Rihards Ērglis - SĒĻI

Virsaite bija novērojusi, ka arī leišu bajāram Ursula patīk, un nosprieda izmantot šo apstakli, lai pārdotu gūs­tekni uz leišiem. Galu gala atdāvināt Ursulu virsaite to­mēr negribēja labprāt, jo tāda laba strādniece bija kaut

ko vērts un tik gādīga un kārtīga saimniece kā virsaile taču nespēja šādu mantu vienkārši aizsviest projām.

Uz vasaras beigām Žiglaitis no jauna ieradās Sēlpili. Viņš aicinaja Valodi doties kādā sirojumā, bet arvien kareiviskais sēļu jauneklis šoreiz neizrādīja ne mazakas gribas sekot uzaicinājumam. Pats Žiglaitis tagad kā par brīnumu likās Valodim nepanesams, kaut gan agrāk jau­nais sēlis arvienu bija priecājies par leišu bajāra parādī­šanos Sēlpilī. Zigiaitis lipa klat Ursulai, traucēja gūstekni pie darbiem. Par to dusmojās Valodis, bet ne virsaite. Tā ar prieku novēroja leišu viesa aizraušanos un gaidīja, kad bajārs piedāvāsies atpirkt vācu gūstekni. Virsaite jau bija nolēmusi, ka piedāvās Ursulu Žiglaitim, ja tas vilcināsies. Tomēr galu gala pati sarunas uzsākt viņa labprāt negribēja, jo tad jau Zigiaitis redzētu, ka Sēlpili labprat grib Ursulu pārdot un solītu mazāk. Kamēr vir­saite šaubījās, Žiglaitis atvadījās un aizjāja uz Lietuvu. Tiešam viņa daudzās ciemošanās Sēlpili sāka paliki, par garām un iznaca par biežam. Pie tam sirošanas aii nekā­dās pēdējā laika nenotika, tātad viss bija bez nopietna mērķa un vajadzības. Var ari būt, ka bajāra viesošanos saīsināja ārkārtīgi auksta un pat nedraudzīgā Valoža iz­turēšanās pret agrāk tik labi ieredzēto kara biedru.

Pēc Ziglaiša aizjašanas virsaite ar nepatikšanu no jauna novēroja, ka Valodis arvien vairāk un vairāk pie­griež vērību Ursulai. Abu sarunas palika garākas; notika tās arvienu biežāk un biežāk. Triecot abi smejas tik sir­snīgi un jautri. Ursulai acis mirdzēja vien, kad viņa kur ieraudzīja Valodi. Viņa kokles skaņas jaunā gūstekne laikam sadzirdētu otrā pasaules malā.

Atnaca rudens. Vēl gan nebija klāt slapjais, vēsais dubļu laiks, aukstās ziemas sakuma ievadītājs, bet dabā vē! rotājās saulainās zeltīlo lapu krišanas dienas va­saras turpinājums un noslēgums.

Kādu dienu negaidot Sēlpilī atkal ieradās bajārs Žig­laitis. Viņš atjāja viens un pastāstīja, ka sieva tam nesen mirusi, dāvinādama dzīvību mazam brēkulim. Tomēr bē­dīgais notikums ne sevišķi sagrauza bajāru. Brīžiem viņš pat bija diezgan jautrs un likās apmierināts ar savu lik­teni. Tūlīt ierašanas dienā viņš griezās pie virsaišu pāra ar pieprasījumu pārdot tam Ursulu. Vilnis gan sākuma

gribēja uzstāties pret gūsteknes pārdošanu. Meitene esot laba strādniece, veikla darbu darītāja. Tamdēļ tā esot nevien noderīga, bet pat vajadzīga pilī. Tomēr virsaite bija citās domās, un Vilnim nekas neatlika pari ka vie­nīgi piekāpšanās. Virsaite vīram strupi, noteikti ka ar cirvi cirzdama, noprasīja:

«Ak, tad sirds tev deg gan uz ķerstīšanos ar to aizjūras skuķi? Prot gan tas meitens vīriešus sakurināt. Pat tads vecs prauls ka tu sāk liesmot. Bet ne jau tevis dēļ es esmu noraizējusies. Neieņem nemaz tādas domas sev galva. Man rup Valodis. Ne jau tu esi vajadzīgs tai mei­tenei, bet viņš. Uz Valodi tā acis bola. Pēc tā viņa izmet savus tiklus. Tam viņa mūžīgi gadās ceļa, un lidz ko ierauga viņu, ta pašai acis dzirksta vien ka vilkatim, pamanot jēru baru. Un Valodis ari… Bet ko tur tik daudz triekt! Manas pašas dēli nestaigā vairs saulītes gaisma. Valodis man tagad kā pašas bērns. Es jau ari tam esmu audžu māte. Ka mazs bārenītis pec kopīga ap­vienotu igauņu un krievu iebrukuma viņš man palika uz rokām. Kas tad lai par viņu rūpējas, ja es to nedarīšu? Viņš jaunības trakulībā var vel ieēst, i es tanī svešniecē. Ko tad? Ka tev patiks, kad tavs mantinieks apprecēs ver­dzeni? Vai tas nāktu par godu visai mūsu ģimenei? Jauki izskatīsies, kad nākošam Sēlpils virsaitim par sievu bus diezin kāda aizjūras klaidone. Viņš pats, ticis par novada valdnieku, aiz kauna nezinās, ko ar tādu sievu iesākt, un domās pārmetīs vēl mums, ka neesam viņu tagad pratuši izsargāt no vieglprātīgā soļa. Nē! Es jau neesmu tik īs­redzīga kā tu, kas tālāk par savu deguna galu neko ne­var saskatīt. Es tikai nezināju, kur likt vācieti. Žiglaitis arī viņa ieēdies. Lai ņem, bet lai labi samaksā.»

Tiešam virsaite nemaz neizrādīja Ziglailim savu prieku par piedāvājumu pirkt Ursulu. Pirmā sarunā tā neka ne- bija atbildējusi bajāram. Tad viņa labi pārlika, kā rīko­ties, lai labāk izmantotu iekaisuša viesa stulbumu, kā virsaite domās dēvēja Ziglaiša dziņu pec Ursulas. Labai nama mātei jau vajadzēja rūpēties par savas ģimenes mantas pieaugšanu un kopa vākšanu. Virsaite arī katrā ziņā gribēja būt laba nama māte, un pēc apkārtnes ieska­tiem tāda viņa arī tiešam bija. Tamdēļ virsaite ņēmās kairināt jau tā iekarsušo bajāru. Kaut arī pati karsti velē­jās aizlaist Ursulu drīzāk projām no pils un kaut arī nebūtu palaidusi nekādu gadījumu garām atsvabināties no mājas mieru apdraudošas gūsteknes, tomēr Ziglailim viiia rādīja, ka ne labprāt nāk pretim viņa piedāvājumam. Brīžiem virsaite pat izmeta pa teikumam, ka laikam gilu gala nemaz nevarešot laist darbīgo gūstekni projām. Tā sarunas ievilkās. Virsaite prasīja par daudz dārgu cenu. Gan Žiglaitis piedāvāja par Ursulu lielisku pirkšanas maksu, bet tik pārmērīgi maksāt jau nebija iespējams. Bez tam ari viņš saprata, ka bez kaulēšanās jau nevar neka laba nopirkt. Kad sarunas draudēja izjukt, virsaite prata r.o jauna uzkurināt savu viesi, vai nu sameklēdama gadījumu, kā aizvest baja.ru uz maltuvi, kur strādāja tanī brīdī gūstekne-vāciete, vai arī pēdējo atsaukdama uz pils telpām un likdama lai tur kaut ko rīkot pircēja acu priekša. Ursula lūkodamies, Žiglaitis iedegas vairāk un vairāk. Līuz ar to pieauga arī maksas piedāvājums. Tā tas vilkās dienas astoņos. Beidzot liela apnika arī virsai- tei. Viņa. tagad zināja augstāko maksu, kadu bija iespē­jams d ibut 110 Ziglaiša. Tālāk vilcināties nebi ja vairs pa­mata. Tamdēļ virsaite griezās pie sava viesa ar aiz rā­di jumu:

«Klausies, mīļo bajar! Tu jau mums esi mīļš un iere­dzēts viesis, bet kairs mazs bērns jau saprot, ka tādā darba laikā ka lagad, kairam kārtīgam cilvēkam jārīko­jas pa mājām. Arī tev, ka dzird, esot liela un bagata saimniecība. Ja tur tagad nav paša kunga acu klāt, tad tu droši vien ar katru dienu zaudē daudz vairāk, neka vari cerēt izkaulēt no mums cenas nolaidumu par Ursulu. Mēs jau to meiteni nemaz nedomājam pārdot. Tikai tev ka mīļam, vecam draugam… Ja nu tu tiešām gribi, lai viņa tūlīt nāk tavās rokās, tad soli kārtīgu cenu un ņem to projām.»

Žigliiitim asinis saskrēja galvā un viņš bez apdomāša­na:; pacēla pirkšanas cenu tik augsti, kā virsaite nem iz nebija cerejusi. Viņa vairs nevilcinājās, bet svinīgi sa­deva rokas ar bajāru. Maksājumu tūlīt nokārtoja. Žiglai­tis laistījās no priekiem. Viņš nemaz vairs nevēlējās uz­turēties viesmīlīgajā Sēlpilī, bet nekavējoši gribēja doties mājās.

Ursula mīcīja mīklu maizes cepšanai un pa starpām klausījos uz. kokles skaņām, kas no vārtu torņa augšas atlidoja līdz gūsteknes ausīm, Valodis šodien bija mājos, un viņš jau bija pret to tik laipns uu sirsnīgs. UrsuLi jutās laimīga. Viņa neko vairāk nevelejas. Tikai zināt, ka viņš ir tuvumā, tikai šad tad redzei lallo jaunekli, dzirdei la balsi, klausīties viņa kokles saldajos skaņas.

Svešā Sēlpils Ursulai bija palikusi mīļa un tuva. Grūtais darbs te viņu vairs nemaz nebaidīja. Šķirties no šejienes, neredzē! vairs staltā dziesminieka, nedzirdēt vairs viņa kokļu skaņas… Ja, kas tad par to maz varēja runāt vai domāt?