Rihards Ērglis - SĒĻI

Alberts nebija vel tik stiprs, lai varētu iedrošināties iet ar saviem svētceļotajiem vēl tālāk prom no Rīgas. Bez tam vina aizmugurē lībieši sāka pulcēties un varēja apdraudēt vācu atgriešanos uz mājām. Tamdēļ bīskaps labprat noslēdza paslāvigu mūžīgu mieru ar Kokneses

valdnieku, ko pēdējais pēc sava paraduma no pa! sākuma nemaz nedomāja turēt.

Paņēmis, kur vien dabūja, ķīlniekus no aizkraukiie- šievn, un piekodinājis visiem ierasties Rīgā, lai kristītos, Alberts devas uz māju pusi. Tomēr atgriešanas Rīga ne­iznāca nemaz tik viegla, jo Lielvārdes un Ikšķiles lībieši bija paspējuši apvienot papravus speķus mežos. Biezokni viņi uzbruka vāciešiem, kuri ar zaudējumiem un tikai ar mokām izsitās cauri līdz Ikšķilei. Bīskapa Meinharda celto Ikšķiles mūra pili, kura bija nodota lībiešiem, at­rada pilnīgi lukšu un atstāja viņa garnizonu. Par vadoni paliek tur bruņinieks Konrāds, kuram jau agrāk Ikšķile bija uz pergamenta davāta par lēņu īpašumu. Tikai lagad viņš pie ta tiek patiesībā un arī vel nav nemaz tik pār­lieku drošs šai savā īpašuma. Pēc Alberta aiziešanas uz Rīgu 17 svētceļotāji 110 tiem, kuri palikuši Ikšķilē pie bruņinieka Konrādā, tiek no lībiešiem sagūstīti jeb no­kauti. Gūstekņus lībieši ziedo saviem dieviem.

Tā cīņas lauks atkal attālinājās no Sēlpils. Pirmā svešo aizjūras spēku parādīšanās pie sēļu zemes robežām bei­dzās ar kara draudiem vien. Pie tam bija iegūts lieku reizi jauns pierādījums, ka nopietna brīdī uz Kokneses Vjačeku neviens novarēja paļauties. Dzīve Sēlpilī atgrie­žas atkal parastaja gultnē.

Gūsteknei laiks aizritēja nemanot un vienmuļīgi. Die­nas pagaja grūtā darba, bet naktis saldā cieša miegā, kas bija izpelnīta alga par dienas čaklajām gaitām. Vie­nīga izklaidēšanās Ursula i bija kokļu skaņas. Jaunā gūs­tekne nekad nepalaida garam gadījumu noklausīties, kad Valodis trinkšķināja stigas un jautri pārgalvīgi dziedāja par pavasara nākšanu, par vasaras saules zelta stariem jeb braši sumināja senos varoņus un viņu kareiviskos darbus.

Ursula pastāvīgi gaidīja, vai tikai Valodis nesāks dzie­dāt, vai tikai nepadzirdēs viņa kokļu skaņas. Pati, sev ne­manot, gūstekne pierada nemitīgi ilgoties pēc vienīgā uzjautrinājumā, kas viņai bija sasniedzams. Līdz ar to viņas uzmanība piegriezās Valodim pašam. Ursula vēroja, vai tas atrodas pilī, vai tas aizjāj. Viņa pierada gaidīt ta pārjāšanu mājās, un nemanot sāka ilgoties pēc jaunā

stalto sēļu augstmaņa. Drīz vien gūsteknes sirsniņa puk­stēja vienīgi priekš skaistā koklētāja.

Kadu dienu pilī atjāja divi lībieši. Tic; bija Ursulas nelaimes biedrenes, otras gūsteknes, brālis un izredzētais. Viņi bija ieradušies izpirkt savu tuvinieci, kas tiem ari paveicās, jo izpirkšanas maksa nebija dārga. Laimē sta­rodama, lībiete šķiras no Ursulas. Daži kopā pavadīti mēneši bija tuvinājuši abas gūsteknes. Lībiete labprāt gribēja Ursulai izpalīdzēt, lai tā ari tiklu brīvē no gusla. Lai Ursula tikai pasakot, kam un uz kurieni ziņot par viņu. Lībiete apņēmās nodot ziņojumu visātrākā laikā. Rakstīt un lasīt Ursula neprata. Tamdēļ par vēstulēm ne­bija ne runas.

Tādas lietas Loreiz. bija stipri vien neparastas arī Vā­cija. Ne tik vien vienkāršāko bruņinieku vidū varēja uz­iet tikai retu kadu rakstīt vai lasīt pratēju, bet arī pašu augstāko kārtu locekļi neuzskatīja šādas lietas par pie­tiekoši cienīgam, lai pieliktu pūles un iemācītos viņas. Spalvu un pergamentu apēnoja zobens, katra īsta to laiku vīrieša cienīgas nodarbošanos piederums. Pat dažs labs valdnieks, ja daudz, tad prata parakstīt tikai savu vardu, pie tam ar pūlēm. Grāmatas, labak sakot, pergamentu ruļļi bija reta un stipri dārga manta, tikai lieliem bagāt­niekiem pieejama. Rakstīšanas un lasīšanas māksla ne­piedienēja kaut kuram cilvēkam, sevišķi pasaulīgam laicī­gām kārtām nē. To piekopa garīdznieki, sevišķi klosteru mūki. Ari valdniekiem garīdznieku kārtai piederīgas per­sonas noderēja par sekretāriem, visu vajadzīgo nedaudzo rakstīšanas darbu kārtotājiem. Tamdēļ nav nekāds brī­nums, ka Ursula, ja arī pati būtu pratusi rakstīšanas mākslu, nevarēja nevienam rakstīt, jo ne viņas tuvinieki, ne to apkārtnes ļaudis neprata lasīt un nemēdza sazināties sava starpā ar rakstu zimēm. Par vēstuļu rakstīšanu ne­domāja arī Ursula pati. Tādas domas bez šaubām viņai nevarēja nemaz ienākt galvā. Tomēr no gūsta atbrīvotā lībiete varēja aiznest mutes vārdiem ziņas par Ursulu uz. Rīgu vāciešiem, lai tie izpirktu savas tautības gūstekni. To lībiete arī gribēja darīt, tikai prasīja Ursulas aiz­rādījumus.

Vāciete - gūstekne palika domīga. Pirmo reizi viņa apzinīgi saprata, ka pati nemaz vairs nevēlas kļūt projām 110 Sēlpils. Ar izbrīnu viņa pārsteigta nojauda, ka šķirties no Sēlpils, nedzirdēt vairs pazīstamās, tik pierastās kokļu skaņas, neredzēt vairs stalto koklētāju priekš viņas būtu liela nelaime. Ursula vairs nekāroja redzeties ar savu tēvabrāli, nemaz nerunājot par sarkanbārdaino bruņinieku Heinrihu un pārējiem Livonijas vāciešiem. Viņai pat sa­metās bailes, ka to pret pašas gribu neaizved alpakal ag­rākajā dzīve. Pēc īsam pārdomām Ursula lūdza lībieti neko nevienam par viņu neziņot. Kaut gan ar izbrīnu, nesenā nelaimes biedre Ursulai lo apsolīja un atstāja, laimīgi smiedama, Sēlpili uz visiem laikiem.

Citas kalpones mēdza sūtīt arī pie lauku darbiem. Ur­sulu vēl neizlaida ārā no pils apcietinājumiem, jo baidi jās, ka nesen iegūtā verdzene neaizmūk. Mājas darbu arī nebija trūkums. Bez tam veicami bija dažu dažadi roku darbi. Vajadzēja ir adīt, ir izšūt jeb, ka toreiz teica, iz­rakstīt. Sēlpils virsaite bija krietna saimniece un darbīga nama male. Savām kalponēm viņa nepieļāva nodoties slinkošanai. Sieviešu rokām pilī vajadzēja kustēties visam un pie tam čakli, jo čakli. Citādi naca bāriens, jo nama mātes acis redzēja visu.

Arī otra dienā pēc lībiešu gūsteknes aizvešanas no Sēlpils Ursula nebija atstāta bez darba. Viņai virsaiti? uz­deva kadu izrakstīšanas roku darbu. Nosēdusies pils pa­galma, gūstekne čakli ņēmās ap balinal.a linu audekla gabalu. Tomēr šodien jaunavu māca tīri vai nosl sēras un ilgas pēc: kaut ka nezināma, nepārdzīvota, varbūt ne­sasniedzama, kas spētu padarīt dzīvi krāšņu, jo krāšņu. Tīri bez kāda redzama iemesla asaru paris pamirdzēja Ursulas acis un lēni kā kavēdamies noslīdēja pāri vai­giem uz leju.

Šādu sadrūvušu viņu ieraudzīja Valodis, iedams pils pagalmam pāri uz vārtu torni. Labsirdīgajam jauneklim sametās meitenes žēl. Viņš piegāja lai klal un mierinā­dams teica:

«Nebēdājies vis, Ursula, par to, ka tava biedrene ir projām. Gan jau tevi arī drīz vien izpirks un tu tiksi atkal

mājās».

«Nē! Mani gan neviens neizpirks. Nav neviena, kas to varētu izdarīt». Ursula atbildēja, pacēlusi uz. Valodi savas valganas acis, kurās asaru vietā drīz vien sāka mirdzēt prieks, ko izsauca līdzjūtības noskaņa Valoža runa.

«Gan jau kāds atradīsies.» Jauneklis raudzīja piedot priecīgāku noskaņu sarunai: «Bez tam, vai tad pie mums Sēlpilī ir tik slikti, ka tu gribi tikt projām no šejienes tik karsti un ar tādu nepacietību? Vai tikai tu netaisies uz bēgšanu?»

«Es nemaz nekāroju atstāt Sēlpili.» Ursula atbildēja. «Un begt? Kur tad lai es bēgtu?»

«Vai tad tev nav ne radu, ne draugu, ne labu paziņu tava zeme?» taujāja tālāk Valodis.

«Es pati nezinu,» domīgi noteica Ursula. «Var būt, ka ir: var būt, ka nav. Drīzāk man liekas, ka nav.»