Rihards Ērglis - SĒĻI

Tamdēļ Ursula izvairījās no augsti stāvošā koklētāja skatiem. Viņa saprata, ka bija tikai kalpone. Koklētājs gan bija sirsnīgs cilvēks, jo taisni viņš lika uzsēdināt gūsteknes uz liekiem, lībiešiem atņemtiem zirgiem, kad ievēroja, atgriežoties uz Sēlpili, ka viņam nav viegla atra sekošana kājām kaut arī ne sevišķi steidzīgiem kara­vīriem.

Ursula, klausīdamās kokles skaņās, devās atpakaļ pie. darba uz maltuvi. Te no kādas ēkas iznāca pils pagalma pats virsaitis Vilnis. Ieraudzījis gūstekni, viņš tai uz­smaidīja un kaut ko noteica. Ursula ne vārda nesaprata, kaut gan izjuta vārdos laipnību. Viņa steidzas tālāk, bet virsaitis pamaja ar roku, lai ta ietu viņam luvak, un atkal laipni noteica pāris vārdu. Ursula apstājās un gribēja jau paklausīt uzaicinājumam, un iet pie Viļņa, kad vēl kadas durvis atvērās un pils pagalma parādījās virsaite. Viņa uzmeta pa zibiņojošam skatam vīram un gūsteknei.

«Aha!» virsaite dusmīgi teica. «Tu jau te sāc rīkoties ar savu magonīti. Es jau redzēju, kā tu acis blisināji, kad paņēmi šito rozi no Varpuna. Nu, te nav nekāds kaujas lauks, kur ar zobeniem jakapa pakauši. Tur tu vari rīko­ties pēc saviem ieskatiem. Te es tev parādīšu, ka esmu tava sieva. Un tev, aizjūras vistiņ, laikam, par maz darba. Nac! Gan es tev atvēsināšu karstas asinis.»

Virsaite pamaja Ursulai ar roku, likdama, lai tā seko viņai. Abas devās uz maltuvi. Kokļu skaņas tornī bija apklusušas. Kad maltuves durvīs Ursula alskatījas atpa­kaļ un pameta skalu uz vārtu torni, viņa ieraudzīja, ka ari jaunais koklētājs novēro viņu. Pie tam gūsteknei likās, ka jaunekļa acis un smaids izsauca žēlumu un līdz­jūtību. Bet varēja būt, ka viņai tikai tā likās.

Maltuvē virsaite ņēma uz graudu priekšstrādnieci. Gan pēdējā taisnojas, ka izlaidusi gūstekni tikai durvju priekšā atpūsties un ka par bēgšanu dienas laikā neesot ko iedo­māties. Gūsteknei neesot iespējams izkļūt 110 pils lauka. Ari sargi tūliņ ieraudzišot, līdzko notiktu bēgšanas mēģi­nājums. Drazienu priekšstradniece tomēr saņēma līdz ar rīkojumu dot vairak darba jaunajai gūsteknei.

Pagāja paris dienas. Pie katras satikšanās Vilnis rau­dzīja vai nu jokodamies aizstaties Ursulai ceļā ar ieples­tām rokam, vai laipni paplikšķināt gūsteknes vaigus jeb saņemt to aiz zoda. Virsaites skati atkal nenoguruši novē­roja ir vīru, ir skaisto gūstekni. Tikai pēdējā jutās arvienu nelainngaka. Dienas pagāja vienmuļīgi viena darbā. No­bīļa neviena, ar ko vārdiņu parunāt. Tad vēl šī virsaiša uzmācīgā laipnība un virsaites dusmas. Tas viss nevarēja labi beigties. Vienīgais prieks Ursulai bija paklausīties

kokļu trīcošajās mīlīgajās skaņās. Līdz ar to viņai it ka tuvāks palika Valodis. Tagad gūstekne jau zinaja, ka sauc stalto koklētāju.

Tkdienišķību Sēlpili partrauca augsta viesa ierašanas, kura bija divkārši neparastāka, jo iekrita vasaras laikā, kad vajadzēja sākties labības pļaušanai. Viesis nebija ne­viens cits kā kaimiņu virsaitis, patiesībā krievu kņazs Vjačoslavs, kura senči bija cēlušies no Polockas kņazu cilts. Viņš valdīja Koknesē. Lielīties ar savu varu un spe­ķiem viņš nekādi nevarēja. Kokneses toreizeja pils nebija ne tuvu tik stipra un ta apcietināta ka Sēlpils. Kņazam bija ja daudz, tad paris desmiti paša kareivju, krievu tautības. Bez tam samērā nelielā pils apkārtnē letgaļi un ari nedaudzi sēļi, kas bija apmetušies uz Daugavas zie­meļu krasta, skaitījās atkarībā no Kokneses. Tie izpildīja pie reizes pēdējās valdnieka pavēlos, bet, viņa vārdu saīsinādami, sauca to Vjačeslava vietā par Vjačeku, kas tālāk lībiešu valodā bija izveidojies par Vesceku. Zem pēdējā vārda kņazs iekļuvis vācu rakstos un hronikas.

Kņazs Vjačeks bija parpalikuins Latvju zeme no agrā­kiem laikiem, kad krievi starp citu arī pa Daugavu bija tiekušies izplest savu varu uz Baltijas juras pusi. Pa ne­lielai daļai tas viņiem arī bija izdevies, jo lībieši un ari daži lotgaļu novadi bija nonākuši atkarības stāvoklī no krieviem. Ši atkarība gan bi ja niecīga un izteiciena pilna nozīmē nejūlama, jo pēdējā laikā skaitijas tikai vārda pēc. Tomēr jau senos laikos Koknese un Jersikā bija pa­spējuši iemitināties krievu kņazi. Jersika gan krievu vara jau sen bija galīgi izbeigusies. Vai nu tur svešas tautības kņazus priekš daudziem gadiem bija atvietojusi latviska valdnieku cilts, jeb pirmējie bija paspējuši galīgi parlalviskoties, tikai Jersika pašu laiku valdīja Visvaldis, kam ar krieviem, liekas, visas saites bija jau sen pār­trūkušas, jo viņš precējies bija ar leišu kunigaikšta Dan- gerula meitu un atbalstīja leišus karos pret krieviem. Šo Jersikas valdnieku senie pergamenti dēvē latviešu vārdā par Visvaldi un tikai vēlāk to šur tur tulko krieviski par Vsevolodu. Vjačeks Koknesē gan vel uzglabājis puslīdz savu krievu tautību; viņam ir ari vēl pārpalikušj sakari ar Polockas kņaziem, bet ari viņš, tāpat kā Jersikas valdnieks Visvaldis, ir pilnīgi patslavīgs savā pili un neatrodas nekāda atkarībā ne no vienas krievu zemes kņazistes.

Pēc dabas Kokneses valdnieks bija ļoti svaidīgs: te piekļāvās vienai pusei, te pretējai; te noslēdza līgumu, te lauza to; te draudzējās ar kādu, te nodeva neseno draugu. Varbūt šādu viņa rīcību izsauca sajūta, ka paša varai nav nopietna pamata zem kājām.

Kamēr Vjačeka pavadoņus, divus kara kalpus, uzņēma karavīru mājoklī, pils lielajas telpās cienāja galveno viesi-

«Tiešam laimīga šodien mums diena Sēlpilī,» runaja virsaitis Vilnis. «Šodien redzam pie sevis ciemā augsto Kokneses virsaiti.»

«Vareno virsaiti!» atbildēja Vjačeks. «Ne jau bez ār­kārtīga iemesla es jums šodien uzbāžos pašā karstākajā darba laikā.»

«Ko nu, ko nu, kaimiņ, runāt par uzbāšanos!» Vilnis cēla iebildumus.

«Jāsauc lietas viņu īstā vārdā,» noteica Vjačeks, kurš tāpat kā viņa pavadoņi, bija jau puslīdz parletgaļots. «Mums draud kopīgas#briesmas, kaimiņ. Livonijā nostipri­nājās aizjūras vācieši. Viņu vara pieaug. Tie sāk izstiept rokas pēc Daugavmales zemēm. Ja mēs ar tevi, augsto Sēlpils virsaiti, neturēsimies kopā, svešie var mūs nomākt. Mums abiem kā tālredzīgākajiem jāsaprotas savā starpā, jāaizmirst agrākās savstarpējās nepatikšanas un jārauga an piedabūt pie kopīgas lietas trešo Daugavmales zemju kungu, Jersikas virsaiti Visvaldi. Trīs vien mēs te esam tādi, kas spēj parādīt dūri ienaidniekiem. Tikai Visval­dim ir trula galva. Viņš ar mani droši vien negribēs ne­maz ir varda runāt. Tamdēļ tev vajadzētu piedabūt viņu pie mūsu kopīgās ieroču brālības pret vāciešiem. Tu un Visvaldis, abi jūs esat draugos ar leišiem. Varbūt jums izdodas clabut palīgus arī no Lietuvas.»

«Laikam gan Vjačeks būs krietni iekodis un sariebis Jersikas Visvaldim, ka tas ne runāt negrib ar kaimiņu. Nu, Koknesietis jau labais gan ir. Man jau arī būtu tev, brālīt, daudz ko likt priekšā, bet ko nu viesim! Ir jau arī prātīgāk turēties visiem kopīgi pret svešajiem,» no­prātoja Vilnis un domīgi noteica savam viesim:

«Es par virsaiti Visvaldi gan nevaru sūdzēties. Mēs tiri labi saliekam. Tavas domas uz kopīgām gaitām karos, augsto virsaiti, arī ir prātīga cilvēka cienīgas. Pārrunāsim sīkāki par briesmām, kas mums pēc tavām domam draud un tad nospriedīsim, kas darāms. Tikai pa priekšu neno-

nicini, kas ir gaidei likts, un atveldzēsim meles pie pilna kausa.»

Kad Vjačeks ar saviem pavadoņiem aizjāja no Sēlpils, viss bija uz draudzīgāko norunāts. Ja vācieši ar lībiešiem mēģinās vērsties pret Daugavmali, tiem pretim stāsies Koknese un Sēlpils apvienotiem spēkiem. Ari Jersiku virsaitis Vilnis piedabus pie kopīgas rīkošanās kara ga­dījumā. Tiešām tā nevarēja būt grūta lieta. Jersikas vir­saitis Visvaldis bija krietns virs. Viņš bez šaubām ari spēcīgāks par Vjačeku. Viņa novads diezgan prāvs. Vis­valdim piederēja vairakas pilis. Pati Jersika bija diezgan bagata pilsēta. Tāpat ka Sēlpils, arī Jersika pastavīgi draudzējās ar leišiem. Ne velti Visvaldis apprecējis leišu kunigaikšta Dangeruta meitu. Gan jau vienotiem spēkiem pieveiks vāciešus, ja tie paliks uzbāzīgi, bet varbūt svai­dīgais Vjačeks briesmas tīri vienkārši izdomājis. Nu, no- būtu arī nemaz slikti sēļu karavīriem pacilāt zobenus, šķēpus, kara cirvjus un smagās ozola vāles. Vāciešu un lībiešu galvaskausiem tas sevišķi veselīgs nebūs.