Rihards Ērglis - SĒĻI

Priecīgi Ursula tanī dienā pabaroja zirgus nojumē. Vēl šī diena jāpalaiž garām. Rit atjās Valodis. Mīļais, dārgais! Laiks tecēja uz priekšu. Te, kas tas? Atkal ļaudis ar mantu saiņiem un izbailēs izķēmotiem ģīmjiem. Pulciņiem vien, pulciņiem vien. Pie pašas mājiņas apstājas kāda apkususi

jauna sieviete. Ak! pazīstama. Ta bija kada kalpone pili, kas kopa ar Ursulu bija malusi Sēlpils dzirnavās.

«Kas noticis? Kamdēļ tu bēdz?» pēc pirmās apsveicinā­šanās prasīja Ursula.

«Un tu?» otra vaicaja savu reizi. «Ko tu te dari? Vai tu izbēgusi no Lietavas? Tad jau tu esi tikpat ka drošība. Tur tavi tautas brāļi iebrukuši sēļu zemē, kauj, dedzina, laupa. Steidzies! Tie tev patvērumu neliegs, ja arī no Lietuvas tev sekotu pakaļd/.inēji.»

«Vai tad Sēlpilī, cietoksnī, tev nebija drošāks patvē­rums nekā mežos?» ļaunu atbildi gaidīdama, sauca Ursula.

«Es pēdējo laiku vairs nedzīvoju pili. Mani izpreci­nāja pie kāda arāja te tuvāk mežam. Mans vīrs ir stalts un labs. Diezin vai to vēl kādreiz redzēšu. Varbūt esmu jau atraitne. Vācieši piepeši iebruka. Mans virs aizjaja karā. Es vairs uz pili netiku. Visur vācieši, daudz, daudz. Bet man jāsteidzas. Ardievu.»

«Ak, mīļo Pestītāj!» lūdzās ceļos nokritusi Ursula. «Un tu, svētā jaunava Marija! Nepiešķirat uzvaru manas tau­tas karavīriem. Nē, ne manas tautas, bet gan manas biju­šās lautas, jo tagad mana vira tauta ir mana lauta. Ak, debesis! Nesodiet mani par šo manu lūgšanu. Es citādi nevaru. Tikko man, nabaga bārenitei, ir uzsmaidījis sau­lains laimītes stars. Kā lai es no viņa atsakos? Nē, nē! To es nespēju. Mīļais Dievs! Pasargi manu vīru, vienīgo Tavas kalpones dārgumu. Piešķir manam Valodim stipru roku kauja. Dod viņa zobenam veiklumu un sparu nogāzt katru ienaidnieku. Nenoliedz, manam mīļam panakt uz­varu un iegūt varoņu slavu. Bet ja tas nav Tavs prāts, tad atved mazākais mājas dzīvu un veselu manu Valodi. Lai viņš būtu novārdzis, lai vai būtu slims, lai viņš būtu pat ievainots, lai viņa šķēps būtu salauzts, lai viņa kara cirvi tam bulu atņēmuši ienaidnieki, lai viņa zobens tam būtu izkritis no izbailēs drebošās rokas, lai ka, tikai atdod man Valodi. Dievs, ak Dievs! Tu nevari būt tik nežēlīgs. Kas ar mani notiktu! Ko lai es iesāktu, ja Valodis neatgrieztos?»

Rokas lauzīdama, Ursula apklusa. Viņa atminējas leišu kareivi, kas to sasietu bija vedis sev līdzi ka nopirktu verdzeni. Vai tamlīdzīgs liktenis atkal sagaidīja Valoža sievu? Atminējās Ursula ari savas raižu pilnās bārenes dienas tālajā dzimtenē. Prata tai ienāca iesirmais bruņi­nieks ar sarkanu sapinkājušos bārdu. Tā priekšā tēvbra- lis tik pakalpīgi smaidīja. Tik labprat viņš Ursulu būtu atdevis sarkanbārdainajam, ja tik ar lo iegūtu pēdēja labvēlības drumstalu. Boz tam tad viņš reizi butu vaļa no meitenes, nelaiķa brāļa meitas. Ursula visu to bija sapratusi. Toreiz tas nemaz nelikās tik bezgala briesmīgi. Patīkam jau tur nekā nebija. Prieka un laimes izjūta … Nu, par to nevarēja būt ne runas. Bet tada jau bija dzīves ikdienišķība. Likās, ka tam tā jābūt, ka tur nekas nav grozāms. Putniņš, kas būrīti vien pazīst, nevar ne iedo­māties, cik mežs ir zajš, cik pumpuri tur smaržīgi, cik jauki ii brīvē vicināt spārnus saules tveices pilnajā gaisā, lidojot pēc patikas no viena koka uz otru, lēkājot pēc iegribas no zara uz zaru. Kad būrītis reiz pavēries vaļa, kad putniņš no tā izsprucis un iepazinies ar debesu pla­šumu, tad atgriezties atpakaļ šaurajā būrītī ir tikpat kā mirt, tad cietuma šausmas ir tik sajūtamas, tik nepanesa­mas. Lai arī cietumu greznotu sarkanbardaina bruņinieka dārgo audumu drānas, lai arī tur mirdzētu zelta un sud­raba rotas. Un pats bruņinieks? To atminoties vien… Ne, labāk ar Valodi skuju būda. Bet ja nu viņš, viņš mīļais, vairs nepārnāk? Ja tas pats sarkanbardainais bru­ņinieks ar smago zobenu saskalda dārgā cilvēka galvas­kausu? Tad Ursula paliek viena pati šeit, sveša mala. Tad šis mūža mežs, šejienes cilvēki, zvēri, viss, viss pārvēr­šas tai no draugiem par ienaidniekiem. Bez mīļā vīra, bez. Valoža … Nē, nē! Tas nedrīkst notikt. Debesis to nepie­laidīs, ka Ursula te atrod šausmīgu nāvi. Atkal jaunā sieviete nokrita ceļos.

«Svētā jaunava Marija! Nepielaid to! Tava līdzjūtīgā sirds to nevar atļaut… Un tu, varenais Pērkoņtev! Sargā tu sēļu nākošo virsaiti, neļauj aiziet bojā tavas paša tau­tas nākotnes cerībai. Pērkoņtēv, pirmo reizi es griežos piejevis ar lūgumu, pie tevis, sava vīra dieva.»

Arā, pie ieejas būdā padzirdējās troksnis. Tam vaja­dzēja būt Valodim. Ursula pietrūkās kājās un izsteidzas laukā. Pie pašām durvīm, sabrucis zemē un atbalstīdamies ar muguru pret būdas sienu, sēdēja vecais karakalps Sēļ­malis. Viņš smagi elpoja. Tā drānas, arī galva un ģīmis viss bija aptašķīts ar asinīm, gan paša, gan ienaidnieka. Nebija šaubu, ka karavīrs bija grūti ievainots. Ursula pieliecās pie Sēļmaļa un aiz uztraukuma drebošā balsī sa­raustīti sauca:

«Seļmali, tu! Stāsti, stāsti jel!… Kas?… Vai tur…»

«Viss ir pagalam,» ievainotais smagi izdvesa. «Mēs tikām sakauti, pavisam sakauti.»

«Kur ir Valodis? Vai viņš …»

«Valodis ir…» nošļupstēja Sēļmalis un apklusa. Sma­gais karavīra stāvs nepalika sēdot, bet sāka šķiebties un lēni, ka kavēdamies, noslīga gar būdiņas sienu līdz ze­mei. Ursulas priekšā gidēja līķis.

Kad jaunā sieviete daudz maz atguvās un no jauna bija spējīga novērot apkārtni, viņa atkal ieraudzīja dažus bēgļus. Tie steidzīgi, pusteciņus devās no Daugavas pu­ses pari klajumiņam būdas priekšā uz. mežu biezokņiem. Tur bija vīrietis, sieviete, divi pusaudži zēni un gadus 12 veca meitene. Visi nesa šādas, tādas mantiņas.

Ursula saka saukt. Viņas balss, likās, izbiedēja bēg­ļus. Tad vīrietis apķērās, ka darīšana ir vienīgi ar sie­vieti. Ta nevarēja apdraudēt bēgļus. Vīrietis apstājās, bet tikai uz pāris acumirkļiem. Viņš brīdinoši uzsauca:

«Bēdz, bēdz! Visi ir pagalam. Visi apkauti. Bēdz! Vā­cieši drīz būs arī te klat. Tikai mums izdevās izglābties, izbēgt.»

Tad viņš steidzās pakaļ savējiem. Visi bēgļi pazuda

mežā.

«Un Valodis?» nodomāja Ursula. «Vai vel varēja šau­bi! ies par viņa likteni? Bēglis jau skaidri pateica, ka visi apkauti. Valodis jau arī bija varonīgs. Viņš nebēgs no kaujas lauka. Nē, mīļotais vīrietis nebija gļēvs. Viņš prot. godam vicināt zobenu, viņš saprot, kas ir karavīra gods un slava. Tātad Valodis beigts.» Ursula nesaprata, kāds nespēks viņu pārņēma, kad viņa sabruka zemē netālu no mirušā Sēļmaļa.

Ursula atguva samaņu. Bija tumša nakts. Sākuma nelai­mīgā vientule nesaprata, kur viņa atrodas. Tad drausmīgā tiešamība atausa jaunavas atmiņa. Strauji Ursula pietrū­kās kājās. Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija lielais mel­nums pie būdas sienas. Tas bija Sēļmalis, nē, tikai Sēļ­maļa liķis. Mironis! Ursulai bija neaprakslamas bailes 110 miroņiem. Bēgt, bēgt! Kur tad? Mežā pašulaik iegaudojas vilks, turpat, netālu no būdas. Diezin, kādi vēl briesmoņi klejoja nakti pa tumšo, drausmīgo mūža mežu. Nē, turp bēgt nevarēja. Uz pili atpakaļ? Tur droši vien saimnie­koja uzvaras priekā piedzērušies uzvarētāji, vācu karavīri, ienaidnieki. Ienaidnieki? No kura laika tad vācieši bija Ursulas ienaidnieki. Tur neko nevarēja grozīt. Tas tā

bija. Vācieši bija ienaidnieki viņai, nākošā sēļu virsaiša sievai, šausmīgi ienaidnieki. Tie varbūt bija jau galīgi sadragājuši visu Ursulas dzīves laimi. Varbūt viņas dār­gais vīrs bija jau kritis no šito pašu ienaidnieku rokām.