Rihards Ērglis - SĒĻI

Svelgaša dēls, jaunais kunigaikštis, kura virsvadonīb-j šoreiz bija izvests viss iebrukums Toreida, jo Dangerutis pats neņēma dalību šai kara gājiena, ar paris desmit pa­vadoņiem palika saviem kara pulkiem iepakaļ, piejāja klāt Lielvārdes pilij, lika izsaukt pils pavēlnieku un zob­galīgi noprasīja:

«Kur nu ir palicis kristīto pulciņš? Ja tāds vel kur ir, ej '.ui pasveicini tos, kas priekš diviem gadiem manus ļaudis atceļā no Igaunijas kā aizmigušus apstrādāja. Pa­saki kristītiem, ka tagad Lietuvas dēlus atradīs modrus katrs viens, kas tos gribēs uzmeklēt, ja tikai vispārīgi te atradīsies vēl kads, kas uzdrošināsies iepazīties ar leišu karavīriem.»

Tik apšapz.inīgs 1111 pārliecināts par sadragāta preti­nieka nespēku bija Lietuvas kunigaikštis. Lēnam, ne no viena netraucēts, arī viņš ar saviem pavadoņiem ka pē­dējie pārjāja pāri Daugavai.

Tomēr uzvara bija pa lielakai daļai tikai iedomāta. Tiesa, lībiešu galvenie spēku avoti bija gandrīz pilnīgi iznīcināti. Paši viņi neko vairs neiespētu tuvākos gados uzsākt ne pret Lietuvu, ne pret Sēliju. Vācieši vieni arī līdz pat pēdējam laikam maz ko spēja pret daudz maz paslipru ienaidnieku. Gandrīz pilnīgi speķu trūka pir­majam Livonijas bīskapam. Maz ko spēja arī otrais. Tapai trešais bīskaps Alberts sakuma nedrīkstēja zobus radīt ne­vienam stiprākam kaimiņam. Tikai pašureiz pēdējā laika viņa vara strauji pieauga. Sabiedrībā ar vareno Viesturu, Zemgales ķēniņu, bija satriekts priekš pāris gadiem leišu karaspēks ar Svclgati priekšgala. Tie paši sabiedrotie zem­gaļi bija sadragājuši lībiešu uzstāšanos pret Albertu. Rī­gas pieaugšana, šķēpnešu ordeņa dibināšana, palīdzīgo svētceļotāju pieplūdums, veiksmīgi politiskie panakumi prāvā Letgalijas daļā viss tas, kopa saņemts, bija strauji nostiprinājis Alberta varu un vairojis viņa spēkus. Ta­gad Livonija galvenais spēka avots bija jau vācieši un ne lībieši. Leiši ar sēļiem, dragājot lībiešus, piespieda tos tikai stiprāk pieslieties vācu bīskapam. Tāpat letgaļi, dzirdēdami par leišu postīšanām, uzticīgāk meklēja at­balstu pie vāciešiem. IJ11 liktenīgi iznāca tā, ka tie, ku­riem būtu vienprātīgi plecu pie pleca jācīnās pret svešu ienācēju varu, plēsās sava starpā, palīdzēdami nostipri­nāties saviem kakla kungiem.

Tai paša laikā, kad leiši un sēļi svinēja pēc savām domam pilnīgu uzvaru To reidā, lībiešu bēgļi un mežā no­slēpušos iedzīvotāju sūtņi viens pēc otra ieradās Rīgā un ziņoja bīskapam par iebrucēju panākumiem.

Bīskaps sasauca tā gada svētceļotājus, uzaicināja pie sevis ordeņa brāļus un pārējos vietējos bruņiniekus — savus vasaļus. Skaļi un pārliecinoši Alberts aizrādīja vi­siem sapulcējušamies, cik grēcīgi ir cilvēki, cik grēcīgi ir arī visi klātesošie un ka tiem par savu grēku piedo­šanu jāaizstāv tā Kunga nami un jaapsargā kristīgā baz­nīca pret tās ļaunākajiem ienaidniekiem. Aizrādīja ari vietējais baznīcas galva uz mužīgu pazudināšanu visiem tiem, kas aiz bailēm vai kul ruma jeb citiem patmīlīgiem iemesliem neņemtu dalību dvēseli atpestošaja svētīgajā darbā.

6-1

Kad bīskaps nobeidza runāt, visus bija aizkustinājuši viņa vārdi. Kara pulkus steidzīgi savilka vienkopus. Laika iznāca diezgan, jo iebrucēji nesteidzās. Arī lībiešiem un lelgaļu tuvākajiem jau kristītajiem novadiem izsūtīja pa­vēles, ne vairs uzaicinā jumus kā līdz šim. Pirmo reizi tika piedraudēts:

«Kas neies kara un nesekos kristīgo pulkiem, tas da­būs trīs markas maksāt.»

Šāda soda maksa bija augsta un ikvienu spēja sabaidīt. Karotāji plūda no malu malām, jo daudzi sa­prata arī to, kādas briesmas tiem pašiem draud no leišu iebrukumiem. Lejpus Lielvārdes stavēja lieli spēki, kad leiši un sēļi leni gāja ledū pāri Daugavai. Izlūki visu novēroja un paziņoja sīki jo sīki tiem, kam vajadzēja. Nakti viss bīskapa karaspēks liela steigā devas uz Aiz­kraukli. Tur ap trešo stundu pēc pusnakts bīskapa Alberta karotāji pārgāja pari Daugavai un no upes nebija lielu gabalu attālinājušies, kad uzdūrās virsū leišiem.

Līksms un priecīgs atgriezās Valodis Sēlpilī. Skali smējās un jautri stastīja par saviem piedzīvojumiem mā­jas pārnākušie karavīri. Smaidīja un ziņkārīgi izvaicāja mājinieki-sagaiditāji. Laimīgi berzēja rokas ari virsai­tis Vilnis. Kā arī tas lai citādi būtu? Sēlpils valdnieks jutās tagad drošs, ka tam nekas vairs nedraud tuvākajos gados no Livonijas un viņas sasodītiem aizjū­ras svešniekiem. Varbūt visu laimīgāka un priecīgākā tomēr bija IJrsula, kad tā jau nākošās dienas priekšpus­dienā redzēja savu vīru sveiku un veselu atjājot pie viņas sērst. Jautru laimes pilnu dienu atkal pieredzēja sīkais namelis, kura bija spiesta vēl arvienu mitināties nākoša Sēlpils virsaiša skaista jaunā sieviņa. Tikai vēlu naktī Valodis devās atpakaļ uz Sēlpili, apsolīdamies drīzi jo drīzi atkal apmeklēt savu sieviņu.

Kas gan var aprakstīt Ursulas uztraukumu, kad otru diena pie viņas ieradās Valož.a vietā no pēdējā sūtītais kalps Sēļmalis ar ziņu, ka Valodis jau nakti no jauna aizgājis karā, pie tam pēc visa dzirdētā spriežot draus­mīgā karā.

65

Jau tad, kad Valodis iepriekšējā dienā ciemojās pie Ursulas, Sēlpili atbēga daži pie leišiem palikušie sēļi. Pēc tam līdz pat vēlai naktij pilī patvērumu meklēja daži

5 — 464

desmiti leišu. Ne jau vienā pulciņa tie ieradas. Pavisam ne. Pa vienam, pa diviem, reti kad vairaki kopā, viņi iesteidzās draudzīgajā cietoksnī, uztraukdami ar saviem nostāstiem pils iemītniekus. Bija noticis kaut kas pilnīgi negaidīts.

Kad leiši, izstiepušies garā jo gara rindā, sadalījušies jau daudzos atsevišķos pulkos un pulciņos, noguruši no tāla nakts gājiena un apkrāvušies ar laupījumu, bija no­nākuši iepretim Aizkrauklei, tiem no Daugavas puses uz­brucis liels bīskapa Alberta karaspēks: gan bruņinieki, gan vācu kara kalpi, gan lībieši, gan letgaļi. Leiši turē­jušies varonīgi, bel iznākums bijis drausmīgs. Saprotams, neko nevarējuši grozīt uz, labu arī tie paris desmiti sēļu karavīri, kas vēl atradušies pie leišu pulkiem.

Kamēr leiši savilkušies vienkopus, vienai viņu samērā nelielai daļai nācies cīnīties pret visiem ienaidnieka spe­ķiem, pie tam vel apsargājot gustekņus un citu laupī­jumu. Pret lielo pārspēku nelīdzējusi nekāda varonība. Drīzi vien leišu cīkstoņi šai viela krituši. Pa tam no abam pusēm citi leiši steigušies apdraudētajiem biedriem pa­līgā, tikai, saprotams, pienākuši cīņas vieta ne visi vienā reize, bet viens pulciņš pec otra. Tad arī viens pulciņš pēc otra ticis sakauts un iznīcināts, kamēr lepna kara­spēka atliekam nācies alstat laupījumu, gūstekņus, pat savas mantas un bēgt katram uz savu pusi, lai velti ne­ļautu sevi apkaut.

Jaunās nelaimes ziņas uztrauca Sēlpili augstāka mērā. Vācieši uzvaras skurbumā bez šaubām nekavējoši dosies arī pret Sēlpili. Tatad virsaiša Viļņa spēkiem nāksies vie­niem pašiem cīnīties uz dzīvību un nāvi pret visiem Livo­nijas kara pulkiem. Uz palīgiem pašreiz ne no kurienes nevarēja cerēt. Sēlenes iedzīvotāji droši vien jau būs dabūjuši ciest no lepnajiem uzvarētājiem. Par attālo un mežaino Taurraģi (vēlāko Taurkalni) gan maz ko nā­cās bēdāt, jo tur iedzīvotāju bija maz un tie paši droši vien paspēs paglābties savu biezokņu paslēptākajās vie­tās, tā ka neviens vācietis viņus pat ne redzēt nedabūs. Diezin vai vācieši pat iedziļināsies mežos. Kalna, jeb la- baki sakot, uzkalna Taurraga vārda nosauktais apvidus nebija bagāts un nesolīja iebrucējiem gandrīz nekādu lau­pījumu. Tamdēļ uz turieni neikas nevarēja vāciešus vili­nāt. Tiešām tikai gadu desmitus vēlāk pēdējie sāka mi­nēt šo apgabalu savos pergamentos, iztaisīdami no vārda Taurrags sakropļojumu Tovraxe.