Rihards Ērglis: SĒĻI

Runāšu par sirmo senatni. Stāstīšu par sen aizmirstiem laikiem, par sen pagājušu gadusimteni. Pieminēšu senu latvju cilti — sēļus. Viņu vārds jau izzudis no ļaužu va­lodām. Arī viņu zemi vairs nodēvē senajā vārdā. Neviens, neviens! Viņu dievus vairs nedaudzina, neslavina dzīva cilvēka mele. Svētas birzes, dieviem veltītie ozoli, viņu iemīļotas liepas neplaukst vairs, pavasarim atgriežoties, neloka zaļojošās galotnes, vasaras vēsmiņai uzplūstot. Aizmirstās cilts dievu svētie koki sen jau beiguši zaļot. Dažu meža milzeni sadragājis zibens, dažu iznicinājis uguns, kuru gans blēņodamies iekūris koka caurajā vidu, jau priekš tam satrunējušas serdes vieta. Lielais vairums svēto koku tomēr kritis par upuri laika zobam un par laupījumu cirvju tērauda asmeņiem. Vairs neviens nezina pat vietas, kur upuru dūmi, vīdamies virs akmeņu altā­riem, plūda uz augšu, pazuzdami simtgadīgajos zaros. Tur tie mierināja vareno dievu bardzību, remdināja viņu dusmas, centās iegul nemirstīgo būtņu labvēlību un pa­līdzību. Un dažu labu reizi mūžīgie labvēlīgi uzskatīja upura liesmas, piešķīra uzvaru sēļu ieročiem, dāvināja bagātu ražu savu ļaužu druvām, pieveda skaistuli — tautu meitu viņas izredzētam … Mūžīgie? Tagad pat tie sen aizmirsti. Viņu altāri… Ja! Kur tie ir?

Tikai rets vēsturnieks pa reizei piemin senās cilts vardu. Ari viņš to dara reti, reti un tikai tā garāmejot, gandrīz ka negribēdams, tikai ka piedevas ciliem, liekas, svarīgākiem senlaiku nostāstiem. Maza bija šī cilts, visu mazākā no latvju ciltīm. Bet vai tādēļ cilvēks tur mazāk cieta, mazāk līksmojas, mazāk baudīja dzīvi, retāk pa­gura, negaisu lauzts, retāk svinēja uzvaru par likteņa nesaudzīgo iedomību ?

Nekas vairs neatgādina seno cilti viņas pašas kād­reizējās dzīves tekas. Tomēr, tomēr… Dzīvs vēl ir Sēl­pils vārds. Kādreiz viņš piederēja staltai pilij. Stiprais cietoksnis atspoguļoja savas resno koku celtnes Daugavas māmuļā. Sēlpils draudoši aizkrustoja ceļu ienaidniekam, kas gribēja celties pāri lielajai latvju upei, bet vēlīgi ap­sargāja draugu tādās pašas gaitās. Ne reizi vien sēļiem draudzīgie leišu karavīri atpūtās Sēlpili gan pirms iebrukšanas ienaidnieka zemē, gan pēc, atgriežoties mājās ar bagātu laupījumu un uzvaru vaiņagotiem ieročiem. Un sēļi pavadīja savus draugus karagailas. Mazā cilts dālijās ar tuvo radinieku-kaimiņu ir kara grūtībās, ir asiņainos zaudējumos, ir uzvaru priekos, ir laupījuma bagātībās. Tā tas bija arvien bijis, ta tas norisinājās arī viņa silta vasarā, kad krustā sisto Dievu pielūdzo­šās tautas skaitīja trīspadsmitā gadusimteņa sakumu 1205. gadu.

Pils bija gandrīz tukša. Lielais vairums Sēlpils virsaiša Viļņa ļaužu, tāpat ka visa novada pārējie iedzīvotāji, strādāja to dienu pļavās pie siena ievakšanas darbiem. Tikai nedaudzi iemītnieki atradās mājās — pilī. Tos pa­šus bija pārņēmis uztraukums — nemiers. Ne jau par siena vācējiem uztraucas viņi. Nemiers Sēlpils iemītnie­kus bija pārņēmis dažu desmitu sēļu karavīru dēļ, kuri ar virsaiša brāļa dēlu Valodi priekšgalā bija pievieno­jušies kādam simtam leišu sirotāju. Tos sīka Lietavas novada kunigaikštis Vārpuns vasaras vidu, tatad karam pilnīgi neparastā laika veda uz lībiešu zemi meklēt laupī­jumu, dēkainus piedzīvojumus un veiklu karotāju slavu. Iedami pret lībiešiem, leiši, ka parasts, bija iegriezušies draudzīgajā Sēlpilī un tur atpūtušies, lai kopā ar Valodi un la pavadoņiem dotos tālāka ceļa. Pašureiz sirotājiem jau sen bija laiks atgriezties atpakaļ Sēlpilī, bet vel ar- vienu no viņiem neko ne dzirdēja ne redzēja. Tamdēļ arī pili valdīja uztraukums. Jau dienas septiņas no tumsas līdz tumsai visu laiku, kamēr tik bija iespējams kaut ko saredzēt, sargs vārtu tornī vai acis no pieres izskatīja laukā, pūlēdamies ieraudzīt tāluma kaul pazīmes no mā­jās nākošiem karavīriem. Tamdēļ arī viņš jau naklis sep­tiņas katru mazāko troksnīti, kas sasniedza tā vērīgās ausis, bija gatavs uzskatīt par pārnācēju saceltu. Tomēr gaidītie nerādījās un nerādījās.

Virsaiša dzīvojamās telpas Vilnis noklausījās sievas pārmetumos, pie kuriem Sēlpils novada valdnieks bija savā mūža jau pamatīgi pieradis.

«Es jau paredzēju, ka slikti būs,» pukojās virsaite. «Kunigaikštis Vārpuns ari tīri traks cilvēks. It ka tas bulu piecpadsmit gadu vecs puišelis, bet ne prātīgs virs speķa gados.»

«Bet, mi]o sioviņ!» pulējās iebilst virsaitis.

«Tu arvienu mani kaitini. Mani kaitinādams, tu mū­žīgi visu apgalvo otrādi, ka es saku, kaut arī man ir pastā­vīgi taisnība.»

«Es jau, sieviņ, neko neteicu.»

«Ak tu neko neteici, bet es jau zinu, ko tu gribēji teikt. Vai tad tur zīdaiņiem nav jāsmejas? Tikko pagājušo ziemu lībiešu zemē tads varens leišu kunigaikštis kā Svelgatis ar 2000 vīru aizgāja boja. Un tagad šis Vārpuns, kura novads ir tik sīks, grib diezin ko panākt pret lībiešiem, smieklīgi teikt, ar veselu vienu simtu leišu, kaut arī tiem pievienojas ar tavu atļauju Valodis un vēl pusotra musu pašu, sēļu karavīru. Tagad tu pieredzēsi, kas 110 la visa iznāks. Gan, gan atzīsi, ka man bijusi taisnība, bet tad būs par veļu, ka arvienu, kad tu, mani kaitinādams, ko dari.»

«Bet, sieviņ, pagajušo ziemu Svelgati sakāva varenais zemgaļu virsaitis Viesturs. Svelgatis gāja uz igauņiem. Visi zināja, kur tam jānāk atpakaļ. Viņa ienaidniekiem bija laika diezgan sapulcināt lielus kara pulkus. Kuni- gaikštis Vārpuns turpretim iebrūk, lībiešiem negaidot, kaut arī ar nelielu karavīru pulciņu. Neviens pārsteigumā nepaspēs sapulcināt tos pāri simtu vīru, kas vajadzīgi, lai slalos viņam pretim. Zemgaļi jau pastāvīgi neuzturas pie lībiešiem un nemaz nedomā tos pastāvīgi paglābt. Bez tam uz Svelgati Viesturs bija noskaities, ne ta uz Var- punu. Pēdējais kopā ar mūsu Valodi nokritīs pretiniekam uz galvas negaidot, kā no mākoņiem, pasiros, iegūs pie­klājīgu laupījumu un laika atkal pazudīs ienaidniekam. Ta, mazākais, varēja domāt.»

«Ja, ja! Domāt jau gan varēja, bet tikai tie, kam ar domāšanu sevišķi neveicas. Vai tad tev jau nebija diez­gan albaidošu piedzīvojumu kara gājiena pret igauņiem pirms 8 gadiem, kur uz ežiņas nolika savas mīļas galviņas abi mūsu dēli. Tu pats toreiz, gandrīz, paliki uz cīņas lauka. Ja nu šoreiz nepārnāk mājās tavs brāļa dēls Va­lodis, tad līdz ar tevi izbeidzas Sēlpils virsaišu slavena senā ģimene. Viņš jau ir mūsu cilts pēdēja cerība. Pie visa ta tu pats vien esi vainīgs. Es jau paredzēju, ka labi nebūs. Bet kas tad mani klausīs.»

«Tu jau neko nerunāji, lai …»

«Tas tik ir jauki. Vai lai es maisos jūsu, vīriešu, darī­šanās. Kas mani uzklausīs? Tu pats …»

Virsaito nepaspēja pabeigt savu sajūsmināto runu. Viņu pārtrauca vārtu sarga taures skaņas. Atskanēja trīs­kārtīgi skaji pūtieni, pec kuriem vārtu sargs ņēmās no visa spēka sist. ar sevišķu šai vajadzībai pagatavotu nuju pret tornī divās virvēs brīvi karajošos «lēļa gabalu. Ra- ta-ta, ra-ta-tā trokšņaini un priecīgi plūda pa visu ap­karini, un gavilējošās skaņas negribēja nemaz mitēties. Nevarēja būt šaubu, ka vārtu sargs bija ieraudzījis par- nākošos sirotājus.

Virsaišu pāris steidzas no dzīvojamām telpām āra. No apcietinājumu augšas pavērās izredzes uz. Daugavas kras­tiem un uz upi pašu. Visi pils iemītnieki, kas vien bija mājās, steidzīgi saplūda pie vārtiem, lai nepalaistu nere­dzētu garam aizrautīgo kareivju pārnākšanās skatu un lai ātrāk dabūtu dzirdēt jaunās ziņas.