Rihards Ērglis - SĒĻI

«Ka ta? To es gan nesaprotu,» brīnījās Valodis.

Ursula pamazām sāka stāstīt par savu pagātni, par savas dzīves apstākļiem un pamodināja uzmanigajā klau­sītajā arvien vairāk un vairak līdzjūtības pret sevi. Labs brītiņš tā aiztecēja nemanot. Abi triecēji nemaz nezinaja, ka tos novēro uzmanīgas acis. Virsaite gaidīja, vai saruna nebeigsies pati no sevis, bet drīz nosprieda, ka pašai jā­sper soļi šinī virziena. Domāts, darīts. Virsaite jau nekad nekavējās darīt to, kas ir darāms. Viņa ātri piegāja klāt abiem jauniešiem un stingri noteica:

«Valodi, tu gan labāk nekavē Ursulu no darba. Vai tad tev pašam nav šodien kur likties, ka pus cēliena jā- triec ar kalponi? Un tu arī, mīļā, šodien man esi ļoti maz izrakstījusi. Varētu nu gan saņemties. Tu zini, es nemīlu, ja rokas tur klēpī saliktas.»

Neskatoties uz virsaites pārmetumiem, Ursula to dienu bija priecīga. Saruna ar Valodi un jaunekļa sirsnīga balss bija kā ar slotu aizslaucījusi projām Ursulas sēras. Asa­ras ir nedomāja vairs rādīties acu kaktiņos. Ta tas arī bija turpmāk. Satiekoties Valodis šad tad iebilda pa vārdam Ursulai. Abi patrieca pa teikumam. Un skaista gūstekne smaidīdama gaidīja uz nākošo vārdu apmaiņu ar stalto sēli, pa starpām uzklausīdamās viņa kokļu ska­ņas. Pie tam apmierināta, brīžiem pat laimīga jutās Ur­sula gūsteknes gaitās. Nesen tik sveša Sēlpils jaunavai sāka palikt pazīstama. Bēgt no turienes viņa tiešām ne domāt nedomāja. Tikai varas spiesta un ne bez preto­šanās Ursula būtu atstājusi sēļu cietoksni Daugavas malā.

Tomēr ne jau gludi vien dienas ritēja uz. priekšu jau­najai gūsteknei. Liekas, dzīve nevar būt bez ērkšķiem nekur. Ursulai nepatikšanu cēlonis bija pret savu gribu pats labsirdīgais virsaitis Vilnis. Viņš nekādi nespēja pa­iet garām nevienai skaistulei, vai nu nepaplikšķinājis tai vaigus, vai nesaņēmis aiz smakra, vai nepaglaudījis galvu, vai citādi kā neizrādījis savu piekrišanu. Tālāk iet savā draudzības izrādīšanā vecais vīrs ir nedomāja. Var­būt jaunākas dienas… Bet par to jau neviens vairs ne­cēla gaismā nekādus norēķinus. Bez tam agrako grēku mērs ari nevarēja bul nekāds lielais, jo visam jau Sēlpilī sekoja uzmanīgs acu pāris. Nekādā ziņā virsaite nebūtu pielaidusi aizskāri daudz maz nopietni savas sievas tiesī­bas. Tomēr viņa nespeja atradināt savu viru no vaigu glaudīšanas skaistam meičām un no citiem tamlīdzīgiem sīciņiem nedarbiņiem. Virsaite pat bija jau samierināju­sies ar šiem noziegumiem un bieži vien par tiem piemie­dza acis un pat nebāra vainīgo. Tikai ar Ursulu tas lietas bija pavisam citādās. Nezin kādēļ svešzemes glīta gūs­tekne virsaitei likās draudošākā par citām skaistulēm. Varbūt tas bija sakarā ar to, ka virsaitis pats bija izvē­lējies Ursulu no vesela pulciņa gūstekņu. Varbūt sākumā viņš arī bija piegriezis aizjūras mantai lielāku vērību, kā parasti to mēdza darīt. Varbūt tas tikai ta bija izlicies virsaites verojošiem skatiem. Lai nu kā, tikai lieta bija tāda, ka līdz ko vecajam virsaitim ceļā gadījās Ursula un viņš ar to pec paraduma ņēmās pajokot, kā pēc viņa dzi­ļākās pārliecības un iesakņojušās paraduma pienācās darīt ar skaistu dabas māmuļas veidojumu, tā tūlīt virsaite to redzēja un nekavējoši ņēma priekša ar visu bardzību ne vien savu vainīgo vīru, bet arī pavisam nevainīgo gūs­tekni. Pirmais pie savas mūža biedres bardzības bija jau sen pieradis un par viņas gremšanos neko daudz neiz­taisīja, vienkārši nelikās zinot. Turpretim Ursula ar izbai­lēm katrreiz redzēja virsaiša parādīšanos sava tuvuma. Tā jaunās aizjūras gūsteknes dienas aizritēja Sēlpili brī­žam priekos par satikšanos un vārdu para izmaiņu ar jauno stalto Valodi, brīžam bēdās, izbailēs un pat asarās par ceļa gadīšanos vecīgajam virsaitim Vilnim un līdz ar to savienotajam pēdējā uzmanībām, kam nekavējoši se­koja greizsirdīgās virsaites asas pamācības un bargie rā­jieni par slinkošanu un acu nekautrīgu bolīšanu pakaļ katram viriešam, vai tas būtu vecs vai jauns.

Sevišķi nevaldāmas palika virsaites dusmas nākošās ziemas vastlāvju svinības. Sēlpilī bija diezgan kausu tukšots. Visi vīrieši smējās pienācīgi, daži varbūt pat pār­mērīgi jautri. Arī pie sievietēm varēja novērot svētkiem piemērotu pacilātību. Dejas un rotaļas sasniedza augstāko sajūsmu pakāpi. Pats par sevi saprotams, ka viņās da­lību ņēma arī mūžam dzīvespriecīgais Vilnis. Jau labu brīdi virsailei likās, ka viņas mūža biedrs par daudz uzkrītoši izrada savu izcilus piekrišanu Ursulai. Greizsir- digās sievietes uzmanība vēl paasinājis. Tiešam, kādās rotaļas Vilnis divas reizes no vietas izvēlējās Ursulu. Tad sekoja tāds sīkums un šads sīkums. Tomēr virsaite vēl cietās un savaldījās. Bet… tas vairs nepavisam nebija panesams. Izmantodams kādu gadījumu, Vilnis tik cieši piespieda un tik ilgi turēja sev pie krūtīm Ursulu, ka virsaites pacietība izbeidzas uz viena rāviena. Tā rāmie linu markas ūdeņi sāk gandrīz vai bangot, kad zeni iemet tur iekšā veselu čupu akmeņu un koka gabalu uz reizi.

Vel virsaitis Vilnis nepaspēja izlaist Ursulu iz savām rokam, kad jau sajuta spēcīgu rāvienu aiz pleca. Kad viņš apgriezies ieraudzīja saniknoto virsaites seju, viņa sajūsma droši vien samazinājās ta par grādiem 50. No­teiktu skaitli šeit dot nav iespējams, jo toreiz vēl nebija izgudroti ne grādi, ne viņu mērošanas daikti.

Visi pārējie vastlavju svinētāji noskatījās, kā virsaite aizveda savu viru uz saimnieku pašu galu, ārā 110 kopī­gajam telpām. Sākot līksmība tā kā aprima, bet tad svētku sajūta un kausu saturs darīja savu svētīgo darbu un ne bez panākuma. Drīz atkal pils kopīgajās lielajas telpās skanēja smiekli, saucieni un dziesmas.

Turpretim virsaišu pašu galā dienas atlikušajā dala maz ko redzēja no svētku priekiem. Virsaite bija tā sa­niknota, kā reti kad. Tik garus bārienus, tik pamatigi pārliecinošus pierādījumus par savu nekrietnību virsaitis nebija vēl nekad dzirdējis. Kad virsaite sesto reizi sāka noskaitīt pēc kārtas visus vīra grēkus, sākot no pirmās tikšanās brīža līdz pārdzīvojamai dienai, pie tam neizlai­žot ne ta vismazākā sīkumiņa, tad Vilnis noprata, ka līdz vakaram vaļā netiks un ka no svētku prieku turpināšanas jaatsakās. Lai tomēr izsistu cenu vastlavju laikam, viņš nosprieda, ka jāizguļas. Uz to pamudināja arī izdzertie kausi un labu gadu skailu piedzīvojušam kājām lik no­gurdinošas dejas un trakulīgās rotaļas. Vilnis pec šī sva­rīgā lēmuma pieņemšanas nekavējoši uzmeklēja savu guļas vielu un, izstiepies visa dižajā garuma, drīz vien iemiga, sievas bargo runu strāvās ieaijāts. Pec vīra pirmā krāciena virsaite apklusa, piegāja gulošajam klāt, labu bridi novēroja ta ģīmja izteiksmi un, noglaudījusi aiz­miguša matus, klusi noduclinaja:

«Ak, tu mans palaidņa večuks? Nu, labs jau tu tomēr esi man.»

Nākošās dienās Ursula dabūja daudz ko ciest no vir­saites, kurai gūstekne neko vairs nevarēja izdarīt pa pra- tam. Tomēr visam zem zvaigznēm pienāk beigas, un pa­mazam beidzās ari virsaiLos sliktais garastavoklis. Šoreiz omas uzlabošanai varēja but ļoli drošs pamats, jo sievas vastlavjos saceltais tracis laikam bija atstajis stipri labo­jošu iespaidu uz virsaiti Vilni, ja tikai vispārīgi var būt runa par lika koka iztaisnošanu. Un virsaitis Vilnis sie­viešu, saprotams tikai daiļu sieviešu, paijašanas ziņa bija stipri liks koks. To neviens pie labakas gribas neņemtos noslēpt, lai ari ka kārotu izdarīt pa prātam godājamam novada valdniekam un vecajam varonīgajam karotajam.