārodami atgriezties agrākajos mitekļos. Bēgļu ievērojamākie va- ,loņi bija Raktes nelaiķa virsaiša abi dēli Miervaldis un Saulainis, kā arī ērvetes labietis Kaisis. Otra sidra biešu daļa domāja par izlīgšanu ar vā-

ciešiem. Viņi gan sākot neuzdrošinājās runāt par padošanos un kristīša- nos, bet, droši vien, dažs labs klusībā pie sevis domāja par fādām lietām tīri nopietni. Neapmānija sevi ar rožainām izredzēm izlīgšanas piekri­tēju vadoņi: Pasērste ar jauneklīgo virsaiti Brīvuli un labietis Spodris, bet viņi cerēja ar padošanos kaut cik paglābt tēvzemi, atspirgt un tad… tad redzēs, kas darams.

Attiecības starp vācu pretiniekiem un izlīgšanas piekritējiem pa­lika ar katru dienu asākas. Nevarēja nemaz noteikt, cik tālu pretešķī- bas vēl varēja novest. Vairākas vecajo apspriedes pilī beidzās ne ar ko, ja neskaita par sasniegumu asu asās ķildas. Vieni aizrādija, ka kauna lieta draudzēties ar vāciešiem un atkārtoti teica, ka krietniem zemgaļu karavīriem neklājas labināties klāt ienaidniekam ar padevību un klanīšanos. Vienīgā sarunāšanās ar vāciešiem varot būt ar zobenu un šķēpu asmeņiem. Otrie atkal sāka pamazām aizrādīt, ka Sidrabi kara gadijumāā sagaidot Tērvetes, Dobeles un Raktes liktenis. Nevajagot savus bērnus un sievas padarīt par pasaules klaidoņiem.

Par tamlīdzīgām runām uztraucās, ārkārtīgi uztraucās, bēgļu vadoņi, no kuriem daži ņēma dalību apspriedēs. Vai šie esot kādi klaidoņi? Vai Sidrabē ar zākāšanos atvietojot viesmīlību pret cilvēkiem, kas protot augstu turēt savu un savas zemes godu? Turpmākās apsprie­dēs Pasērste vairs nemaz nepielaida bēgļus. Spriests tiekot par Sidra­bes novada darīšanām. Tur svešniekiem neesot ko līdzi runāt. Tomēr šāds paņēmiens nesamierināja domu pretešķības. Pavisam otrādi: naids auga pašu zemgaļu starpā. Ar neslēptām dusmām vieni skatijās uz otriem. Patiesībā nemaz nebija iespējams noteikt, kuri vairāk mīl savu tēvzemi. Tikai vieni negribēja liekties; otri, turpretim, bija gatavi pat ar vāciešiem samierināties, ja tikai varētu kaut kā dzīvi vilkt Zem­galē.

Strīdos ziema gāja uz priekšu. Tuvojās jau pavasars. Kādu dienu Gaismīte devās no pils sētas augšā uz pili. Tur piemita bajāra Spodra mei­tas, ar kurām viņai bija nodibinājusies diezgan sirsnīga draudzība. Do­mās nogrimusi, Gaismīte gāja uz priekšu. Te pie pils vārtiem viņu apturēja kara kalps — vārtu sargs. Viņš aizkrustoja jaunavai ceļu un noteica:

«Ej atpakaļ! Es nedrīkstu tevi ielaist pilī.»

«Kā? Vai tu mani nepazīsti1» Pārsteigta brīnījās Gaismīte.

«Pazīt jau pazīstu gan.» Atbildēja kareivis. «Kā lai es nepazītu sava nelaiķa virsaiša līgavu.»»

Kaut kas maigs, līdzjūtīgs ieskanējās karavīra rupjajā balsī.

«Nādēļ tad tu mani negribi ielaist pilī?» Vaicāja Gaismīte.

«Ko es varu gribēt vai negribēt?» Atteica sargs. «Man jādara, ko man pavēl.»

«Un tev būtu pavēlēts mani nelaist Sidrabes pilī, kuras virsaitis Vai­ris, kā tu pats teici…» Ar lepni paceltu galvu sāka vaicājumu Rak­tes virsaiša meita.

• «Ja, cildenā Gaismīte!» Kā atvainodamies, pusapjucis teica karavīrs.

«Man pavēlēts nelaist pilī ne tevi, ne citu kādu, kas ir svešs maniem kungiem un nav ar viņiem vienis prātis. Es tur neko nevaru darīt. Pati saproti. Man jāklausa, ko pavēl.»

Viņš vēl turpināja taisnoties, kad Gaismīte, lepni saslējusies, bija jau dažus so/u desmitus atgājusi no vārtiem, dodamās atpakaļ uz pils sētu. Ne tik lepnu stāvu būtu nācies vērot vārtu sargam, ja viņam izdotos ieskatīties būdiņā, kur Gaismīte īsi pēc tam raustijās raudās. Jā, lepnā, kādreiz tik pašapzinīgā, bet tagad tik dziļi nelaimīgā Raktes virsaiša meita šņukstēdama lauzija rokas.

«Vairi, mīļo Vairi!» Elsoja jaunava. «Tavā pilī, kur man kā pavēl- niecei nāktos spert kāju, nelaiž vairs iekšā tavu mīļo Gaismīti, kura par to vien domā, kā atriebt tavu nāvi, kura šo atriebšanos nolikusi blakus centieniem par mīfās Zemgales atpestīšanu no nekautrīgā ie- naid nieka.»

Tiešām, Sidrabes pilī tagad laida iekšā vienīgi tos, kas bija pazīs­tami par vācu neapkarošanas piekritējiem. Tagad jau atklāti malu malās runāja par izlīgšanu ar vāciešiem. Tagad tikai visi pārējie atminējās, cik daudz pēdējā laikā uz pili bija nests visādu mantu, labības un cita pārtikai vajadzīga. Pat ar lopu barību bija pils apgādājusies bagātīgi, nerunājot nemaz par lopiem pašiem, kurus, baru bariem dzenam uz pili, visi bija redzējuši jau vairākas iepriekšējās dienas. Ar ieročiem un ka­ravīriem. arī pils bija pārpildīta. No turienes drīz vien atklāti paziņoja, ka ar vāciešiem nolemts izlīgt un, kas tam nepiekrītot, tas lai vācoties pie laika projām.

Pils sētā valdija uztraukums, bet pret pili neviens neko uzsākt nespēja. Arī pārtikas lejā palika arvien mazāk. Trūkums pieauga. Tam­dēļ bēgļi viens pēc otra sāka atstāt Sidrabes novadu un doties uz leišiem. Tā samazinājās to skaits, kas nepiekrita samierināšanās domām ar vāciešiem, kas alka atmaksāt ienaidniekam tēvijas postu. Tomēr daudzi vēl turējās pie Sidrabes stūrgalvīgi un ietiepīgi par spīti trūkumam, pārestībām un draudošām briesmām. Sidrabe jau bija tēv­zemes Zemgales stūrītis. Stūrgalvīgie cerēja, ka, pavasarim iestājo­ties, arī visi mazdūšīgie mainīs savas domas, atzīs savas pašreizējās maldīšanās un sapratīs, ka krietnam zemgalim nevar būt nekādas ru­nāšanas par mieru ar vācieti, kamēr pēdējais uzmācās tēvzemei — mīļajai Zemgalei.

Atnāca pavasars, nokusa sniegi, smagi pūta apriļa vēji, bet arī saulīte, līdz ko paspēja palūkoties cauri saraustītajiem mākoņiem, sildīt sildija zemi, palīdzēdama ūdeņiem nokristies, ceļiem nosusēt.

Kādu vakaru jau labi vēlu, kad visa Sidrabes pils sēta jau gulēja, pie miera nebija devusies tikai Gaismīte. Skals apgaismoja šauru telpu tumšajā piekvēpušajā būdiņā. Jaunava domāja, domāja sēras smagas domas par zudušo laimi, par Zemgales postu, par visām šausmām un briesmām, ko nācās pieredzēt. Tikai mīļās atmiņas likās ienesot at­vieglinājumu iz pagātnes bēdu un raižu pilnajā tagadnē.

Prātā ienāca pirmā satikšanās ar Vairi, kad viņš Gaismīti bija no­turējis par nāru. Vēlāk Gaismīte bija atjājusi šurp uz Sidrabi, lai at­svabinātu Raktes medniekus. Pat sīkumi likās tagad tik mīli. Beidzot, pie šķiršanās, dodoties karā pret vāciešiem, Vairis Gaismītei bija teicis, ka iecerētā līgava viņam patīkot taisni tāda, kāda viņa esot. Gais­mīte patika viņam kā nebēdīga jātniece un gandrīz vīrišķīga kara ieroču lietotāja. Jā, tādu viņu mīlēja Vairis. Tāda Gaismīte arī grib būf un fāda paliks līdz nāvei. Arī Vairis tā vēlējās. Ar ieročiem rokās Gais­mītei var rasties iespējamība atmaksāt vāciešiem, cik jau viņas spēkos stāv, ir par Zemgali, ir par Vairi. Atriebties viņa ir solijusies. Solijumu viņa pildīs līdz pēdējam dvašas vilcienam. Tāda ir viņas cieta griba un apņemšanās, kas vien vēl piedod nozīmi Gaismītes dzīvei. Te pat atradās arī Burgundas bruņenieka Zīgberta skaistās bruņas. Tās nav tik pārliecīgi lielas un smagas. Tās labi noder Gaismītei.

Te domu pavediens aprāvās. Ārpusē pie durvīm kāds pieklauvēja paklusi, bet noteikti. Klauvēšana atkārtojās otru reizi, trešo reizi.