Rihards Ērglis: SĒĻI

Valodis gatavojās jāt uz Jersiku pie virsaiša Visvalda vest ar to sarunas par kopīgu uzstašanos pret vāciešiem. Ejot pāri pils pagalmam, jauneklis ieraudzīja Ursulu, kura bija pielikta pie izmazgātās un izžāvētās veļas sa- kulšanas. Kaut kas sāpīgs gūsteknes seja lika iekvēlot virsaiša brāļa dēla līdzjūtības dzirkstelei. Viņš apstājās un laipni ieprasījās:

«Vai tev neiznāk ar darbiem par grūtu?»

Ursula jau bija drusku ieklausījusies sēļu valodu un saprata, gan ar pūlēm, Valoža jautājumu. Atbildēt nācās vēl grūtāk. Kamēr viņa centās sameklēt vajadzīgos vār­dus, Valodis turpināja:

«Nekautrējies, saki vien droši, ja tev kas kaiš. Es parunāšu tevis laba, ja būs tiešām kas nopietns.»

«Esmu pie darba pieradusi,» lauzti atbildēja Ursula. «Darbs nav slikta lieta. Jau no bērna dienām man bija jāstrādā.»

«Tad labi!» noteica Valodis. «Nedomā tikai bēgt. Ne­kas neiznāks. Noķersim.»

Valodis smiedamies devās tālāk. Viņu pavadīja silts, par līdzjūtību pateicības pilns Ursulas skats. īsā saruna

2 4>4 jaunavai vienmuļajā gūsteknes dzīvē izlikās par lielu ievērības cienīgu notikumu.

Jau dažas dienas bija pagājušas pēc tam, kad Valodis divu kara kalpu pavadībā devās ceļā uz Jersiku. Velti Ursulas acis tik bieži veras uz vārtiem, pūlēdamas ierau­dzīt tur jauno sēļu augstmani atgriežamies mājās. Darbs gūsteknei visas šis dienas likās ta kā garlaicīgāks.

Te piepeši pils atdzīvojas. Ursula nesaprata, kas īsti noticis, bet vajadzēja būt kam svarīgam un ārkārtīgām. Sēlpilī saplūda ļaudis bariem. Nāca un gāja apbruņoti karavīri. Nāca steidzīgi sievas un bērni. Lielos vezumos veda pārtiku uz pili, pastiprinot jau tur atrodošos krāju­mus. Nesa mantas dažu dažādas, dzina lopus. Pilī pārpil­dījās ir ļaudīm domātās telpas, ir kūlis, ir klētis, visas piebūves, kas bija celtas pie āra apcietinājumu sienas. Nakli pils vārtu tornī uzcēla degošas darvas mucas. Uz apkārtējiem uzkalniem ari paris vietās dega sveķotu zaru un koku sārti. Tadi paši uguns signāli redzējās ari tālienē un ne tikai Daugavas sēļu krasta vien, bet ari pretējā. Ursulas ausis bieži vien uzķēra gan klusi, gan skaļi izru­nātos vārdus «vācieši» un «Rīga». Paretam runa gāja ari par lībiešiem un letgaļiem.

Ari gūsteknes stāvoklis pārmainījās. Līdz šim viņas neviens sevišķi neapsargāja. Pietika ar vispārīgo pils sardzi. Tagad lieta grozījās. Ursula novēroja, ka pastāvīgi kāds karavīrs viņu uzmana tāpat kā ol.ru gūstekni lībiešu jaunavu. Pārējas gūsteknes kalpones, kuru pili netrūka, neviens neievēroja. Tās jau bija Sēlpilī iedzīvo­jušas, apprecējušās ar vietējiem dienētajiem, vienkārša­jiem kara kalpiem jeb pal pie reizes ieguvušas sev aug­stāk stāvošus vīrus. Daudzām bija jau bērni. Tās par bēgšanu ir nedomāja. Mazākais visi, arī sēļu varas vīri pilī bija par to pārliecināti.

Ursula saprata, ka Sēlpilij draud karš. Un uzbrucēji bija vācieši. Tātad gūsteknei paspīdēja cerības stars tikt atbrīvotai. Tomēr, kā par brīnumu, domas par atgriešanos uz Rīgu Ursulu sevišķi neiepriecināja. Viņai pat sametās bailes no atkalredzēšanās ar sarkanbārdaino bruņinieku Ileinrihu, kuru tai tēvocis gribēja uzspiest par viru. Bie­žāk kā pie domām par cerību uz atbrīvošanos Ursula kavējās pie jautājuma, kur palicis Valodis. Vai tas varbūt jau uzsācis cīņu ar Ursulas tautas brāļiem. Diezin, ka vi­ņam var iet šādā cīņa? Nu, kareivis jau viņš gan ir stalts un varens. Kaut kāds bruņinieks viņu nepieveiks.

Bet jči nu Valodim iznāk sadursmē cīnīties pret vairakiem uz reizi, pret pārspēku? Ursula pati nemaz vel neapzinā­jās, ka viņa šādas iedomātas cīņas gadījuma novēlēja labu izdošanos Valodim un nevis saviem tautiešiem. Liels apmierinājums bija Ursulai, kad beidzot pilī atgriezās Valodis. Tikai tas nemaz vairs neredzēja nabaga gūslekni. Steidzīgi viņš kaut ko pārrunāja ar virsaiti Vilni. Tad uz. kopīgu apspriedi tika iesaukti pils lielajas telpās vairāki karavīri un daži klātesošie ģimeņu vecajie. Viss tas no­beidzas atkal ne pēc Ursulas prāta. Valodis ar karavīru pulciņu aizjāja no pils, šoreiz droši vien uz kaujas lauku. Tomēr Ursulai drīz vien iznaca apmierinašanas, jo jau otra dienā Valodis atgriežas mājās sveiks un vesels. Tūlīt pilī saplūdušie ļaudis un karavīri sāka steidzīgi atstāt cietoksni. Arī tur sadzītos lopus un paglābšanai savestās mantas atkal aizgādāja projām. Acīm redzot, kara bries­mas bija garam.

Kas tad īsti bija noticis? Pirmo reizi Rīgas vācu vara bija likusi sevi just Daugavas piekrastēs ārpus Livonijas. Vācieši bija ieperinājušies līvu zemes Daugavmalas daļā, šaura zemes josla gar jūrmalu. Šī josla bija tikai 35- 40 kilometru plata, bet stiepās no Daugavas līdz Igaunijai. Livonijas centru, viņas plašāko, bagātāko, spēcīgāko, tātad arī nozīmīgāko daļu sastadīja zemes vidus Toreida, kura ieņēma vairāk kā trešo daļu no visas toreizējās Livoni­jas — lībiešu zemes. Tātad Turaidas pagasts ir gan uz­glabājis savā nosaukumā seno vārdu, bet ieņem tikai sa­mēra nelielu kādreizējās Toreidas daļu. Vāciešu pirmās nometnes apmešanas vietas Ikšķile, Sala, ari pirms nedaudz gadiem nodibinātā Rīgas sādžele atradās Daugav­malas lībiešu daļā. Šinī apgabala vietējiem -iedzīvotājiem vācu ienākšanas laikā nebija nevienas pils, nekādu ap­cietinājumu.

Vācu varai augot, sākās viņu uzmākšanās kaimiņiem. Tam laikā lielakais spēka avots Rīgas bīskapam Alber­tam bija svētceļotāji kruslakarotāji. Pavests bija iz­sludinājis Livoniju par Dievmātes Marijas zemi un kara darbību tur par tikpat svētu ka krustakaru Palestinā. Pil­nīgu grēku piedošanu varēja izpelnīties katrs, pat ļaunā­kais grēcinieks, vienalga vai viņš devās uz Marijas zemi Livoniju vai uz Dievmātes dēla Kristus zemi ■ Pales- tīnu. Ar grēku piedošanas solījumiem un izredzēm uz citādiem labumiem izdevās katru gadu Vācijā savervēt •diezgan daudz piligrimu, kas devās uz Rīgu stiprina! vācu varu. Viņu vairums gan kalpoja Rīgas bīskapam karos pret. pagāniem ne ilgāk par vienu gadu, pec kura notecē­šanas svētceļolāji griezās atpakaļ uz mājām, atsvabināti no visiem grēkiem.

1205. gada pavasarī svētceļotāju skaits Rīgā bija krietni prāvs. Šo apstakli centās izmantot enerģiskais vācu Livonijas valdnieks bīskaps Alberts. Pirmie dabūja ciest Ikšķiles lībieši. Tie gan skaitījās jau par sen kristī­tiem. Dažs labs bija pat vairākas reizes taisijis cauri kristīšanas ceremoniju. Tomēr lielais vairums lībiešu visu to neņēma nopietni un pret vāciešiem uzstājās naidīgi pie pirmās izdevības. Alberts nosprieda ar svētceļotāju palīdzību viņus savaldīt. Pašu ikšķiliešu sirdsapziņa ari nemaz nebija lira. Tamdēļ, lielākām vācu pulkam tuvojo­ties, ikšķilieši turēja par drošāku atstāt savas mājas. Kopā ar sievām un bērniem viņi saklupa laivas un bega pa Daugavu augšup uz Lielvārdi, kuru līdz ar kaimiņu Aiz­kraukles novadu toreiz apdzīvoja lībieši juku jukām ar lolgaļiem.

Piligrimi steidzās bēgļiem pakaļ. Kur tik vāci parādī­jās, iedzīvotāji muka uz mežu biezokņiem, lai tur noslēp­tos no negaidītā uzbrucēja. Vācieši sasniedza Lielvārdi, kura toreiz bija pilsēta. Lielvārdieši arī sabēga mežos. Viņu pilsētu vācieši aizdedzināja un devas tālāk uz Aiz­kraukli. Arī turienes iedzīvotāji, dzirdēdami par Liel­vārdes likteni, bēga uz mežiem, jo nespēja pārsteigumā salasīt kopā pietiekoši stiprus pretspēkus vaciem. Aiz­kraukles pili vācieši nodedzinaja. Viņas liesmas uztrauca un sacēla kājās tālākos kaimiņus. Sēipils un Jersika steigā gatavojas uz cīņu un cerēja, ka 1o pašu darīs ari Koknese. Bet Valodis jau no Jersikas atveda pārsteidzošo ziņu, kura gan bija sasniegusi jau arī Sēlpili pat vel āt­rāk nekā Valodis tur atgriezās. Kņazs Vjačeks, izdzirdis, ka vācieši lielā skaitā atrodas tikai triju jūdžu atstatuma no Kokneses, bija pārbijies. Viņš, nedomādams nemaz par ciņu, steidzās pretim bīskapam Albertam un, laimīgi smaidīdams, piedāvāja vāciešiem mieru, draudzību un palīdzību.