Rihards Ērglis - SĒĻI

Neņemot neinaz vera sīkumus, visiem bija skaidra galvenā lieta: sēli vieni paši nevarēja cerēt uz izšķirošas uzvaras panākšanu par Livonijas spēkiem. Tamdēļ nācās sadabūt pie laika palīgus Lietuvā. Nosprieda, ka turp jā­dodas Valodim, uzsākt sarunas.

Kad Valodis tūlīt pie pirmās satikšanas pēc vecajo apspriedes Sēlpili pastāstīja Ursulai, ka tam clriz jādodas uz Lietuvu, jauna sieviete pārbijās. Viņa domaja, ka leiši sagaidīs Valodi ka ienaidnieku un atriebsies tam par sava bajāra Ziglaiša nāvi. Velti Valodis mierināja savu sievu, velti viņš aizrādīja, ka tam Lietuvā ne mats nevar no­krist no galvas ka svešas zemes viesim un ka Žiglaitis kritis pilnīgi godīga cīņa. Atriebties varētu varbūt, tikai nelaiķa bajāra tuvinieki, bet diezin vai tādi pavisam at­rodami pasaulē. Bez tam neviens jau nezināja, kā Žiglai­tis aizgājis bojā. Arī pats Valodis nedomāja ne ar vār­diņu lielīties par savu uzvaru un par bajāra krišanu. Ur­sula tomēr baiļojās par savu viru.

Bailes bija veltas. Lietuvā sēļu virsaiša radinieku uz­ņēma visur ar sevišķu sirsnību. Liela novada kareiviskais kunigaikštis Dangerutis bez šaubīšanās izteica savu pie­krišanu virsaiša Viļņa nodomiem pret Livoniju. Viņš so­lījās dabūt vēl paris kunigaikštu sev palīga un ar lieliem spēkiem ziemas sakumā ierasties pie Daugavas. Kamēr Valodis veda sarunas ar kunigaikšti, pēdējā meita, skais­tule, labprāt meta skatus uz stalto svešinieku. Arī Dange- rutim pašam, likās, nekas nebija pretim, ja Sēlpils nāko­šais virsaitis būtu tā znots. Viena meita tam bija jau aiz­precēta pie Jersikas virsaiša Visvalža. Ja uz Sēlpili aiz­precētu kunigaikšta jaunāko meitu, Dangeruta iespaids Dougavmalā ietu tikai plašumā.

Laipni Valodi saņēma ari viņa agrakais paziņa ne­liela novada kunigaikštis Vārpuns. Tikai izrādījās, ka viņš ar kaimiņu Danegruti labi nesatika. Tamdēļ, izdzirdīs, ka pēdējais ņems dalību kara gājienā, Vārpuns ne par ko negribēja piedalīties ar viņu kopīga pasākuma. Šis kuni­gaikštis pat pazobojas.

«Augstais Sēlpils virsaitis pieredzēs, ka nav laba lieta ielaisties draudzība ar tādu vīru kā Dangerutis. Es nežē­lošu zirga un nebaidīšos savu kaulu palricināšanas jājie- nam pie kunigaikšta — nelaiķa Svelgaša dela, lai pārlie­cinātu arī viņu neuzsākt ar Dangeruti kopīgu kara ga- jienu. Tas droši vien izdarīs k -du aplamību. Tad mēs prātīgākie iesim uz savu roku karā un parādīsim pasau­lei, kā jauzbiuk vāciešiem un kā jānoposta lībiešu zeme. Tad ceram arī uz Sēlpils atbalstu mums. Mēs jau ar jums esam vecu vecie draugi.»

Bet Dangerutis ari bija vecu vecais Sēlpils draugs. Ari viņš droši vien kaimiņu nenovīdības dēļ neņemtu dalību karā, ja tanī piedalītos Varpuns. Izņemot tukšus naida vārdus, Var puns par Dangeruti neko ļaunu, neprātīgu ne­varēja paleikt. Lai kā, tikai Valodim neizdevās pierunā! abus kaimiņus ņemt dalību kopīga kara gājiena.

Daudz vairāk panākumu kā pie tēva, Valodim bija pie Vāipuna meitām, pie tam bez kādiem pūliņiem no jaunā si'l.ņa puses. Abas skaistules ne acis nenovērpa no ciemiņ A n pēdējam no jaunavu dedzinošiem skatiem dažu labu reizi sametās liri karsti. Droši vien viņš būtu pametis savu sirdi Lietuva, ja tikai šis pukstošais ķermeņa piede­rums tam būtu vēl šoreiz pilnā mērā līdzi paņemts. Bet sirds Valodim bija palikusi skaistās sieviņas īpašumā Sē­lijas mežmales nomale. Tamdēļ Valodis atgriezās bez no­pietniem zaudējumiem no Lietuvas maiās.

Kad Ursula ieraudzīja savu viru dzīvu un veselu, vira nevarēja aiz priekiem ne rimties. Reizi pēc reizes viņa a! kārtoja:

«Kā akmens man novēlās no sirds, tīri kā akmens. Es jau baidījos, ka neredzēšu vairs savu mīļo.»

«Jā, ja!» atjokojās Valodis. «Leišos jau ir skaistas mei­tas. Varējo jau kāda paturēt mani pie sevis.»

«Ak, tu man šitāds palaidnis. Tad tu mani šei! kādu dienu vairs nesastapsi. Es arī pratīšu atrast sev skaistu leiti jeb oizmukšu no tava gūsta pie kāda bruņinieka uz Rīgu.»

«Kā tad! tevi jau tur gaida tas sarkanbārdainis, par kuru man stāstīji.»

Abi iesmejas laimīgas atkalredzēšanās priekos.

Tomēr drīzi vien Ursulai uzbruka jaunas bēdas, no­pietnākas raizes. Nemanot bija pienākusi ziema. Seipih visu laiku gatavojas uz līdzdalību leišu gaidāmā kara gā­jienā pret vāciešiem. Ziemai sākoties, prāvs leišu kara­spēks ieradās pie Daugavas. Upe bija jau aizsalusi. Tam­dēļ leiši v. re ja viegli pariet lai pāri kura katrā vielā. Tiem nemaz vairs nevajadzēja Sēlpils ka atbalsta vietas pie pāri celšanās. Leiši gāja taisnāku ceļu, tieši uz Liel­vārdes pilsētiņu. Iepretim lai veselu nakti gāja kara pulki

pāri upei ledu. Leišiem bija piebiedrojušies ari Sēlpils karavīri, kurus vadīja Valodis. To zināja ari IJrsula un raizējās, ļoti raizējas par sava jaunā vira likteni priekšā stāvošajās cīņās ar vācu karavīriem.

Nepilns gadu pāris bija pagājis pēc tam, kad varenais Zemgales ķēniņš Viesturs bija nopostījis Toreidu un no­dedzinājis Kaupo pili. No tā laika Kaupo rīkojās atkal Toreidā, kuras iedzīvotāji bija spiesti kristīties un pado­ties vācu varai. Ta bīskaps Alberts bija pratis izmantot savā labā pagānu valdnieka karavīrus, lai piegrieztu citus pagānus kristīgai ticībai.

Toreidieši tagad bijās no bīskapa un klausīja viņa rīkojumiem. Toreida cēla baznīcas, kvēpināja vīraku un noturēja meses, uz kurām jaunkristītiem nācās ierasties lielākā skaita, vai tas bija pa prātam jeb nē. Neizpalika ari bez visādu nodevu maksāšanas. Tomēr kara postījumu sekas jau saka nozust. Mežu bija daudz un pie čaklu cirvju pietiekoša skaita nebija nemaz grūti īsā laikā at­jaunot nodegušās nelielās ēkas. Toreida atplauka.

Bija ziemassvētku diena, 25. decembris 1207. gadā. Kaupo novada, Kubezeles, baznīca bija ļaužu pārpildīta. Divi priesteri .lohans Striks un Teodorihs Rabe neturēja mesi lībiešiem. Jaunatgrieztie klausijas maz saprotamas priesteru gudrībās un vēl mazāk saprotamās latīņu valo­das skaņas, bet ne acis nepamirkšķinaja, lai neizrādītu savu garlaikošanos. Kalpošana paliek kalpošana. Ar uz­varētājiem nevarēja jokot. Atsauks vēl reizi uz To reidu neizskaitāmos zemgaļu karaspēkus. 7.ēl tikai velti pazau­dētā laika. Citādi jau baznīca pastāvēt jeb pasēdēt nemaz lik slikti nav. Tā katrā ziņa labāka būšana kā nodokļu maksašana.

Viena mese nobeidzās. Priesteris Johans saka otro. Sarkanvaidzei meitai jau gandrīz acis iesāpējās, jo visu laiku viņai iznāca, galvu no priestera nenovēršot, šķībi skatīties veselai rindai ļaužu pari uz jauno Voteli, kurš nemaz vēl nebija apnicis ar vissiltāko skatu nemitīgi at­bildēt daiļavai. Vecais Ilo prātoja, ka šodien laiks tik izdevīgs un Gaujas āliņģī vēdzeles ķertos lieliski, tikai svešie noliedz svētkos strādāt zvejot. Bo| ja nu aizietu kādu gabalu uz leju līdz lielajam akmenim mežā? To vien būs jādara. Priesteri jau tik talu neaizies. Tie, lūk,

kā noņemas pa baznīcu nosvīduši. Tie bus piekusuši un gribēs atpūslios, ka parasts svētkos, uzkodis un sametīs arī pa kausiņam aiz apkakles. Nē, tie nespers šodien ne soļa no Kubezeles ciemata laukā. Un pašu ļaudis jau nenodos. Vecais Kulevene braucīja savu sirmo bardu un domāja dziļas nopietnas domas, vai tikai viņam, uzticī­gam seno dievu kalpam un priesterim, nav par daudz liela apgrēcība tik ilgi uzturēties krustā sistā Dieva mājā.

«Nu, nekas!» prātoja vecais. «Islie, senie dievi jau ir žēlīgi. Kulevene, līdz ko spruks vaļa no šejienes, tūliņ dosies uz svēto birzi un pielūgs, pielabinās senos dievus. Tikai lielais vairums cilvēku gan ir dievu sodu izpelnījies. Baidīdamies no vāciešiem, daudzi aizmirsuši svēlo birzi, ne jau nu dievus. Tādu bezprāšu neatradīs Toreidā, kas neprastu atšķirt aizjūras Dievu no pašu seniem dieviem. Bet senču tikumi tomēr zūd. Sevišķi kauns noskatīties uz. jauniem ļaudīm. Ne jau tīri par velti dievi uzsūtīja Torei- dai Zemgales ķēniņu ar viņa spēcīgajiem karavīriem. Ne par velti toreiz, nopostīja taisni Kaupo pili Kubezeli, tcī paša Kaupo, kas sava bezprāta pieķēries krusta sistajam Dievam. Kaupo pats gan toreiz nedzīvoja vairs savā pili. Tas bija padzīts. Tomēr viņa noziedzība bija saistīta pie nodedzinātas pils, kurai tamdēļ dievi lika pazust ugunī. Ka tikai pašreiz atkal neuznāk kāds sods? Dievi nevar atstat nesodītus ļaudis, kas aizmirst senču labos svētos tikumus. Ka tikai Kubezelei un varbūt visai Toreidai ne­draud no jauna kāds ļauns liktenis, bargs, bet pelnīts dievu sods?»