Rihards Ērglis - SĒĻI

Drīz vien atvērās vārti, pilī sajāja, jautri un skali klaigadami, leiši un sēļi. Izrādījās, ka sirojums bija lie­liski izdevies. Priekš nelielā dalībnieku skaita kara lau­pījums bija bagātīgs. Iegūtas bija dažādas mantas. Siro­tāju rokās bija kritušas ne lībiešu bagatibas vien, bet arī dažādi aizjūras greznumi. Tos bija atveduši sev līdzi vācieši, no kuriem ari daži bija pagadījusies pa kā­jām Vārpuna karavīriem un cietuši no iebrucēju iero­čiem. Pat gūstekņu skaitā atradās kāda aizjūras jaunava, vāciete IJrsula. Pavisam sagūstīts bija prāvs skaits sie­viešu, vairāki desmiti. Bēdīgas, nokārtam galvām tas iesoļoja sveša ja pili. Trijām bija līdzi arī gadus 12 veci bērni: divi puisēni un viena meitene. Nebija arī gūstek­nēm iemesla būt jautram. Tās gaidīja svešums ar sma­giem darbiem gūstniecībā, ja tikai tuvinieki neizpirks vi­ņas par dārgu maksu no verdzības. Bet ja ari tām būtu nolemts redzet atkal dzimteni, tad viņas labi zināja, ka dažu labu mīļu cilvēku tur vairs neatradis starp dzīva­jiem, ka daudz kas tur nodedzināts un nopostīts.

Viss tas bija tanīs laikos parastas lietas. Ta rīkojas toreiz ir vakaros, ir rītos pat sava laikmeta izglītotākie varas vīri un lielākie valdnieki, neizņemot pat garīgos tautu un valstu valdītājus. Vāciskas Livonijas varas ne­sēji, ieskaitot arī pašreizējo turienes valdnieku bīskapu Alberlu, nebija nekādi izņēmumi šinī ziņā. Rīgā pat sa­mērā izglītotais hronikas uzrakstītājs lepni lielījās ar to, ka vācieši iepriekšējā ziemā pec kunigaikšta Svelgaša uzvarēšanas bija apkāvuši ari pēdējā gūstekņus igauņus, kuru starpā netrūka sievu un bērnu. Tāpat ne reizi vien bīskaps Alberts un citi viņa laikmeta biedri ar varu at­ņēma uzvarēto un pat puslīdz labprātīgi padevušos cilšu sievām to mazgadīgos bērnus un aizveda pēdējos sve­šuma, lai uzaudzētu par ienaidniekiem pašu nolaupīto vecākiem, pašu tuviniekiem, pašu tautai. Sēlpili pārnā­cēji jautri un priecīgi stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Iebrukums bija pilnīgi pārsteidzis pretinieku. Pirms no tiem kāds paspēja sarīkot aizstāvēšanos, sirotāji ar lau­pījumu nozuda drošību sniedzošā tālumā.

«Bet kur tad jūs tik ilgi bijāt?» ievaicājās sēļu iz­loksne virsaitis Vilnis. «Mēs jau sākam baiļoties par jums, domājām, ka …»

«Augsto virsaiti! dārgais draugs un kaimiņš!» prie­cīgi trieca leitiski kunigaikštis Vārpuns, pie kam tie ar Vilni viegli sapratās tuvi radniecīgās valodās. «Mēs slapstījāmies mežos un vairākas dienas pamatīgi novēro­jam, vai ir drošs ķēriens un kur viņš bagātīgāks. Man pavisam nav prieka ieskriet karstos pelnos un ka circe­nim apdedzināties. Luk, Svelgatis…»

«Ja, ja,» smējās virsaite. «Es arvienu tevi, dižo Lieta­vas kunigaikšti, turēju un turu arī tagad par gudru viru. Tu proti prātīgi uzsākt lietu un gudri izvest galā.»

«Cildenā virsaite!» atsaucas Vārpuns. «Tava uzslava ir priekš manis ka vissaldākais medus. Tomēr mēs esam tālus ceļus staigājuši, esam svīduši un slāpuši, tamdēļ tvīkstam arī pēc medus, kas muciņas glabājas stipras Sēlpils pagrabos. Tagad, kur viss labi beidzies, liec galdā.»

«Vai tad tev kas var slikti beigties!» teica virsaite. «Kunigaikšti! Es no paša sākuma biju pārliecināta, ka tev ari šis sirojums laimīgi paveiksies un nekad par to nešaubījos.»

«Bet, sieviu,» raudzīja celt iebildumus virsaitis Vil­nis. «Tu jau pati man tikko pirms maza brītiņa teici, ka paredzējusi ļaunu iznākumu.»

«Ak, ko!» virsaite iesaucas. «Vai tad katrreiz lai vī­ram izstāsta, ko sieva doma Kādreiz jau ari drusciņ jāiz­liekas, jāsabaras, lai tavu mazumiņu neaizmirst pavisam, bet lai atceras, ka tu ari mājo saulītes gaismā…»

«Ai, ai, cildeno kaimiņieni» kunigaikštis partrauca virsaites prātošanu. «Gudra tu esi, ļoti gudra. Tevis dēļ tīri jāsāk apskaust vareno Sēlpils virsaiti.»

Ari apskaužamais glaimots nodomāja:

«Slikta sieva jau viņa nav. Mūža dažu labu reizi sla­vējusi man blakus ar visu savu sparu, kad jocli ruusu dzīves ceļus raudzīja iebīdīt staignakā vietā. Tikai bār­ties un rūkt mīl, ak, ka mīl. Lai cik nikna būtu kauja, lai cik daudz ienaidnieku māktos virsū, man nav divreiz prasāms, nav daudz gudrojams, ko darīt. Arvienu esmu zinājis, ko uzsākt, kā rīkoties, bet, kad mana sieva sāk ņurkšēt, tad dažreiz rokas vien jānoplāta. Visam nova­dam esmu virsaitis, bet tikai ne paša sievai. Ta pati… Jā, bel citādi jau Varpunam taisnība.»

Divas dienas Sēlpili pildīja un tukšoja kausus. Divas dienas tika dziedāts gan par kariņā jāšanu, gan par taulu meitas aizvešanu, gan par tautu dēla lūkošanu, gan par dzeguzites kūkošanu. Divas dienas skanēja visāda veida ragi, taures un dūdas, trinkšķēja kokles. Divas dienas karavīri mēroja spēkus un cīkstijas gan pašu ļaudis savā starpā, gan ar ciemiņiem. Jautri tika nosvinēta sīka kara gājiena izdošanās. Sevišķi sajūsmu, ka parasti, sacēla nā­košais Sēlpils novada virsaitis Valodis ar savu kokli, kura arī šoreiz skanēja tik saldi, ka meiteņu sirdis tīri vai izkusa. Par tām jau gan nebutu daudz ko runāt, jo viņas jau no paša pasaules sākuma ir bijušas mīkstas un tiek taisītas no viegli kūstošas vielas. Tikai šoreiz pat dažam labam karavīram ari acīs saplūda valganums, laikam no iedzertā miestiņa putām, kad Valodis, spēlēdams uz sa­vas kokles, nodziedāja tikko paša sacerētu dziesmu par kādu laimīgu un slavenu karā jāšanu sirmajā senatnē. Pie tam daudz kas dziesmā atgadināja tikko pabeigto si- rošanu. Tikai senatnes kara darbus bija veikuši tūkstoši kārotāju, spēcīgi varoņi, nepārvarami milži, pat šausmīgi pūķi. Jā, Valodis bija brašs jo brašs karavīrs, bet arī tāds dziesminieks, ka neviens ar viņu šinī ziņā nespēja mēroties.

Jautri nosvinēja Sēlpilī «kariņa» laimīgo noslēgšanos. Ari par ieguvumiem visi priecājās.

Laupījumu brālīgi sadalīja starp visiem dalībniekiem. Gūsteknes gan visas piešķīra leišiem. Sēļi par to saņēma lielāku attiecīgo daļu no pārējām manlam. No Sēlpils gūsteknēm bija iespējams vieglāk aizkļūt lidz viņu agrā­kajam mājām. Gūsteknes varēja mēģināt, bēg!. No Lietu­vas tas bija jau daudz grūtāk. Nezinātnieks pa ceļam

lielajos mežos varēja noklejot nedēļām, pal mēnešiem un beidzot pēc maldīšanās un izkulšanās laukā no biezok­ņiem vai nu ieraudzīt atkal savā priekšā nesen atstāto Lietuvu jeb tai draudzīgo sēļu zemi, kur gūstekņiem draudētu atkal izdošana agrākajam īpašniekam.

Pienāca trešā dzīru diena. Laiks bija izbeigt līksmo- šanos. Laiks bija leišiem doties uz mājām. Tikai šķirties nebija viegli. Un kausi turpināja staigāt, dziesmas neri­mās, bet tricināja vēl gaisu. Kad prieki sasniedza aug­stāko pakāpi, pils lielajās telpās sāka dejot ir jauni, ir veci. Virsaitis un kunigaikštis, pat virsaite nebūt neattu­rējās no šiem priekiem, bet laida citiem līdzi un noderēja pat par varenu paraugu slinkākajiem.

Kunigaikštis nezināja, kā vēl palīksmoties pirms šķir­šanas. Te viņam iešāvās jaunas domas galvā. Viņš lika atvest gūsteknes un, gribēdams palepoties ar savu iegu­vumu, sastādīja visas tās rindā. Daudzas vērīgas acis ap­lūkoja, pētīja un vērtēja jaunās svešnieces. Sevišķu ap­spriešanu izauca vāciete. Aizjūras jaunava dažā ziņā at­šķīrās no pārējām, un pirmo reizi tādu redzēja Sēlpilī. Tamdēļ viegli saprotams, ka vāciete pie sevis saistīja vis­pārīgu ievērību. Bet arī pati viņa vēl neprata daudz kam pielāgoties svešumā.

Tomēr laiks bija šķirties. Iedzēries un jautrs bija kunigaikštis Vārpuns. Visa pasaule tam smaidīja. Visiem viņš gribēja izdabāt. Viņš paņēma pie rokas spēcīgu lībiešu meiteni, kura droši vien spēja tikt galā ar katru darbu, pieveda šo gūstekni pie virsaites un teica: