Rihards Ērglis - SĒĻI

«Cildena virsaite! Diezgan esam ēduši, diezgan esam līksmojušies tavā pilī. Gribu drusku atlīdzēt par tavu vies­mīlību. Saņem šo gūstekni kā dāvanu no manis.»

Virsaite vēl nebija beigusi izsacīt pateicību par balvu, kad kunigaikštis jau devās pie virsaiša Viļņa un teica tam:

«Vareno kaimiņ! Skaisti tu mūs esi mielojis, lieliski cienājis. Izvēlies no visām gūsteknēm vienu, kas ir pec tava prata, un tā lai ir tava.»

Iedzēries un jautrs bija ari virsaitis Vilnis, tamdēļ arī labi uzņēmīgs. Vārpunam nenācās divreiz atkārtot savu priekšlikumu. Vilnis bija jau pie gūsteknēm. Ātri viņš pārlaida tām skatus pāri. Vislabāk viņam patika vā­cietes par citām sīkākais ģīmītis, gleznākais stāvs. To Vilnis izvēlēja sev un tūliņ saņēma no Vārpuna par īpa­šumu. Pie tam kunigaikštis piedevām priecīgi piebilda:

«Tev, kaimiņ, gan ir vel pat tavos gados lietpratēja acis. Taisni šo pašu svešās zemes putniņu arī es būtu i/vēlējies sev tavā vietā.»

«Paskaties vien, ko vecais prauls izdara,» nodomāja virsaite par vīru.

Ari Valodis pameta ziņkārīgu skatu uz tēvabrāļa jauno īpašumu. Jauneklis visa jājienā uz mājām nebija ievē­rojis gūsteknes. Tagad viņš nosprieda, ka vāciete ir diez­gan piemīlīga. Tomēr visa ta lieta bija viņam diezgan vienaldzīga. Vai tik vien verdzeņu ir saņēmis gūsta lēva- biālis savā mūža. Un cik viņu iegūs vēl Valodis pats, kad dosies dienās slavenos kara gājienos.

Uztraucās vienīgi leišu jaunais bajars Žiglai!is. Tarn vāciete bija ļoti iepatikusies. Viņš gan bi ja jau precējies, bet tam tomēr žēl, ļoti žēl izlikās atstāt skaistuli Sēlpili. Vēl projām jājot, bajārs ar acīm meklēja aizjūras jau luīvu.

«.Ja pie jums Sēlpilī apprasās pēc gūsteknēm, pasa­kiet, ka no manis tās visas var izpirkt, bet tikai par labu, smuku maksu. Ar niekiem lai pie manis nemaz nelien, lai ir nemēģina. Pal runās neielaidīšos.» Nosauca kuni- gaikštis Vārpuns aizjadams.

Ilgi, ilgi dzirdejās Sēlpilī aizjājušo brašo leišu kara­vīru dziesmas. Pamazam tās noklusa tālumā.

No vieglas dienas sagaidīja jauno Ursulu svešajā pili. Darbu nebija mazums, bel ar tiem gan gūstekne vēl būtu tikusi puslīdz viegli galā, jo no mazotnes bija pieradusi strādāt. Tikai pati dzīve likās drūma un nesolīja nākotnē ne mazāko izredžu uz labošanos. Viss te bija svešs. Va­loda pilnīgi nesaprotama. Pat ar nelaimes biedreni — lībieti, otro gūstekni, IJrsula novarēja sarunāties, jo pati nesen bija atbraukusi pāri jūrai no Vācijas un tamdēļ lībiski neprata. Bez tam Jībiote cerēja atgriezties drīz pašas mājas. Viņa gaidīja uz izpirkšanu. IJrsula turpretim par izpirkšanu nedrīkstēja cerēt. Pārdomājot par sava mūža līdzšinējam gaitām, IJrsula pati sev izlikās par tīro nelaimes putnu.

Dzimusi viņa bija kāda grafa zemē. Tās tēvs piede- reja pat pie bruņinieku kārtas, bet tam trūka bagātības. Viņš savu zobenu nodeva grafa dienestā un izpildīja kada neliela pili karavīra pienākumus. Kadu dienu šo

pili ieņēma un nopostīja līdz pamatiem vairāki pret grāfu apvienojušies kaimiņu baroni, kuriem pievienojās pāris paša grafa vasaļu. Pie pils nopostīšanas aizgaja boja ma­zās piecgadīgās Ursulas vecāki. Meitene palika tčvbrāļa apgadašana, kuram pašam bija daudz bērnu, bet maz piederumu. Arī grafs maz varēja un vēl mazāk pūlējās palīdzēt, viņa dienestā kritušā bruņinieka meitenei, jo karš ar kaimiņiem un paša vasaļu atkrišana stipri izpostīja viņa bagātību un sagrāva tā varu. Vienu laiku grafs pat bija spiests bēgt no savu senču pils un uzturēties sve­šuma, bet vēlāk viņš gan atguva atpakaļ savu pili, tikai ne agrāko spožumu. Pec varas cīnīdamies, viņš vairāk domaja par karavīru vervēšanu, nekā par kaut kādu tur Ursulu. Tā bārene uzauga ka pelnrušķe tēvbrāļa ģimene, Ursulas aizgādnis nesen bija izdomājis doties kā svētce- ļotājs uz Livoniju. Tevbralis pie tam laikam ne tā gribēja atsvabināties no grēku nastas, kā izmēģināt laimi jaun- iekarojama zemē, kur varēja arī izdoties iegūt kādu lēņu īpašumu jeb ko citu, varbūt pavisam negaidītu … Ari Ursulu viņš paņēma līdz uz svešo zemi, jo tur vācu sie­viešu nevarēja būt tik daudz. Varbūt tēvbralim radās iespēja tikt vaļa no Ursulas, izprecinot to kadam. Katrā ziņā izdevīgāka precēšanās varēja iznākt Ursulai Livo­nijā neka dzimtenē. Jaunava jau tomēr bija bruņinieka meita. Tiešam Livonijā viens otrs vācu karotājs nemaz nebija pretim nodibināt ģimenes dzīvi. Izrādījās par pa­reizām domas, ka maz bija tur izvēlei vācu jaunavu. Tikai vairāki labakie precību kandidāti apņēma Livonijas tautu jaunkristīto augstmaņu meitas, kuru ģimenēm piederēja brangi īpašumi, kas atvēra plašas jo plašas izredzes ir dabūt no bīskapa uz lēņu tiesībām šos īpašumus, ir iegūt citus labumus vietēja dzīvē. Tomēr arī Ursulai drīz vien gadījās kāds precēšanās karš pielūdzējs, jo jaunava bija glīta un uzvedīga. Precinieks bija kāds sarkanbārdains pa­vecāks bruņinieks. Viņš piederēja pie tā ieceļotāju vairā­kuma, kas sastāvēja no piedzīvojumu un laimes meklētā­jiem, kā arī no šaubīgiem noziedzīgiem ļaudīm. Par Ursu­las kārotāju arī čukstēja, ka tas savā dzimtenē pie Reinos pastrādājis ļaunus darbus, kuru dēļ glābjoties no soda, tam bijis jādodas svētceļojumā uz svētas jaunavas Mari­jas zemi, kā pāvests bija nosaucis Livoniju. Tomēr tēv- brālis spieda Ursulu iziet pie šī precinieka, jo tas esot bruņinieks, tatad pienācīgi augstas kārLas, bez tam viņš ieguvis labu karavīra slavu un tātad stāvot cieņā pie bīs­kapa Alberta. Pēdējais tādam labam karotājam droši vien izgādāšot lēņu īpašumu, jo bruņinieks Heinrihs taisījās palikt uz visiem laikiem Livonijā ka bīskapa vasals.

IJrsula gan negribēja iziet pie ši sava precinieka, jo tas viņai likās nevien vecs un pretīgs, bet arī briesmīgs, jo starp citiem grēkiem tam pierakstīja arī pirmās sievas nomaitašanu Reinzeinē. Tomēr diezin kā jaunavai būtu paveicies atturēties pretim tēvbrāļa un precinieka vie­notai uzmākšanai. Te visu sajauca kunigaikšta Varpuna iebrukums, kas Ursulu un viņas tēvbrāli pārsteidza kādā lībiešu ciema. Tagad Sēlpilī gūstekne nemaz nezināja, vai tas aizgādnis maz ir palicis pie dzīvības. Ka tas viņu ne­pūlēsies un varbūt arī nespes izpirkt no gūsta, par to Ursulai nebija ne mazako šaubu. Tik maz rožainu dienu bija pieredzēts dzīvē un vēl mazāk to solīja nākotne.

Par visu to domāja Ursula, nosēdusies maltuves durvis atpūtas brīdi, paris dienas pec savas ierašanās Sēlpilī. Sēras grauza jaunavas sirdi un lika pat asarām tecei iz acīm. Te viņa pacēla nokārto galvu 1111 it ka atdzīvojās. No vārtu torņa augšas stāva padzirdējas stīgu trinkšķē­šana. Tur kāds spēlēja kokli. Sēri saldas skaņas taisni bija spējīgas atbilst jaunavas bēdām. Gūstekne sāka klausīties. Kokles turpināja līksmot un sērot. No viņām plūda sil­tums uz Ursulu. Jau pa leišu ciemošanās laiku Sēlpili Ursula bija dzirdējusi kokļu skaņas, bet tad gūsteknes bi ja ieslēgtas 1111 neko neredzēja.

Pec brīža jaunavai iegribējās redzēt, kā izskatās spē­lētājs. Tas jau nevarēja būt neglītais vārtu sargs, kuram plata priekš prāva gadu skaita kaujā dabūtā brūce izķē­moja visu ģīmi. Ziņkārības dzīta Ursula saka slīdēt pa pils pagalmu uz vārtu pusi, lūkodamās uz augšu un pūlēdamās torņa augšstāva plaši izveidotos sienas caurumos saska­tīt koklētāju.

Tiešam vārtu sargs tas nebija, jo Ursula ieraudzīja to pārliekušos pār torņa izbūves malu un noskatoties tāluma pāri pils apcietinājumam. Gūsteknes ziņkārība vel pie­auga. Viņa piegāja tornim tuvāk. Tagad viņai nāca re­dzama torņa sānu mala. Ursula strauji atrāvās atpakaļ. Viņa bija ieraudzījusi spēlētāju un sabijās. Ka arī ne? Tas bija Sēlpili augsti stāvošs cilvēks. Viņš bija ņēmis dalību arī iebrukuma Livonijā. Viņš pret pašu karavadoni Vār- punu izturējās visu laiku kā līdzīgs pret līdzīgu. Turpre­tim visi pārējie karavīri izrādīja tam padevību. Arī Sēl­pilī viņa attiecības ar pašu vietējo valdnieku bija vien- kd šas, varbūt ka dēlam pret tevu. Un šejienes kungs bija droši vien varenāks pat par dzimtenes zemītes vald­nieku grāfu. Pils gan bija 110 koka, bet tā atstāja stipra un plaša cietokšņa iespaidu. Virs uzkalniņa ar stāvajām nogāzēm inūru vietā apsliepās visapkārt 110 apaļiem ko­kiem uzcelta augsta siena. Gar viņu iekšpusē novietojās vesela rinda dažādu celtņu. Tur bija dzīvojamas ēkas gan pils valdniekiem pašiem, gan viesiem, gan karavīriem, gan kalpiem un vergiem. Tur bija ēkas zirgu un citu lopu novietošanai. Tur bija daudzas un dažādas saimniecī­bas celtnes: klētis pārtikas novieLošanai, lobparibas šķūņi, maltuves, ieroču noliktavas. Visu šo celtņu pakaļpuses siena izveidoja vienā reizē ari ārējos apcietinājumus. Tur, kui pie pēdējiem trūka ēku, ieblakus arejo apcietinā­jumu sienai, dažus soļus atstatu no tās, bija uzcelta otra tada pali koka siena. Abas tas savienoja un cieši nostip­rināja kopā viņās iebūvēti šķērskoki, ta ka izveidojas no apaļiem kokiem uzcelti it ka apcirkņi, kuri bija piepildīti pilni līdz augšai ar zemēm un akmeņiem. No ārpuses koka sienas bija apmestas, labaki sakot, notrieptas ar pa­biezu māla kārlu, kas daudz vielas bija izdrupusi un no­kritusi zemē. Tomēr mals daudz maz varēja pasargāt no ienaidnieka aizdedzinašanas mēģinājumiem. Virs koka ap­cietinājumu sienām gar ārējo malu bija uzcelts žogs, kur aizslēpties 110 ienaidnieku bultām un šķēpiem pils aiz­stāvjiem. Sis žogs nebija augsts, sniedzas tikai līdz krū­tīm cilvēkam. Celts viņš bija no apaļiem, augšgalā no­asinātiem un stāvus nostiprinātiem kokiem. Daudzās vie­tās, kur pie arējiem apcietinājumiem piekļāvās ēkas, šo ēku pakaļējas sienas bija daudzkārt augstākas par pārē­jiem apcietinājumiem. Tur pie šīm sienam pacēlas 11/ āru izspiedušās izbūves, kas atgādinaja balkonus. Viņos varēja novietoties pils aizstāvji, aizsargājot pili. Vārtu tornis bija tā celts, ka ienaidnieki, uzbrūkot pilij un vēršoties pret vārtiem, bija spiesti piegriezt tornim ar vairogiem neapsargātos labos sānus, pie kam no augšas visu vārtu priekšu bija iespējams apmētāt ar šķēpiem, bultām un akmeņiem. Jā, pils bija stipra. Ursula to sa­prata. Arī pils kungam vajadzēja būt. diezgan ievēroja­mam valdniekam, jo te nāca un gāja prāvs skaits kara­vīru un citādu ļaužu.