Rihards Ērglis - SĒĻI

33

Pie visa ši gadījuma ar Polockas sūtņiem sēļi dabūja zināt abata Teodoriha tālākos piedzīvojumus. Neskatoties u/ zirgu un visu pārējo mantu zaudēšanu, uzņēmīgais ga­rīdznieks nebija vis atgriezies uz Rīgu, bet gan turpinā­jis ceļu uz Polocku. Gan bez. dāvanām, bet tomēr pie ceļa mērķa Polockā, pie Vladimira, Teodorihs bija nonā­cis. Tikai izrādījās, ka jau priekšā atradās lībiešu vadoņu sūtņi. Lībieši vajadzības gadījumā bija atcerējušies savu atkarību no Polockas un lūdza Vladimiru, lai Las aizdze­not vāciešus iz viņu zemes atpakaļ jūra, no kurienes tie nākuši. Sūtņi stāstīja Polockā visvisādas briesmu lielas par vāciešiem, bet galvenā kārta žēlojas par to, ka bīs­kaps viņus par daudz apspiežot un ka viņi nespējot pa-

■ i 404

nost jaunas ticības jūgu. Vladimirs šoreiz labprāt uzklau­sīja sūdzības un jau bija devis rīkojumu saviem pavalst­niekiem gatavoties uz karu. Kņazs sāka rīkot arī plostus un liellaivas, lai ar visiem vajadzīgiem piederumiem un nepieciešamo pārtiku pa straumi ātri varētu aizpoldē.l līdz. Rī^ai.

Teodoriha Vladimirs pieņēma lībiešu :-.ūЈņu klātbūtne un nostādīja aci pret aci vienu prot otriem. Teodorihs lūdza mieru un draudzību, bet lībieši brēca, lādēdamies, ka Rīgas vācieši mieru negribot ne arī turot.

Vladimirs, acīm redzot, nostājās lībiešu pusē, jo no­lika vāciešus zem apsardzības un noliedza tiem at: ; " i viņiem ierādītās mājas vietas. Te nāca darba abata Teo­doriha apbrīnojama veiklība. Izrādījās, ka šis nabags, kurš visu laiku žēlojās, ka ir galīgi aplaupīts, bija mā­cējis noslēpt prāvu naudas zuteni no Valoža un Žiglaiši ļaužu skatiem. Ar šo savu bagātību Teodorihs uzpirka ir kadu kņaza Vladimira padoma devēju, '-r sargus. Pir­mais atklāja abatam Polockas valdnieka noluku karot pret Rīgu. Otrie skalijas caur pirkstiem, kad Teodoriha ļaudis atstāja uz brītiņu savas māju vietas, apstaigādami krievu pilsētu.

Drīzi bīskapa Alberta sūtnis sameklēja kadu ubagu no Salaspils apkārtnes, kas bija aizkūlies līdz Polockai. Šo viru viņš noīrēja par veselas pus markas atlīdzību ka vēstules nonesēju bīskapam uz. Rīgu. Tā Alberts saņēma ziņu par stāvokli Polockā. Viņš atlika savu nodomāto Vācijas braucienu uz vēlāku izdevīgāku laiku un pieru­nāja arī daudzus svētceļotajus nebraukt tūlīt projām, bet turpināt, vēl jaunavas Marijas zemes aizstāvēšanu.

Tomēr kņazs Vladimirs bija dabūjis šo to zināt un, atsaucis abatu pie sevis, bargi noprasīja, vai Teodorihs esot nosūtījis ziņnesi uz Rīgu. Izvaicātais sabijās un at­zinās. Lai gūtu laiku pārdomāšanai, Vladimirs lika aizvest Teodorihu atpakaļ uz mājas vietu. Tur pārējie sūtniecības dalībnieki drebēja un trīcēja aiz bailēm no Polockas vald­nieka dusmām. Viņi ka vienā mutē ņēmās pierunāt savu priekšnieku, lai tas sākot liegties un atsaukt, to, ko jau izteicis. Arī Teodorihs bija pārbijies, bet noteica:

«Ja vārds reiz. ir jau kritis, tad viņu nav vairs iespē­jams saķert.»

Otrā diena kņazs Viādimi.'s ro jauna sauca pie s< 1 is Teodorihu un paziņoja tam savu lēmumu.

«Lai man nevarētu netaisnību pārmest,» viņš teica, «tad es nosūtīšu savus uzticības vīrus uz. lībiešu /.omi, kimem uzdošu uz vietas izmeklēt, kas tur vainīgs, kas nevainīgs. Tie arī pasludinās mana vārdā spriedumu par tavu kungu bīskapu Albertu. Līdz ar maniem ļaudīm tu vari atgriezties mājas.»

Kā teicis, tā Vladimirs ari izdarīja. Drī vien viņa sūtītie bija jau Koknesē. Abatam Toodoriham ļāva ceļot, tālāk uz Rīgu. Līdzi tam devās krievu garīdznieks Ste­fans, kuram tika uzdots uzaicināt bīskapu Albertu ieras­ties 30. maijā noteikta vietā pie Ogres upes, kur kņaza Vladimira pilnvarotie gribēja spriest tiesu par Rīgas valdnieku.

Pie lībiešiem un letgaļiem krievu kņaza ļaudis neka­vējoši izsūtīja ziņnešus ar uzaicinājumu ierasties pilnīgi apbruņotiem tiesāšanas vietā noteiktajā diena. Letgaļi ne­ieradās, bet lībieši gan, pie tam lielā skaitā.

Bīskaps Alberts pēc ilgas apspriešanās bija sagudro­jis šādu atbildi:

«Visas zemēs ir parasts, ka sūtņi ierodas pie ta, pie kura viņi tiek sūtīti no sava valdnieka. Nekad neviens valdnieks, lai cik viņš arī padevīgs un pazemīgs nebūtu, neiet sūtņiem pretim ārpus saviem apcietinājumiem. Tam­dēļ kartība prasa, lai sūtņi mūs apmeklē mūsu pašu pil­sētā, kur mēs tos varam pieklajīgāk saņemt un ērtāk apsaimniekot. Nekavējaties, bet nākiet vien uz Rīgu. Laipni jūs ielūdzam. Nebaidieties ne no kā. Par piemērotu uzņemšanu mēs gādāsim. Vēl reiz laipni ielūdzam godātos viesus pie sevis.»

Tiesas dienā pie Ogres bija ieradušies tikai lībieši, vienīgie no visiem uzaicinātiem. Vāciešu nebija. Tikai divi kristīti Ikšķiles lībieši bija atsūtīti noklausīties un novērot visu, kas notiktu. Tie bija ļoti padevīgi vācie­šiem, Līdzko viņi ieradās sapulces vielā, lībiešu vecajie saņēma viņus ciet un uzaicināja atteikties no vaciešicm un no kristīgās ticības. Tomēr abi reizi pēc reizes al­ka rtoja:

«Mēs no visas sirds esam pieķērušies jaunajai ticībai. Nekāda mocīšana mūs nespēs šķirt no kristītiem un viņu ticības. Mēs alkstam kļūt. par mocekļiem.»

Par tādu visiem pārējiem tik nesaprotamu izrunāšanos un, acīm redzot, stulbu tiepšanos pārējie lībieši neganti pārskaitās. Visu niknākie izrādījās abu kristīgo tuvākie

radinieki, jo tiem likos, ka šie viņu tuvinieki palikuši par palaidņiem un nodevējiem. Abus izlūkus sagrābā art, sasēja un nomocīja līdz nāvei. Ja vācieši buiii paklau­sījuši uzaicinājumam un ieradušies pie Ogres, Dievs zin, kā viņiem būtu gā jis.

Pēc tam sakās vispārīga lībiešu uzstāšanas ar iero­čiem pret vāciešiem, kuriem sakot gaja slikti un nācās aprobežoties gandrīz ar Rīgu vien. Tomēr, kad prāvs skaits lībiešu izklīda un tālinakie, sevišķi toreidieši, aiz­gāja uz mājam, vācieši guva parsvaru. Krita Salas lībiešu galvenais vadonis Ako, lībiešu uzņēmīgais puk.inal.ajs un visa pasākuma dvēsele. Kritušā galvu nosūtīja uz Rīgu par dāvanu bīskapam Albertam, kurš, sūtītājam ierodoties, pašu laiku noturēja dievkalpošanu ar aizlūgšanu pēc uz­varas. Saņēmis asiņaino balvu, Alberts priecīgi noturēja nekavēdamies pateicības dievkalpojumu par godu tuvāko mīlestības Dievam.

Tā kā vāciešu stāvoklis tomēr bija vel apdraudēts, neskatoties uz uzvaru par Daugavmalas lībiešiem, tad Al­berts lūdza palīga savu vareno sabiedroto un kaimiņu Zemgales valdnieku Viesturu. Tas, pildīdams norunu, ieradās ar 3000 karavīriem Albertam palīgā. Zemgaļi no­postīja Toroidu, ieņēma un nodedzināja Kaupo pili, no kurienes pašu Kaupo tā radinieki un nesenie pavalstnieki bija pirms tam padzinuši. Ta Viesturs paglāba savu lun­kano sabiedroto bīskapu Albertu, kurš prata būt zem­gaļiem draugs tik ilgi, kamēr tas pašam nāca par labu.

Viesturs ar saviem zemgaļiem aizgāja mājas. Bīskaps Alberts aizbrauca uz Vāciju, lai tur savāktu sev jaunus karotāju barus un citādi stiprinātu vācisko Livoniju. Lībieši par savām neveiksmēm atkal sūdzējās Polockas kņazam Vladimiram, lūgdami, lai viņš taču beigu beigās nāktu palīgā viņiem. Pie tam viņi atbalstīja savu lūgumu ar aizrādījumu, ka bīskapa paša nav mājās un ka Rīga vāciešiem maz spēku. Vladimirs aicinājumam šoreiz pa­klausīja un ar lielu skaitu krievu karavīru pašreiz, bija jau ceļa uz Rīgu, tuvodamies Sēlpilij.

Virsaitis Vilnis nosprieda, ka sēļiem jāņem dalība karā pret vāciešiem un lika steidzīgi gatavoties. Laida ūdeni laivas, stiprināja kopā plostus, izsūtīja vēstnešus pa apkārtni.