Rihards Ērglis - SĒĻI

«Nu, ar tādu skaitu mes liksim gala,» vieglāk uzelpoja Vilnis. i

Tiešām, līdz ko ienaidnieki bija upei pāri un sāka kāpt stāvaja augstajā krasta, la sēļi no augšas bruka tiem virsū ar tadu sparu, ka kautiņš pāris acumirkļos bija izšķirts. Divi vācu bruņinieki un daži vienkārši svētceļolaji gulēja jau beigti un krasoja ar savām asinīm sniegu. Pārējos 110 augšas strauji uzbrukošie sēļi ar tadu sparu atsvieda atpakaļ leja uz ledus, ka vāciešiem nekas cits neatlika kā mukt. Sēļi dzinās tiem pakaļ. Daugavas māmuliņas ledus krāsojas ar svešām asinīm.

Bet kas tas? Augšā uz krasta aizmugurē atskanēja let- gaļu un lībiešu kara saucieni. Paradījās tur ari lieli bari vācu karavīru. Visi prāvie bīskapa Alberta karaspēki bi ja pārgājuši Daugavai pāri pie Aizkraukles un naca, postī­dami un kaudami, pa sēļu zemi. Tikai neliela atsevišķa daļa bija devusies pa ziemeļkrastu. Ta gan bija sakauta, bcL pašus sēļus no viņu pils atgrieza tagad viss vāciskās Livonijas karaspēks. Vajadzēja izsisties cauri, lai tiktu atpakaļ Sēlpili. Dzenoties pakaļ bēgušiem ienaidniekiem, sēļi bija izklīduši pa ledus virsu. Par laimi ienaidnieks bija parādījies par agri, pirms sēļi paspēja pavisam izklīst un par tālu aizdrāzties. Atri viņi sapulcējās vienkopus, vel ātrāki viņi uzsteidzas augšup krasta, pirms ienaidnieks paspēja viņiem tāpat gāzties virsū no augšas lejup, kā to bija tikko izdarījuši sēļi pret vācu nodaļu, kas nāca pāri Daugavai. Ar to ari pagaidām beidzās sēļu sasniegumi, jo augšā tos sagaidīja liels ienaidnieku karaspēks, kurš gan par laimi nebija sapulcināts vienkopus, bet atradās ceļa gājiena izstiepts garā rindā. Tomēr, kad sēļi parādīja s augšā un sāka lauzties cauri ienaidnieka rindām, preti­nieki no visam pusēm steidzās savējiem palīgā. Pat bēgļi no ledus, nojauduši, ka lietas grozījušās priekš tiem uz labu, savācās kopā un šoreiz, ne viena netraucēti, devās kalnā sēļiem mugura.

Stāvoklis bija grūts. Sēļu bars palika retāks un retāks. Par laimi pārpalikušie bija jau cauri ienaidnieka rindām un steidzīgi kāpās atpakaļ uz. pili, no ienaidnieka spiesti un vajāti.

Pat vecais virsaitis cīnījās ar jaunekļa sparu. Cieši sa- slēgušies ap viņu, sēļi centās sasniegt savu pili. Svilpo­dams sašķeltajā gaisa cilājās Valoža zobens. Brašais ka­ravīrs nebija vēl pat ne ieskrambāts. Te no sāniem pašā tuvuma viņam pacēlās draudoši šķēps. Valodis gaiņājās uz otru pusi. Ne viņam atvairīt no sevis šķēpa asmeni. Bet vecā Seļmala milzīgais stāvs saliecās. Viņa vairogs sar­gādams pašāvās uz priekšu. Ar lielu spēku pret to atsitās ienaidnieka spožais asmens, kas droši vien būtu spējis izurbties cauri visam Valoža ķermenim. Sēļmalis par daudz uzmanības bija piegriezis šķēpam, kas apdraudēja viņa jaunā kunga dzīvību. Par veco karavīru pacēlās ienaidnieka zobens. Paša asinīm aptašķīts, Sēļmalis sa­bruka sniegā. Tikai zobena īpašnieks arī bija pārsteidzies. Iekams viņš paspēja pacelt no jauna uz augšu savu smago ieroci, viņa roka nevarīgi izlaida rokturi. Valodis bija atriebis savu uzticamo kalpu. Sē|a zobens bija nogāzis zemē bruņinieku.

Nokautais izrādījās par ievērojamu vīru svētceļotāju vidu. Viņa krišana sacēla uztraukumu pretinieku pulkā. Tie nepiegrieza vairs tik daudz vērības sēļiem kā kritu­šajam. Vācieši cerēja, ka tas vēl nav beidzis elpot un tamdēļ ir steidzīgi glābjams un dziedināms. Šis apstāklis nāca .stipri par labu vēl pārpalikušajiem sēļiem. Viņi atta- linājas no vajātajiem un atrada patvērumu savā stiprajā pili, kuru Alberta karapulki tūlīt ielenca no visam pusēm. Livonijas karavīru skaits bija tik liels, ka pietika ir pils apsēšanai, ir citiem pasākumiem. Ienaidnieku bari izklīda uz visām pusēm, dedzināja, laupīja un postīja uz bries­mīgāko.

Kad u/. Daugavas krasta nesenas, karstās kaujas viela neredzēja vairs ne viena dzīva cīkstoņa, jo visi bija vai nu pie pils jeb pie laupīšanas darbiem, no sniega virsas pacēlās asiņaina galva. Tas bija Sēļmalis, kas tur kustējās un līda. četrrāpus. Viņš beidzot piecēlās kājās. Galva reiba. Acu priekša klajās tumsa un migla. Tomēr drīzi vien arī acis saka šo to saskatīt. Ap pili norisinājās cīņa. Tālāk krasi rnale dega ciemati. Uz otru pusi tas pats, aiz muguras tas pats. Kurp lai viņš dodas. Pag, tur meža māja. Tur jau mita viņa kungam dārgs cilvēks. Vai Valodis nebija pavēlējis viņam, Sēļmalim, doties pie Ursulas un to ap­sargāt? Galva dun. Neko nevar atminēties. Bet la gan lai­kam bija. Ja, droši vien tā bija. Jādodas steigšus vien turp uz meža mājiņu. Jau ta Sēļmalis ir aizkavējies. Droši vien pavēle dota jau priekš laba laiciņa. Tikai kā tādu gabalu nostaigāt, kad kājas neklausa. Bet kas tur? Zirgs. Tur vēl otrs. Tikai šis ir ievainots. Viņš vairs ne­spēs tālu paskriet. Otrais gan ir vesels. Lopiņa kungs šeit kritis. Ienaidnieks steigā aizmirsis zirgus cīņas viela. Gan jau vēlāk paspēs tos salasīt. Ari kritušo ieroči ir labs laupījums. Droši vien tiem ari nāks pakaļ. Tagad ne­vienam nav vel laika par to domāt. Viss tas nedrīkst aiziet zudumā. Bet aizies gan daļa, aizies. Sēļmalis ļauni pasmaidīja. Smaids gan iznāca vairāk pēc saviebšanās, neka pec prieka izradīšanas. Veselo zirgu viņš aizjās. Savu šķēpu un vairogu viņš arī tiem nolāpītiem vācie­šiem un viņu rokas puišiem neatstās. Gāzelēdamies Sēļ­malis uzmeklēja savu šķēpu, tad sadabūja ari savu vai­rogu. Kas tas? Varens bruņinieka zobens. Tas ari var tīri labi noderēt. Tas jāņem līdzi. Bet Sēļmalis nespej visus trīs sameklētos priekšmetus reiz panest. Lai tie stāv le. Pievedis klāt zirgu. Tiešām, lopiņš labprat ļāvās, lai cil­vēks to vadā. Neskatoties uz visu šodien pieredzēto cīņas nepratu, ko miermīlīgais zirgs nekādi nevarēja saprast, lops tomēr skatījās uz cilvēku kā uz pārāku būtni, kurai jāpaklausa. Sēļmalis pieveda savu jauniegūto kalpu pie

sameklētajiem ieročiem, piestiprināja tos vienu pēc otra zirga mugurā un gribēja pals sēsties sedlos. Bet tas bija grūts darbs priekš ievainotā, vecā karavīra. Vairākas rei­zes viņš mēģināja, bet katrreiz atslīdēja atpakaļ. Grūti nācās pat kāju noturēt kāpsli. Gandrīz jau cerības zuda kādreiz tikt zirga mugurā. Te, saņēmis visus speķus, viņš izdarīja vēl vienu sparīgu mēģinājumu un pats sev par brīnumu juta, ka sēd jau sedlos. Tagad tikai apdomīgi, ka neieskrien kādam vācietim taisni krūtīs. Sēļmalis pa­pētīja apkārtni. Tur, slepdamies aiz kalna, viņš varbūt sasniegs nepamanīts birztalu. Tad lieta būs darīta. Mežiņā to neviens neieraudzīs. Tālāk gan viņš pratīs slapstīties un nonāks, kur vajaga.

Tiešām, pēc kāda laiciņa Sēļmalis jau jāja pa meža taku, ta izpildīdams paša slimo smadzeņu izdomāto pa­vēli. Lēnam gan viņš kustējās uz priekšu, jo pie katra satricinājuma, pie katra zirga soļa juta negantas sāpes. Atkal acis tam saka aptumšoties. Nemanīja viņš, ka va­renais bruņinieka zobens, tāpat arī šķēps un vairogs viens pēc otra nokrita zemē un palika sniega guļot. Nevarēja beidzot vairs būt tāļi līdz namiņam, kaut gan Sēļmalis pats sev par brīnumu to droši noteikt nespēja. Acis tam arvienu palika tumšākas un tumšākas. 11 ka miglas pli- vuris aizklāja visu apkārtni. Sēļmalis lēni noslīdēja no zirga zemē un palika bez samaņas guļot sniegā. Labu bridi zirgs stāvēja tam blakus. Tad lopiņam apnika šāda jātnieka izturēšanas. Varbūt tam arī iegribējās ēst. Mie­rīgi zirgs aizsoļoja, kā kaut ko meklēdams, un pazuda aiz kokiem.

Pēc laiciņa Sēļmalis atžirga. Kur viņš atradās? Ak, ta ja! Atmiņa tam sāka atgriezties. Viņš apskatījās apkārt.. Gulēšana sniegā bija atsvaidzinājusi galvu. Tagad Sēļma­lis skaidri zināja, ka tepat netālu jāpaņem pa labi, un tad būs klat pie būdiņas mežmalā. Sēļmalis piecēlās kājās un, ar mokām soļus sperdams, devas uz priekšu.