Rihards Ērglis - SĒĻI

To pašu apstiprināja arī Valodis, kas taisījās atgriezties uz pili. Kaut gan apziņa tam bija iegulies kaut kas smags, kāda baiļu sajuta par to nezināmo ceļu, kas bulu stai­gājams, lai visa liela noskaidrotos, lai Ursula varētu atgriezties Sēlpilī kā viņa sieva, tomēr viņš bija laimīgs un apmierināts ar visu. Gan jau Valodis atradis īsto ceļu, gan jau viss nokārtosies. Dzīve pali radīs, ka rīkoties. Jānogaida tikai īstais brīdis. Parunas varbūt ar tēvoci. Tas visu sapratīs. Virsaite gan… Nu, ko pirms laika bēdāt!! Viena lieta bija skaidra: tūlīt vest Ursulu uz pili nevarēja. Ilgāk šeit palikt viņš ari nedrīkstēja, ja nevē­lējās sacēli aizdomas jeb varbūt pat ieraudzīt še no pils izsūtītus meklētājus pec virsaiša pazuduša brāļa dela.

«Mīlulīti» griezās pie Ursulas Valodis. «Es tūlīt došos uz pili. Tu te ierīkojies, cik labi vien vari. Fie katra daudz maz izdevīga gadījuma es tevi apmeklēšu. Bieži es būšu te. Varbūt pat jau rītu. Ar visu vajadzīgo es tevi apgādāšu. Nakti tu nestaigā no sētas projām. Diena zvēri tevi neaizskars. Tumsā tie ir drošāki. Ka nenotiek nelaime. Aizsāc j no iekšpuses arvienu durvis ar lielo koka bultu un nelaid neviena svešnieka iekšā. Ari lodziņa aizšaujamo pa nakti neturi vaļā. Sēļi gan tevi neaiztiks, liet kas zina, kur gadās ļauns cilvēks. Kad es pats neva­rēšu ierasties pie tevis, tad atsūtīšu šurp Sēļmali. Tam tu vari pilnīgi uzticēties. Viņš jau manam tēvam bijis tuvs kalpotājs un palīgs visās lietās. Esmu uz viņa rokām uzaudzis. Viņš man ir ļoti padevīgs un uzticams līdz nā­vei. Tas pratīs klusēt manis labā un nedarīs neko tādu, ko es negribēšu. Esi braša un nebaidies, ja arī vilki nak­tis kauc pie pašām durvīm, jeb lacis grābstās ap stende­rēm. Neaizmirsti tikai pabarot un padzirdīt pajumtē abus leišu bajara zirgus. Lai lopiņi necieš. Tos man nav tagad kur likt citā vietā … Tu jau man esi varone. Esi droša un braša.»

Ursula noskatījās, kā viņas staltais jātnieks uz sava varena rumaka nozuda mežā otrpus pļavas. Bailes jau viņai gan būs vienai šeit nakšu tumsa noklausīties vēju aurošanā un vilku kaukšana, bet ko lai dara! Jāpacieš vien! Valodis tā saka, Un tas jau tomēr viss ir tikai sī­kums, salīdzinot ar to laimi, ko viņa ieguvusi tik negai­dot. Bez tam par sīkajām nepatikšanām nāks atalgojums — Valoža apciemojumi. Ko tad te vēl noraizēties? Kadas briesmas viņa jau nav pārdzīvojusi. Ieroču skanēšana, bruņinieku cīņas un ugunsgrēku liesmas tēva un mātes nāves nakti, leišu un sēļu kareivju straujais uzbrukums un gūstā krišana lībiešu zemē, vakardienas piedzīvojumi ar bajāru Žiglaiti… Pec visa tā nakts tumsa ar vilkiem un pat ar ļauniem gariem nemaz tik nepaciešama nevar būt. Viss būs labi. Valodis ari tā domā, mīļais Valodis…

Tuvojoties pilij, Valodis juta zināmu nemieru par var­būtējam izjautāšanām par lo, kādēļ viņš jau no vakar- rli< nas nozudis. Tomēr šīs bailes izrādījās veltas. Pilī val­dīja uztraukums pavisam citu iemeslu dēļ. Tur tikko bija ieradušies sūtņi no Koknes es kņaza, viltīga Vjačeka. Kai­miņš atkal mudināja virsaiti Vilni uz kopīgu rīkošanos pret Rīgas vācie šiem un viņiem padotiem lībiešiem, uz­aicinādams uz ieroču brālību. Kads no sūtņa sargiem, Kok­neses daļā dzīvojošs sēlis, izpļāpāja sarunā ar Sēlpils kara­vīriem, saviem cilts brāļiem, ka Vjačeks tikko pavasarī apmeklējis Rīgas valdnieku, krusta sistā Dieva krivi Al­bertu, bijis tam ļoti padevīgs un draudzīgs, ticis Rīgā ār­kārtīgi laipni un ar lielu godu uzņemts. Vēlāk Vjačeka kalps vēl palielijas, ka starp Koknesi un Rīgu noslēgts draudzības un ieroču brālības līgums. Tādu pašu esot vē­lējies noslēgt ar bīskapu Albertu ari Jersikas ķēniņš Vis­valdis, bel tā sūtņi neesot Rīgā tik draudzīgi pieņemti ka Kokneses valdnieks.

Virsaitis Vilnis bija uztraukts. Ja kareivis stāstīja taisnību, tad Vjačeks rīkojas viltīgi uz divām pusēm. Tas vien tomēr nebūtu nekas draudošs Sēlpilij, jo Vjačeks jau nekad bez viltus nebija varējis iztikt. Arī viņa spēki nebija nekādi lielie. Bet ja jau saprātīgais un nopietnais Jersikas Visvaldis arī spiedās Rīgai klāt, tad vācu vara pat to stipri apdraudēja. Bez tam iznāca, ka jau viss Daugavas ziemeļu krasts līci/, pat Jersikai turējās labis pratis jeb piespiesti kopā ar Rīgu. Tadā kārtā, ja tikai par Visvaldi dzirdētais nostāsts nebija Lūkšas baumas vien, Sēlpils virsaitim pretim stāvēja pārmērīgi stiprs un tāds ienaidnieks, no kura nevarēja sagaidīt žēlastības.

Ieraudzījis mājās paijājušo Valodi, virsaitis Vilnis ieaicināja viņu pie sevis un, izstāstījis savas bažas, no­teica:

«Tu būsi mans pēcnācējs virsaiša godā šeit Sēlpilī, tamdēļ tev ari jāsāk līdzi domāt par novada labklājību. Apspriedīsim, ko darīt.»

Saule jau bija nogājusi, kad tēvocis un brāļa dēls beidza aprunāšanos. Abi neticēja, ka Visvaldis būtu tā bez cīņas nospriedis padoties vāciešiem. Citādi varēja būt ar Vjačeku. Lai daudz maz izzinātu patiesību, vajadzēja i/.- taujat Kokneses sūtni. Tas bi ja krievs, kāds Vjačeka radi­nieks, bet labi prata lelgaliski, tamdēļ sēļiem bija viegli ar viņu sarunāties.

Kad Vilnis ar Valodi bija iegājuši pie sūtņa, virsaitis lieši noprasīja:

«Mēs labprāt pieņemtu varenā Kokneses valdnieka pie­dāvājumu un noslēgtu ar viņu draudzību, bet mums ir ziņas, ka tavs pavēlnieks jau vienojies ar vāciešiem, pret kuriem pats tagad aicina mūs. Saki, vai tas ir tā?»

Sūtnis paliku manāmi uztraukts un prasīja, vārdus steidzīgi izrunādams:

«No kurienes jums varēja pienākt tādas ziņas? Tās jau nevar but nekādas drošās.»

«Ziņas mums ir stipri noteiktas. Ar to pietiek. No kurienes viņas, 1as nekrīt svarā,» noteica Vilnis, kuram sūtņa izturēšanās likās apstiprinot nostāsta patiesību.

«Augsto virsaiti! Tas ir ļaunprātīgs izdomājums,» tīri sarkans nosarcis, izdvesa sūtnis.

«Labi! Tad saki mums, kamdēļ tavs kungs bija šo pa­vasari Rīgā. Kamdēļ viņš tā draudzējās ar Rīgas vald­nieku? Ko viņš tur runāja?»

«Ak, ko!» sūtnis taisnojās. «Vācieši tā baidās no mums, ka lugšus lūdza, lai mans augstais valdnieks tos apmeklē­jot un slēdzot ar tiem draudzību!»

Virsaitis saskatījās ar Valodi. Tātad Vjačeks tiešam bija apmeklējis Rīgu. Nostāsts par vāciešu lūgšanu un bailēm bija izdomāts, jo no Vjačeka liem gan tik pārmē­rīgas bailes nevarēja būt. Par Visvaldi kaut ko izzināt neizdevās no sūtņa. Pēdējais otrā dienā aizjāja, neka no­teikta Sēlpilī nepanācis. Vilnis lika Vjačekam pateikt, ka viņš pašureiz pats nevēlas uzbrukt vāciešiem, bet ja tie iedomātos uzmākties Sēlpils novadam, tad dabūs izbaudīt, cik sēļu ieroči asi.

Tad Vilnis noturēja pilī vecajo apspriedi. Pārrunāja pašreizējo stāvokli ša un tā. Nosprieda sagatavoties kai­ram gadījumam. Gan pret stiprajiem Sēlpils apcietināju­miem vācieši atkodīs zobus. Pie pils ļauno ienaidnieku var sagaidīt vienīgi neveiksme. Bet visur citur sēļu zemē vāciešiem iespējams postīt, graut un dedzināt. Bez šau­bām, lielu nelaimi viņi var nodarīt. Sevišķas briesmas draudēja Livonijai tuvajam Selenes (vēlākās Sērenes) ap­vidum. Tur gan ari atradas vietējais apcietinājums, kur tuvākiem iedzīvotājiem bija iespējams briesmu brīdī pa­slēpties. Tikai šis apcietinājums nebija nekāds stiprais. Vāciešiem varēja izdoties viņu ieņemt, pie kam pēdēja gadījumā cietoksni paglābušies ļaudis kristu ienaidnieka rokās, tātad būtu ieskrējuši tīri kā slazdos pašu cietoksnī. Arī pati nokļūšana apcietinātajā vielā varēja daudziem neveikties, jo vācieši iebrukumu no tuvējās Aizkraukles puses pāri Daugavai spēja izdarīt ārkārtīgi strauji, tā pār­steidzot daugavmalas iedzīvotājus — sēļus pilnīgi nejauši. Šadā gadījumā dažs labs nopagūtu pat uz meža biezok- cieni aizmukt, nemaz jau nerunājot par lopu un citas mantas paglābšanu un paslēpšanu.